Kanoe[1] (angļu:canoe,spāņu:canoa; karībuindiāņu izcelsmes vārds) — augšēji atvērta laiva, kurā airētājs sēž uz ceļa ar seju braukšanas virzienā un virza to uz priekšu ar vienlāpstiņu airi.
Saskaņā ar irokēzu ciltsindiāņu tradīcijām rekonstruēta bērzu tāss kanoe
Senākie kanoe ir datēti kopš 6000. gada pirms mūsu ēras (p.m.ē.). Domājams, ka cilvēki izmantojuši līdzīga veidatransportu arī senāk.Laivas tika izmantotas ne tikai transportam, bet tās bija arī brīnumains medību līdzeklis — viegla, klusa tuvošanās izvēlētajam upurim.
Senākā liecība, kas saistīta airēšanai ar airi, tika atrasta ar angļu arheologa sera Leonarda Voleja palīdzību —šumeru karaļaŪra kapenēs, kas atrodasEifratas upes krastos. Ar šo laivu karalis varēja būt pārvietojies savā pēdējā ceļojumā pēcnāves dzīves upē. Šis motīvs ilgi tika atkārtots arī citās civilizācijās.
Arīseno ēģiptiešu zīmējumos var redzētlaivas, ar kurām pārvietojas airējot.Piramīdu laikā ēģiptieši gatavoja šauras laivas noniedru saišķiem, kas bija sasieti ar virvēm un ādas siksnām.
Ziemeļamerikas indiāņu senākās kanoe bija izgrebtas koka laivas. Vairāku indiāņu tautu gatavotās kanoe bija ar bērza tāsi apvilkti koka karkasi.Eskimosi bija izveidojušikajaku jeb smailīti, kurā 1 vai 2 airētāji varēja sēdēt daļēji norobežotā sēdeklī. Gan kanoe, gan smailītes bija veidotas viegli plūstošas un viegli manevrējošas, lai pārvietotos caurZiemeļamerikas mežonīgā apviduskrācēm un putojošajām straumēm.
