Kamenes jebzemes bites (Bombus) ir vienīgākameņu cilts (Bombini)ģints, kurā ir 255 mūsdienās dzīvojošassugas.[1] Tās pamatā dzīvoziemeļu puslodē, dažas sugas mājoDienvidamerikā unDienvidaustrumāzijā.[1] Mūsdienās kamenes ir introducētas arīJaunzēlandē unTasmanijā. Kamenēm patīk samērā vēssklimats, reģioni, kuros iestājas aukstaziema, atklāta ainava un plašas, ar ziediem bagātas pļavas. Vispiemērotākā tām irmērenā joslakalnos un ziemeļu puslodes teritorijās, kameņu ģintī ir dažas arītropu sugas.[1] Dažas sugas dzīvo ļoti aukstos reģionos, kuros citas bišu dzimtas sugas nav sastopamas, piemēram,ziemeļu kamene (Bombus polaris) unAlpu kamene (Bombus alpinus).[2]
Tā kā sugu ir ļoti daudz,zinātniekiem tās dažādās pasaules vietās aprakstot, ir izveidojušies ļoti daudzi kameņu zinātniskie nosaukumi (vairāk kā 2800). Katrai sugai vidēji ir 5 nosaukumi, bet maksimālais — 186.[1] Zinātnieki mūsdienās cenšas aptvert un sakārtot uzkrāto materiālu, revidējot plašo ģinti. Mūsdienāsparazītkamenes (Psithyrus) tiek sistematizētas kā kameņu ģints (Bombus) apakšģints, nesenā pagātnē tā tika izdalīta kā atsevišķa ģints.[3] Šajā apakšģintī ir 29 sugas.
Akmeņu kamene (Bombus lapidarius) ir viena no visbiežāk sastopamajām kamenēm LatvijāMelnā kamene (Bombus lucorum)Sūnu kamene (Bombus muscorum)Akmeņu parazītkamene (Bombus rupestris) izskatās tieši tāpat kā tās saimniece — akmeņu kamene (Bombus lapidarius)
Latvijā ir 22 kameņu un 8 parazītkameņu sugas,[4] turklāt daudzām no tām nav oficiāla latviskā nosaukuma.[5] Viena no Latvijā biežāk sastopamajām kamenēm irakmeņu kamene (Bombus lapidarius). Tāpat samērā bieži ir novērojamazemes kamene (Bombus terrestris),melnā kamene (Bombus lucorum),tīruma kamene (Bombus agrorum)[6] unmeža kamene (Bombus sylvarum).[5]
Kamenēm ir daudz garāka mēle nekā bitēm, attēlātīruma kamene (Bombus agrorum)Kamenes košās krāsas brīdina citus dzīvniekus, attēlāzemes kamene (Bombus terrestris)Kamenes ziedputekšņus savāc un pārnes pakaļkāju kurvīšosKameņu ligzda zem trūdoša koka stumbra
Kamenes ir sabiedriskikukaiņi, kas atšķiras no citām bitēm ar melni–dzeltenu ķermeņaapmatojumu. Tomēr dažām sugām gaišie matiņi iroranži vaisarkani, vai viscaurmelni.[8] Spilgtais krāsojums iraposematisma sistēma — brīdinājums citiem dzīvniekiem. Kameņu matiņi ir ļoti mīksti un gari, un tie sedz ķermeni pilnībā. Pūkainais apmatojums tās pasargā no vēsa laika. Kamenes var viegli atšķirt no pārējām pūkainajām bitēm. To mātītēm un darba kamenēm uz kailajām pakaļkājām ir tā sauktie kurvīši jeb groziņi un slotiņas jeb suseklīšiziedputekšņu vākšanai. Salīdzinoši citām līdzīgām bitēmkājas ir klātas ar matojumu pilnībā. Līdzīgi kāmedusbites kamenes pašas barojas arnektāru un kāpurus baro ar ziedputekšņiem.
Kā visiem tipiskiemkukaiņiem pieaugušām kamenēm ir trīsdaļīgs ķermenis, kas sastāv nogalvas,krūtīm unvēdera, pie krūtīm atrodas 3 pāri kāju un 4 caurspīdīgi, dzīsloti plēvveida spārni. Aizmugurējais pāris ir īsāks kā priekšējais. Galvas sānos atrodas pāris lielusalikto acu, galvas virspusē atrodas 3 mazasparastās actiņas, bet galvas priekšpusē pāris taustekļu unmutes orgāni. Darba kamenēm, tāpat kā darba bitēm, vēderiņa galā atrodasdzelonis un uz vēdera dziedzeri, kas izdalavasku. Dzelonis nav atskabargains kā bitēm, un kamene spēj dzelt vairākas reizes, lai gan tās nav agresīvas un dzeļ tikai, lai aizsargātu ligzdu vai sevi. Kamenes, salīdzinot arbitēm, ir druknākas, toties ar relatīvi īsākiemspārniem. Tā kā kamenes ir lielākas, tām ir daudz garāka, lokanākamēle, kas var dziļi iekļūt augu ziedu stobros. Atpūšoties vai lidojot garā mēle tiek salocīta zem galvas. Kamenes ir spēcīgas un spēj atdarīt noslēgtus ziedus.[5] Dabā liela nozīme kamenēm ir kālūpziežu,tauriņziežu,skarblapju un citu dzimtu augu (īpašisarkanā āboliņa unlucernas) apputeksnētājām, jo ar savu garo mēli tās var aizsniegt nektāru tādosziedos, kuros citi kukaiņi to nespēj.[9] Taču kamenes atšķirībā no bitēm neapmeklē bojātus ziedus.[5] Kamenēm ir arī daudz garāks diennakts aktivitātes periods kā bitēm. No rīta tās pamet ligzdu agrāk un atgriežas tajā tikai pēc saulrieta. Arī apmācies, vējains vai drēgns laiks kameņu aktivitāti būtiski neietekmē. Tas izskaidrojams ar kameņu aukstumizturību, jo tās spēj būt neatkarīgas no apkārtējās videstemperatūras. Kamenes sevi silda, darbinot īpašus krūšumuskuļus.[5]
Kā visiemposmkājiem kamenēm ir atvērtaasinsrites sistēma - tas nozīmē, ka visus ķermeņa orgānus, muguras aortu un muskuļus ieskauj asinis.[10] Mātītesolnīcas aktivizējas, kad tā sāk dēt olas. Tās ceļo pa olvadu uzvagīnu, kur īpašā kabatā atrodas noglabātā sperma. Olšūna tiek apaugļota vai arī nē. No neapaugļotajām olām izšķiļas tēviņi, bet no apaugļotajām - darba kamenes (sterilas mātītes) un pilnvērtīgas mātītes. Kamenes druknais ķermenis ir paredzēts barības vielu uzkrāšanai. Jaunās mātītes pirmsziemas guļas ēd, cik daudz vien var apēst.Šūnās uzkrātietauki tiek izmantoti ziemas guļas laikā.
Kamenes dzīvo viengadīgās saimēs, un pārziemo tikai jaunās, apaugļotās mātītes, bet vecā saime rudenī iznīkst. Pavasarī (aprīlī vai maijā) pēc pārziemošanas mātīte sameklē piemērotu vietu un izveido nelieluligzdu, kas var atrasties vai nu uzzemes, zem sausiemaugiem, piemēram, vecā kūlā, vai dažādās slēptuvēs — akmeņu kaudzēs vai pamestāspeļualās. Ligzdas ir bumbveida, to sienas tiek veidotas no augu materiāla —zāles,sūnām un citiem līdzīgiem materiāliem. Ligzdas iekšpusi klāj plānavaska kārtiņa. Pēc tam nosiekalām, vaska un ziedputekšņu maisījuma tiek būvēta paliela kāpuru šūna.[5] Siekalas tiek izmantotas arī būvējot ligzdas sienas, tādējādi būvmateriālu padarot plastiskāku. Kāpuriem mātīte izveido tikai vienu šūnu, tad tiek uzbūvētas vairākas mazākas šūnasmedus glabāšanai savām vajadzībām un kāpuru barības glabāšanai. Šūnas tiek novietotas kā pagadās, bez noteiktas kārtības. Tad mātīte kāpuru šūnā iedēj dažas oliņas. Kamenes ir vienīgiebišveidīgie, kas vienā šūnā iedēj vairākasolas un audzē vairākuskāpurus.
Tiklīdz no oliņām izšķiļas pirmie kāpuri, māte paplašina ligzdas iekšpusi. Māte apsargā un aprūpē pēcnācējus, un vienlaikus turpina pakāpeniski pavairot kāpuru šūnas. Kad kāpuri ir apmēram pusotra nedēļu veci, tie izveido ap sevi plānu zīdainu kokonu, tajā iekūņojoties. Pēc pusotra nedēļas no kūniņām izšķiļas jaunās darba kamenes, kas ir sterilas mātītes. Tās ir daudz mazākas par savu māti. Olu dējeklis tām ir pārveidojies par dzeloni. Kopš ligzdā izšķīlušās darba kamenes, kas paveic visus darbus, ciltsmāte vairs nekad nepamet ligzdu un dēj tikai olas un ēd.[9] Ligzda tiek paplašināta, tiek izveidotas jaunas šūnas kāpuriem un barības rezervēm, un saime pieaug skaitā. Vasaras beigās spēcīgas saimes ligzdā var būt līdz 200 īpatņiem.[9] Jūlija vidū, kad darba kameņu ir pietiekami daudz, tiek izdēti un izaudzināti jaunietēviņi un pilnvērtīgas mātītes, kas drīz pēc izšķilšanās pamet ligzdu. Tēviņu vienīgās pienākums ir atrast un apaugļot jaunās mātītes. Drīz pēc tam tie mirst. Arī vecā saime, pienākot aukstam laikam, mirst.[5]
Kameņu ligzdas apdraud un saimes var iznīcināt kūlas ugunsgrēki. Tās var samīt lieliezālēdāji, piemēram,govs vaizirgs. Tās var sapostīt ar izkapti vai pļaujmašīnu. Nopļautā pļavā atsegtā ligzda var pārkarst saulē, noslīkt lietavās vai to var pamanītstārķis vai kāds citsputns.[5]
Parazītkamenes ligzdas neveido un saviem kāpuriem barību nevāc, toties savas olas dēj kameņu ligzdās. Katra parazītkamene dzīvo tikai pie noteiktām kameņu sugām. Pirms ir atrasta atbilstoša kameņu ligzda, parazītkamenes mātīte barojas tieši no zieda. Parazītkamenes savām saimniecēm pēc izskata ir ļoti līdzīgas. Piemēram,akmens parazītkamene (Bombus rupestris) pilnībā atgādina savu "saimnieci" —akmeņu kameni.[6] Lai spētu uzveikt ligzdas saimnieci, parazītkamenēm ir lielāki žokļi un spēcīgākainde.[11] Katrā ligzdā var būt tikai viena parazītkamenes mātīte. Vairākas parazītmātītes kopā nesadzīvo un liekās tiek padzītas. Dažas parazītkameņu sugas nogalina savas saimnieksugas mātīti.[12] Parazītkamenēm izšķiļas vairoties spējīgi tēviņi un mātītes, kas tūlīt pat pamet ligzdu. Līdzīgi kā citām kamenēm, parazītkamenēm pārziemo tikai apaugļotā mātīte.
↑H. E. Milliron & D. R. Oliver (1966). "Bumblebees from northern Ellesmere Island, with observations on usurpation by Megabombus hyperboreus (Schönh.)". Canadian Entomologist 98 (2): 207–213. DOI:10.4039/Ent98207-2
↑Williams, P.H. 1994. Phylogenetic relationships among bumblebees (Bombus Latr.): A reappraisal of morphological evidence. Systematic Entomology 19: 327-344.
↑R. M. Fisher & B. J. Sampson (1992). "Morphological specializations of the bumble bee social parasite Psithyrus ashtoni (Cresson) (Hymenoptera, Apidae)". Canadian Entomologist 124 (1): 69–77. DOI:10.4039/Ent12469-1.
↑B. O. Zimma, M. Ayasse, J. Tengo, F. Ibarra, C. Schulz & W. Francke (2003). "Do social parasitic bumblebees use chemical weapons? (Hymenoptera, Apidae)". Journal of Comparative Physiology A – Neuroethology Sensory Neural and Behavioral Physiology 189 (10): 769–775. DOI:10.1007/s00359-003-0451-x]
.jpg)
