Lielākajā daļāvalstu jumts pirmkārt pasargā nolietus. Atkarībā no ēkas pielietojuma jumts var pasargāt no svelmes,saules gaismas,sala,sniega unvēja. Citām ēkām, piemēram,siltumnīcai varētu būt jumts, kas pasargā no vēja, lietus un sala, bet uzņem saules gaismu.Verandai parasti ir jumts, kas nelaiž cauri saules gaismu.
Jumtaīpašības ir atkarīgas no ēkas pielietojuma, kuru tas klāj, pieejamajiem jumtamateriāliem, vietējāmtradīcijām, ēkasdizaina un var būt noteiktas arīlikumdošanā. Reizēm jumts mēdz būt horizontāls.
Telpu zem jumta sauc parbēniņiem vaimansardu, ja tā ir paredzēta dzīvošanai.
Plakans jumtsvernakulārajā arhitektūrā sastopams zemēs ar nelielu nokrišņu daudzumu. Mūsdienu ūdensnecaurlaidīgie būvmateriāli ļauj būvēt līmeniskus jumtus jebkurā pasaules daļā, neatkarīgi no vietējiem laikapstākļiem. Kaut arī tos sauc par plakaniem, parasti tie ir nedaudz slīpi (līdz 10°). Pie plakaniem jumtiem pieder arī jumta terases un dārzi.
Vienslīpju jumts
Vienslīpju jumts ir jumts ar vienu slīpni. Lai samazinātu izmantojamo materiālu daudzumu, parasti slīpumu veido gar ēkas šaurāko fasādi, kamēr garenfasādes ir veidotas ar savstarpēji atšķirīga augstumadzegām. Visbiežāk šādi apjumj saimniecības vai rūpniecības ēkas.
Divslīpju jumts
Divslīpju jumts ir klasisks jumta veids, kas galvenokārt sastopams vēsos un nokrišņiem bagātos klimatos. Tas sastāv no divām pretēji vērstām slīpnēm, kas saskaras to augstākajā punktā —korē. Divslīpju jumtu noslēdzošās ārsienas trijstūrveida daļu virs dzegas sauc parzelmini.
Nošļaupts jumts
Nošļaupts jumts, saukts arīčetrslīpju jumts, ir jumts ar četrām slīpnēm, kas saskaras ar slīpajām malām un balstās vienādi uz visām ēkas sienām. Visas dzegas ir vienādos augstumos. Pie nošļauptiem jumtiem pieder arī piramidāli jumti.
Lāčpakaļa
Lāčpakaļa, saukta arī parjumtu ar pusnošļauptiem galiem, ir jumts ar četrām slīpnēm un nošķeltu (trapecveida) zelmini, virs kura balstās mazākās jumta slīpnes.
Mansarda jumts
Mansarda jumts ir jumts ar šķeltām slīpnēm, kas pieļauj dzīvojamo telpu ierīkošanubēniņu stāvā. Jumta slīpņu augšējās malas ir lēzenākas, bet apakšējās malas — stāvākas, pie kam jumta apakšējās malas var būt ieliektas vai S-formas. Mansarda jumtos bieži veido jumta izbūves ar logiem jeblukarnas.
Konisks jumts
Konisks jumts Konusa formas jumts, kas plānā veido apli un kura spāres saplūst vienā punktā. Spāres balstās uz apaļām gredzenveidasijām unmūrlatas. Galvenokārt izmantoti nocietinājumu būvēs, tai skaitāpilīs.
Kupols
Kupols irpussfēras formas jumts, kas ļauj pārsegt lielu platību bez iekšējiem atbalstiem. Kupolu veidojošie elementi turas ar blakus esošo elementu svara radītā spiediena palīdzību.
Arkveida jumts
Arkveida jumts ir liekts vienslīpju jumts, kas turas ar arkas svara radītā spiediena palīdzību. Galvenokārt izmantots lielizmēra ēku arhitektūrā, tai skaitādzelzceļa stacijās,tirgos un rūpniecības ēkās.
Konvekss jumts
Konvekss jumts ir ar iekšupvērsti liektām jumta slīpnēm. Bieži sastopamsAustrumāzijas arhitektūrā.
Latvijasguļbūvēm senākais jumta veids, domājams, bija līmenisks vai slīps apaļkoku klājums virs guļbūves sienām, ko sedza ar bērzutāsīm,egļu kamienu, zemēm unvelēnām. Vietām šādi segumi nelielām celtnēm saglabājās līdz 19. gadsimtam, īpašizemnīcām un citām zemē iedziļinātām būvēm.Daugmales pilskalna,Ķentes pilskalna unTanīsa kalnaarheoloģiskajos izrakumos atklātās celtņu paliekas mudina domāt, ka šādi pārsegumi veidoti kopš mūsu ēras 1. gadu tūkstoša otrās puses. Līmeniski jumti Latvijā ir nepiemēroti, jo no tiem vāji noplūst lietus un sniega kušanas ūdeņi.
Lai novērstu līmeniska jumta radītās nepilnības ūdens novadīšanā no ēkas virsmas, 9.-10. gadsimtā Latvijā sāka būvēt divslīpju jumtus. Sākumā tos, tāpat kā līmenisko apaļkoku klājumu, lika no cieši līdzās novietotiem apaļkokiem jeb kārtīm, kas balstījās iežmaugos —zelmiņa baļķu galos iecirstos robos. Divslīpju jumtus pārsedza ar bērzu tāsīm, egļu kamienu, zāli vai kārtās krautiem niedru un zāļu stiebru kūļiem. Līdz 19. gadsimtam šādā manierē tika būvētas nelielasklētis,kūtis unpirtis. Šāda tipa jumti bija piemēroti tikai nelielām ēkām, jo lielai celtnei tie būtu pārāk smagi un to balstīšanai būtu nepieciešamas īpašas konstrukcijas. Turklāt jumta kārtis bija biezākas un tika liktas ar mazāku intervālu nekā prasīja to nestspēja.
Arheoloģiskie izrakumiTalsu pilskalnā liecina, ka 10. gadsimtā Latvijā sāka būvēt četrslīpjuspāru jumtus. Virs spārēm guldīja plakanus aptēstus vai plēstus baļķus. Tiem virsū klāja bērza tāšu kārtu, ko pārsedza ar biezu mālu slāni, kam vajadzēja pasargāt celtni no uguns.
