Izraēla (ivritā:יִשְׂרָאֵל,Yisra'el;arābu:إِسْرَائِيلُ,Isrā'īl), oficiāliIzraēlas Valsts, irvalsts, kura atrodasTuvajos Austrumos,Vidusjūras austrumu piekrastē. Tā robežojas arLibānu ziemeļos,Sīriju ziemeļaustrumos,Jordāniju austrumos unĒģipti dienvidrietumos. Valsts galvaspilsēta irJeruzaleme, taču Izraēlas valdīšana pār to nav viennozīmīgi starptautiski atzīta, tādēļ parasti to valstu vēstniecības, kurām ir diplomātiskās attiecības ar Izraēlu, atrodas ārpus galvaspilsētas.[3] Izraēla ir parlamentāra, demokrātiska republika ar vispārēju vēlēšanas sistēmu. Valstij ir 120 vēlētu pārstāvju lielsparlaments, kuru sauc parKnesetu. Tā irESAO,ANO unPasaules Tirdzniecības organizācijas dalībvalsts.
1947. gada 29. novembrīANO Ģenerālā asambleja pieņēma rezolūciju ar aicinājumu izveidotebreju valsti brituPalestīnas mandātā.Izraēlas Neatkarības deklarācija publiski tika pasludināta 1948. gada 14. maijāTelavivā, tikai stundas pirms britu Palestīnas mandāta beigām.Ebreju Nacionālā Padome šajā dienā sapulcējās Telavivas Mākslas muzejā un pieņēma neatkarības deklarāciju. Deklarācija pieminēja jaunās valsts saikni arBībeles laika ebreju valsti undiasporas ebreju tūkstošgadu sapni par ebreju valsts atjaunošanu.Tūlīt pēc neatkarības pasludināšanas jauno valsti oficiāli atzinaASV un trīs dienas vēlāk arīPSRS. Pret jauno valsti visnaidīgāk noskaņoti bija tāsarābu kaimiņi, jo tā tika izveidota ne tikai ebreju, bet arī arābu apdzīvotās zemēs, bieži izspiežot no tām pamatiedzīvotājus (liela daļa arābu valstu vēl mūsdienās neatzīst Izraēlas tiesības uz pastāvēšanu), tādēļ drīz vien sākāsIzraēlas neatkarības karš (1948-1949).
Izraēlas suverēnā teritorija bez zemēm, kuras Izraēla anektēja 1967. gada sešu dienu kara rezultātā, ir aptuveni 20 770 km² liela, no kuras aptuveni 2% iriekšējie ūdeņi. Kopā ar Izraēlas jurisdikcijā esošajām okupētajām teritorijām[5] tā aizņem 22 072 km², bet visas Izraēlas kontrolētās teritorijas kopplatība, ieskaitot militāri pārraudzīto Rietumkrasta teritoriju, ir 27 799 km². Sauszemes robeža: 1017 km; krasta līnija: 273 km. Valsts robežu statuss no starptautisko tiesību viedokļa galīgi vēl nav noteikts.
Gaisa temperatūra mēdz būt krasi atšķirīga, it sevišķi ziemā. Kalnainajos reģionos ir vējains un auksts (Hermona kalna virsotni gandrīz visu gadu klāj sniegs). Jeruzalemē vismaz reizi gadā snieg. Piekrastes pilsētās — Telavivā un Haifā irVidusjūras klimats ar vēsām, lietainām ziemām un garām, karstām vasarām (no maija līdz septembrim lietus ir reta dabas parādība). Augstākā temperatūra Āzijā (53,7°C) reģistrēta 1942. gadā Jordānas ielejas ziemeļdaļā.
Izraēlas administratīvais iedalījums sastāv no 6 apgabaliem (ivritā:מחוזות,mehozot, viensk.:mahoz). Savukārt apgabali iedalās 15 apriņķos (ivritā:נפות,nafot, viensk.:nafa).
No dibināšanas brīža savu jurisdikciju pār Izraēlas pilsoņiem veic Izraēlas Rabīnu tiesa. Mūsdienās Rabīnu tiesas kompetencē ir tikai laulību lietas (šķiršanās un laulāšanās jautājumi), kaut gan dažreiz šīs tiesas praksē veiksmīgi konkurē ar civilajām tiesām. Arī Izraēlas musulmaņu kopienas reliģiskajām tiesām arī ir piešķirtas šādas tiesības pār savai reliģijai piederīgajiem.
Galvenās nozares: augsto tehnoloģiju ražošana (aviācija, komunikācijas, programmēšana, medicīniskā elektronika, šķiedru optika), papīra un koksnes izstrādājumu ražošana, pārtikas, dzērienu un tabakas ražošana, ķīmijas nozare, celtniecības materiālu ražošana, metālapstrāde, tekstilizstrādājumu un apavu ražošana, dimantu apstrāde.
Dabas resursi: potaša (kālija sāļi), vara rūda, dabas gāze, fosfāti, magnijs, bromīds, māls, smilts, koksne. Trūcīgi saldūdens resursi.
Lauksaimniecībā derīgas zemes ir aptuveni puse no teritorijas, bet pārējā ir ārkārtīgi sausaisNegevas tuksnesis, kura vienīgā vērtība ir tā militāri stratēģiskā nozīme. Zemes apstrādē dominē sociālistiskās kooperācijas saimniekošanas veidskibucs. Ierobežoto saldūdens resursu dēļ Izraēlā ir izstrādātas dažādas ūdens taupīšanas tehnoloģijas, piemēram, efektīva pilienveida ūdens padeves irigācijas sistēma. Lauksaimniecība ir visai produktīva un nodrošina valsti ar nepieciešamo produkciju, taču eksports šajā nozarē nav nozīmīgs valūtas ieguves avots.
Bezdarba līmenis (2018.): 4,0%. IKP uz vienu iedzīvotāju (2019.): 43 199 USD.[8][9]
Iedzīvotāju skaits ir 9 120 000 (2018.), no kuriem lielākā daļa irebreji (74,2%).[9] Valstī dzīvo vēl citas tautības kāarābi un to etniskā grupapalestīnieši, kā arīsamarieši,druzi,jazīdi u.c. Aptuveni 70% valsts iedzīvotāju koncentrējušies Vidusjūras piekrastes līdzenumā starp Ašdodu un Haifu, kur iedzīvotāju blīvums ir 10 000 cilvēku uz 1 km² (vidējais iedzīvotāju blīvums valstī ir 104 cilv./km², kopā ar okupētajām teritorijām - 324/km²). Aptuveni 1 100 000 iedzīvotāju ir arābi un palestīnieši, kuri pamatā apdzīvoGalileju, kā arī pie t.s. "zaļās līnijas".
Izraēlas oficiālā valoda ir ivrits; arābu valodai ir īpašs statuss tur, kur tajā runā lielākā iedzīvotāju daļa. Arābiski runā ne tikai valstī dzīvojošā arābu un palestīniešu minoritāte, bet arī ebreji, kuri ieceļojuši Izraēlā no arābu zemēm. Plaši izplatītas ir arīkrievu unamharu valodas. Uzrakstos bieži lietoangļu valodu.
Starptautiski maz atzītā galvaspilsēta un lielākā pilsēta valstī gan pēc iedzīvotāju skaita, gan pēc platības irJeruzaleme (796 200), nākamās pēc iedzīvotāju skaita ir attiecīgiTelaviva (404 500) un ostas pilsētaHaifa (269 300).
Dominējošāsreliģijas irjūdaisms (76,4%),islāms (16%) unkristietība (2%). Pēc Izraēlas Centrālā statistikas biroja datiem saskaņā ar 1965. gada Iedzīvotāju reģistra likumu (angļu:Population Registry Act of 1965), kas nosaka, ka ikvienam ir jāuzrāda sava reliģiskā piederība, 1974. gadā Izraēlā dzīvoja 5 473 100 iedzīvotāju, no kuriem 81,15% (4 441 300) bija jūdaisti. 1993. gadā Izraēlā bija 5 327 600 iedzīvotāju, no kuriem 81,37% jūdaisti, 14,1% musulmaņi, 2,85% kristieši, bet 1,68% citu reliģisko konfesiju pārstāvji.[10]
1948. gadā.Neatkarības deklarācijā Izraēla tika pasaulei pieteikta kājūdu valsts Izraēlas zemē (angļu:Jewish state in Eretz Izrael), kurā visiem iedzīvotājiem tiek garantētareliģijas brīvība.Neatkarības deklarācijai Izraēlā nav konstitūcijas statusa. Tā tikai pauž “valsti veidojošo cilvēku pamatkredo” un kalpo kā Izraēlas likumu interpretācijas līdzeklis.
Abos Izraēlas 1994. gada konstitucionālajos likumos iekļautapreambula, ka tie veidoti, pamatojoties uz IzraēlasNeatkarības deklarācijas garu. 1980. gadaRepatriācijas likumā noteikts, ka jūdaisma pamatprincipi atspoguļojas Izraēlas valsts pozitīvajā likumdošanā. Tādējādi Izraēlas valstiskais jūdaisms nepārprotami atspoguļojas likumos, kaut gan nevienā likumā jūdaisms nav pasludināts par valsts reliģiju. Tāpēc Izraēlu grūti ierindot kādā no valsts un baznīcas attiecību modeļiem, jo likumi neatspoguļo faktisko stāvokli. Realitātē pastāv valsts baznīca, jo likumus pieņem ticīgie jūdaisti (īsteno karjeru politikā ateistam ir grūti, jo lielākā daļaelektorāta ir vairāk vai mazāk reliģioza) bet likumdošanā - daļēja nošķiršana.
Valsts apmaksā jūdaistu reliģiskās vadības (rabīnu un to palīgu) algas un izdevumus. Valsts budžets pilnībā sedzsinagogu,kapsētu un dažādu reliģisko kulta ēku rekonstrukciju, uzturēšanu un jaunu objektu celtniecību. No valsts budžeta tiek atbalstītas arī citu valstu ebreju diasporu kopienas.
Tiek atbalstīti arīmusulmaņi. Vairāk nekā 300 islāma garīdzniekiem algas tiek maksātas no valsts kases. Valsts finansē musulmaņumošeju, kapsētu uzturēšanas izdevumus un dažādas citas reliģiskās vajadzības.
Izraēlas 1977. gada Krimināllikumā ir noteiktas sankcijas par reliģijas zaimošanu. Saistībā ar Krimināllikuma normām Izraēlā ir jāskata likums parSvētās Zemes svētvietu aizsardzību. Par kulta celtņu bojāšanu, apgānīšanu un reliģisku ceremoniju traucēšanu var sodīt ar brīvības atņemšanu līdz trim gadiem.
↑Izraēlas okupētās teritorijas ir Rietumkrasts, Austrumjeruzaleme un Golānas augstienes. Tās ir teritorijas, ko Izraēla, pēc Sešu dienu kara, ieguva no Jordānijas un Sīrijas. Palestīnas valstij paredzētās teritorijas, kuras Izraēla okupēja 1948.-1949. gada karā un anektēja, faktiski ir tās teritorijas daļa un netiek dēvētas par "okupētām". Bez tam Izraēla vēl joprojām kontrolēGazas sektora gaisa telpu un pieejamību no jūras puses, kā arī kopā ar Ēģipti regulē tā ekonomiskos sakarus ar pārējo pasauli.
↑Aharon Barak: Judge in a Democracy. Princetown, Oxford: Princetown University Press, 2006, p.30.
.svg)
