Aptuveni trīs ceturtdaļas no valsts teritorijas klājkalnienes unkalni.[4] Itālijas ziemeļos dabīgā robeža ar citām valstīm irAlpu kalni, savukārt tālu pussalā iestiepjasApenīnu kalni. Lielākā daļa no valstszemienēm atrodas lielo upju ielejās, piemēram,Po ielejā. Itālijas dienvidos un Sicīlijā atrodas trīstektonisko plātņu krustpunkts, tādēļ šeit ir intensīvaģeoloģiskā aktivitāte. Itālijas teritorijā atrodas četri aktīvivulkāni,[4] no kuriem pazīstamākie irVezuvs unEtna.
Ap 8.-7. gadsimtu p.m.ē. Itālijas pussalas austrumu un dienvidu daļā, kā arī Sicīlijā lielā skaitā sāka parādītiesgrieķu apmetnes. Šīs grieķu apdzīvotās vietas dēvēja par Lielo Grieķiju (Magna Graecia). PēcRomas impērijas sabrukuma Itālijas pussalā viena pēc otras iebruka dažādas klejotāju ciltis - pārsvarāģermāņi. Līdz 19. gadsimtam Itālija bija sadalīta nelielās valstīs, no kurām lielākās bijaPāvesta valsts,Sardīnijas Karaliste,Abu Sicīliju karaliste,Venēcijas Republika unToskānas hercogiste.
1859. gadāSardīnijas Karaliste un Francija pieteica karuAustrijai un ieguva Lombardiju. 1860. gadā Abu Sicīliju karaliste anektēja Parmas, Modenas un Toskānas hercogistes un Pāvesta valsti, bet tā paša gada maijā itāļu brīvprātīgo armijaDžuzepes Garibaldi vadībā izcēlās Sicīlijā un pievienoja to Sardīnijas Karalistei. 1861. gada 17. martā par apvienotās Itālijas karali tika kronēts Sardīnijas karalisViktors Emanuels II.
Itālija atrodas Dienvideiropā, tās dabiskā robeža nedaudz atgādina zābaku (Apūlijas dienvidi veido formu kā papēdim, betKalabrijas reģions veido purngalu). Tā robežojas arŠveici unAustriju ziemeļos, arFranciju ziemeļrietumos, arSlovēniju austrumos. Itālija austrumu, dienvidu un rietumu pusē robežojas ar jūrām — arLigūrijas unTirēnu jūru rietumos,Adrijas jūru austrumos,Jonijas jūru unVidusjūru dienvidos. Itālijai pieder divas lielas salas:Sicīlija unSardīnija, kā arī vairākas mazākas salas, no kurām lielākā irElba. Sicīlija un Sardīnija ir arī divas vislielākās salas Vidusjūrā.
Lielākajā daļā Itālijas teritorijas reljefs ir kalnains. Itālijas ziemeļos slejasAlpu kalni, ziemeļaustrumos atrodas Dolomītalpi. bet no ziemeļiem līdz dienvidiem Itālijas centrālajā daļā -Apenīni, kuri ir līdz 3000 metru augsti. Augstākais ir Gransaso masīvs austrumos no Romas.[5] Itālijas dienvidi irvulkanoloģiski aktīvs reģions. Sicīlijas austrumdaļā atrodas lielākais aktīvais vulkāns Eiropā —Etna, kas paceļas 3340 metru augstumā virs jūras līmeņa, savukārt netālu no Neapoles atrodasVezuvs, kas savulaik nopostījaPompeju pilsētu. Itālija savu augstāko virsotni -Monblānu (itāliski -Monte bianco) -, kas paceļas 4807 metrus virs jūras līmeņa., dala ar Franciju. Tā ir vienlaikus arī augstākā virsotne Eiropā.
Valsts ziemeļaustrumos plešas Itālijas lielākais līdzenums - Padānas jeb Lombardijas līdzenums, kuru šķērso Itālijas garākā upePo. Gar valsts rietumu piekrasti no Dženovas ziemeļos līdz Neapolei dienvidos stiepjas zemienes, kuras citu no citas nošķir kalni, līdzenumi un atsevišķas virsotnes. Alpu dienviddaļā ir vairāki lieli ezeri, piemēram,Komo,Gardas unMadžores ezers.[5]
Itālijā valda mērens un subtropisks klimats. To lielā mērā nosaka Alpu kalnu masīvs, kas aiztur ziemeļu vējus, kā arī atrašanās pie Vidusjūras. Ja Itālijas ziemeļos klimats ir mērens ar subtropu klimata iezīmēm, tad dienvidos tas ir izteikti subtropisks. Ziemeļosvasarās pārsvarā ir karsts laiks arjūlija vidējo temperatūra no +22°C līdz +24°C, betziemas ir mēreni aukstas ar vidējojanvāra temperatūru 0°C. Dienviditālijai ir raksturīgs Vidusjūras klimats - karstas un sausas vasaras ar vidējo jūlija temperatūru +26°C, bet ziemas ir daudz maigākas nekā ziemeļos, ar vidējo janvāra temperatūru +8°C līdz +10°C. Sniegs Itālijas dienvidos ir reta parādība, kaut arī kalnu masīvos virs 1500 metriem tas ir sastopams gada aukstajā sezonā.[6]
Itālija ir parlamentāra republika, kuras valdības vadītāju (premjerministru) ieceļ prezidents – valsts vadītājs. Parlamentam ir divas palātas: Deputātu palāta un Republikas Senāts. Valsts ir iedalīta 20 reģionos. No tiem pieciem ir īpašs autonomijas statuss, kas tiem ļauj pieņemt regulējumu attiecībā uz dažiem vietējas nozīmes jautājumiem.[7]
Valsts vadītājs — republikas prezidents, kas tiek ievēlēts uz septiņu gadu periodu. Prezidenta vēlēšanas notiek kopīgā parlamenta un reģionu pārstāvju sēdē. Saskaņā ar konstitūciju prezidents var noteikt parlamenta ārpuskārtas vēlēšanas, atlaist tā palātas, iecelt amatos valsts amatpersonas vai tamlīdzīgi, kā arī vada Augstāko aizsardzības padomi. Prezidenta prombūtnes vai slimības laikā viņu aizvieto Senāta priekšsēdētājs; valdības vadītājs — premjerministrs (Itālijā viņu pieņemts saukt par Ministru padomes prezidentu); valdība — Ministru padome, ko ieceļ premjerministrs ar prezidenta piekrišanu.[8]
Divpalātu parlaments, kas sastāv no Senāta (Senato della Repubblica) ar 315 senatoru vietām (tiek ievēlēti uz piecu gadu termiņu, bet dažas vietas par nopelniem tiek piešķirtas senatoriem uz mūžu, arī bijušajiem republikas prezidentiem) un Deputātu palātas (Camera dei Deputati) ar 630 deputātu vietām (tiek ievēlēti uz piecu gadu termiņu).[8]
Konstitucionālā tiesa (Corte Constituzionale), kurā ir 15 tiesneši (piecus ieceļ prezidents, piecus ievēlē parlaments, un pieci tiek ievēlēti no augstākajām administratīvajām tiesām).[8]
Itālijā 2020. gadā dzīvoja 60,3 miljoni iedzīvotāju. Pēc šī rādītāja tā ir trešā lielākā valstsEiropas Savienībā (aizVācijas unFrancijas) un 23. lielākā pasaulē.Iedzīvotāju blīvums (201 cilvēks uz km²) ir piektais lielākais Eiropas Savienībā. Visvairāk cilvēku dzīvoZiemeļitālijā, kur koncentrējas aptuveni viena trešdaļa no visiem iedzīvotājiem.Vēl 20. gadsimta vidū Itālijā bija aktīvi demogrāfiskie procesi, taču pēdējos gadu desmitos vērojama straujadabiskā pieauguma samazināšanās, un dzimstības līmenis ir viens no zemākajiem Eiropā. Labklājības un sociālās aprūpes līmeņa kāpums nodrošina ilgu vidējo mūžu (82 gadi) un zemu bērnu mirstību.[10][11]
Itālijā ir lielāks lauksaimniecībā nodarbināto īpatsvars nekā vidēji Eiropā. Salīdzinoši zemais ekonomikas attīstības un labklājības līmenis līdz pat 20. gadsimta vidum daudzus itāliešus mudināja emigrēt uzASV,Centrāleiropu,Latīņameriku darba un labāku dzīves apstākļu meklējumos. Ekonomiskais uzplaukums pēc Otrā pasaules kara šo emigrācijas plūsmu apturēja. ledzīvotāju izvietojums ir nevienmērīgs. Lielākā iedzīvotāju koncentrācija ir Kampānijas, Ligūrijas un Lombardijas līdzenumā - senajos zemkopības un spēcīgu pilsētvalstu rajonos, pirmajos rūpniecības centros. Tajos atrodas arī lielākās Itālijas pilsētas -Neapole,Milāna,Dženova,Turīna, tomēr vislielākā pilsēta irRoma. Valsts ziemeļu daļā ir daudz mazu un vidēju pilsētu, kas izveidojušās jau viduslaikos. Sicīlijā un Apenīnu pussalas dienvidos ir pilsētas, kas radušās vēl grieķu kolonizācijas laikā pirms 3 tūkstošiem gadu.[10]
Itālijas lielākās pilsētas irRoma,Milāna unTurīna. Ja skatās pilsētu lielumus pēc toaglomerācijās dzīvojošo skaita, tad viennozīmīgi ar 7,4 miljoniem iedzīvotāju lielākā ir Milāna. Romas aglomerācijā dzīvo salīdzinoši tikai 3,7 miljoni.
Itālijas eksportpreču proporcionāla reprezentācija 2019. gadā
Itālija ir industriāli agrāra valsts ar modernu rūpniecības struktūru un attīstītu subtropu lauksaimniecību. PēcOtrā pasaules kara, kardināli mainot ekonomikas struktūru, industrija ārkārtīgi strauji attīstījās, un Itāliju sāka dēvēt par Eiropasekonomisko brīnumu. īsā laikā tā pietuvojās Lielbritānijas un Francijas ekonomikas līmenim, to veicināja arī Itālijas iestāšanās Eiropas ekonomiskajā asociācijā 1957. gadā.[10] Valstsekonomikas izaugsme palēninājās 80.- 90. gados, bet 2000. gados tā sāka stagnēt.[12] Itāliju smagi skāra2007. - 2008. gada finanšu krīze, kuru veicināja neefektīvā valsts pārvalde.[13]
Itālijas ekonomikas svarīgākās nozares 2020. gadā bija vairumtirdzniecība un mazumtirdzniecība, transports, viesnīcu un ēdināšanas pakalpojumi (20,1%), rūpniecība (19,5%), valsts pārvalde, aizsardzība, izglītība, veselības aprūpe un sociālie pakalpojumi (17,5%). 51% no Itālijas eksporta nokļūst ES iekšējā tirdzniecībā (Vācijā 13%, Francijā 10%), bet ārpus ES galvenie eksporta partneri irASV (10%) un Šveice (6%). 58% importa ir no ES dalībvalstīm (no Vācijas 16%, no Francijas 8% un noNīderlandes 6%), savukārt starp ārpussavienības valstīm Itālijai galvenie importa partneri irĶīna (9%) un ASV (4%).[7]
No rūpniecības nozarēm galvenā ir mašīnbūve. Itālija ir liela vieglo automobiļu ražotāja un eksportētāja,[10] unStellantis koncerns, kurā ietilpstFiat, ir pasaulē piektais lielākais automobiļu ražotājs.[14] Itālija ir pazīstama ar luksusa klases automašīnu ražošanu, no kuriem atpazīstamākie zīmoli irFerrari,Lamborghini unMaserati.[15]
Eni galvenā mītne Romā, kas ir viena no pasaules lielākajām naftas kompānijāmViens no Itālijas galvenajiem vīna ražošanas reģioniem Toskānā.
Ķīmiskajā rūpniecībā galvenās nozares ir naftas ķīmiskā, ķīmisko šķiedru, plastmasu un sintētisko sveķu rūpniecība, kas izmanto ievesto naftu. Attīstītas ir arī laku un krāsu, minerālmēslu, farmaceitiskā rūpniecība. Itālijai tradicionāla nozare ir esenču un ēterisko eļļu ražošana gan no dabiskajām, gan sintētiskajām izejvielām. Lielākie ķīmiskās rūpniecības centri izvietoti piekrastes rajonos..No krāsainās metalurģijas nozarēm nozīmīgākās iralumīnija (izmanto ievestās un vietējās izejvielas),svina,cinka undzīvsudraba rūpniecība (2. vietā pasaulē aizSpānijas). Tekstilrūpniecība ir senākā Itālijas rūpniecības nozare. Kopš viduslaikiem Eiropā pazīst Itālijas audumus, attīstītakokvilnas unvilnas audumu ražošana. Itālija ieņem pirmo vietu Rietumeiropā tekstilrūpniecības produkcijas izlaidē, gadā ražojot gandrīz 2,5 miljardus kvadrātmetru audumu. Kopš 20. gadsimta vidus Itālija ir apavu ražošanas līdere Eiropā. Gadā tā izgatavo 360 miljonus pāru apavu, tas ir, divas reizes vairāk nekā Francijā un piecas reizes vairāk nekā Vācijā.
Starp pārtikas rūpniecības apakšnozarēm īpaši minamas makaronu, siera, olīveļļas un vīna ražošana. Itālija ir lielākā makaronu un vīna ražotāja un eksportētāja pasaulē, kā arī liela olīveļļas, augļu un dārzeņu ražotāja.[10]
Augkopības kultūru sējumi aizņem 8,6 miljoni ha, no tiem 60% - pārtikas kultūras (kvieši, rīss, dārzeņi), 25% - lopbarības kultūras un 15% - tehniskās kultūras. Salīdzinot ar pārējām Eiropas lielvalstīm, Itālija atpaliek gan lopkopības, gan svarīgākās augkopības produkcijas ražošanā. Vienīgi dārzeņi, augļi un ogas Itālijai dod eksporta ienākumus. Atšķirīga ir lauksaimniecības intensitāte un produktivitāte. Valsts ziemeļu daļā - Padānas līdzenumā augsti mehanizētā un ķimizētā lauksaimniecība dod nozares produkcijas lielāko daļu. Dienvidu rajonos raksturīga ir ekstensīva lopkopība un šauri specializēta subtropu augkopība. Galvenā pārtikas kultūra ir kvieši, kuri aizņem 1/3 no sējumu platības (Apūlijā un Sicīlijā). Ziemeļu daļā audzē kukurūzu, Alpu priekškalnēs - auzas un miežus, Padānas līdzenumā - rīsu. Itālija ir 1. vietā Eiropā pēc rīsa kopražas un vadošajā vietā pasaulē - pēc ražīguma. Izplatīti ir kartupeļu stādījumi (sevišķi Kampānijā). Lielas platības aizņem dārzeņu (sevišķi - tomātu) lauki (ievāc 13,5 miljonus tonnu gadā) un olīvkoku birzis, augļu koku un citrusu dārzi, vīnogāji (audzē ap 250 šķirņu vīnogas). Ir stādītas korķozolu birzis, lielas ēterisko augu plantācijas (ēterisko eļļu ieguvei), ēdamo kastaņu, mandeļkoku un riekstkoku audzes. Tradicionāla Itālijas lopkopības nozare ir aitkopība, pēdējos gadu desmitos strauji palielinās liellopu audzēšana (sevišķi Lombardijā). Liellopu ganāmpulks (8,9 miljoni lopu, no tiem 3,4 miljoni - slaucamas govis) ir mazāks par aitu ganāmpulku (13 miljoni). Pēckara gados palielinājās cūkkopības (9,5 miljoni cūku) un putnkopības (128 miljoni putnu) nozīme.[10]
Itālijas zemes dzīlēs ir dažādi derīgie izrakteņi, taču to krājumi nav lieli vai arī ir izsīkuši (dzelzs rūdas ieguve notiek jau 2700 gadus). Lielākā Itālijas bagātība ir dzīvsudraba rūda Toskānā un polimetāliskās rūdas Sardīnijā un Austrumalpos. Sicīlijā irsēra,kālija unvārāmā sāls, dabiskā asfalta iegulas, Sardīnijā -antimona rūdas, Apūlijā -boksītu, Ligūrijā -mangāna rūdas krājumi. Daudzviet izmanto Itālijas būvakmeņus -marmoru, traverunu,granītu, tufu.[10]
Lielākā Itālijas ekonomiskā problēma ir enerģētisko resursu deficīts. Valstī ir nelieli zemas kvalitātesogļu krājumi (Sardīnijā, Toskānā, Umbrijā), nedaudznaftas (Sicīlijā un Padānas līdzenumā; gada ieguve - 4,4 miljoni tonnu) undabasgāzes (Padānas līdzenumā, Apenīnu priekškalnēs un Sicīlijā; gada ieguve -16,6 miljardi kubikmetru). Vietējie enerģētiskie resursi apmierina apmēram 15% no nepieciešamā patēriņa. Enerģētisko bāzi papildina hidroenergoresursi (lielākās upesPo unTibra, gadā ražo līdz 220 miljardus kWh elektroenerģijas) un noTuvajiem Austrumiem unZiemeļāfrikas ievestā nafta. Lielajās Itālijas ostās (Dženovā) sākas transkontinentālie naftas vadi uz Centrāleiropu.[10]
Salīdzinot ar citām Eiropas valstīm, Itālijai ir mazāk blīvs un nevienmērīgi izvietots ceļu tīkls. Visvairāk dzelzceļu un autoceļu ir Ziemeļitālijā; centrālajā un dienvidu daļā to ir mazāk. Galvenais šķērslis ceļu tīklu paplašināšanā ir Apenīnu kalni. Alpu kalnos satiksmes ceļi iet pāri augstkalnu pārejām, caur daudziem tuneļiem. Itālijā ir gandrīz 20 tūkstoši kilometru dzelzceļu, 303 tūkstoši kilometru autoceļu. Lielākās ostas ir Dženova (viena no Eiropā nozīmīgākajām naftas un konteineru kravas ostām),Trieste (naftas un kafijas ievedosta) unVenēcija.[10]
.jpg)
.jpg)
.jpg)
.svg)
.jpeg)
.jpg)
.svg)
.svg)
