| Indijas vilks Canis pallipes(Sykes, 1831) | |
|---|---|
 | |
| Klasifikācija | |
| Valsts | Dzīvnieki (Animalia) |
| Tips | Hordaiņi (Chordata) |
| Klase | Zīdītāji (Mammalia) |
| Kārta | Plēsēji (Carnivora) |
| Dzimta | Suņu dzimta (Canidae) |
| Ģints | Suņi (Canis) |
| Suga | Indijas vilks (Canis pallipes) |
| Sinonīmi | |
| |
| Izplatība | |
_distribution.png) Indijas vilka izplatības areāls | |
 Indijas vilks Vikikrātuvē | |
Indijas vilks jebIrānas vilks (Canis pallipes) irsuņu dzimtas (Canidae)suņu ģints (Canis)plēsējs. Daži autori Indijas vilku joprojām sistematizē kā vienu nopelēkā vilka pasugām (Canis lupus pallipes). Tomērģenētiskie pētījumizinātniekiem liek pārvērtēt līdzšinējo sistemātiku un izdalīt Indijas vilku kā atsevišķu sugu, līdzīgi kāHimalaju vilku (Canis himalayensis).[1]
Indijas vilks apdzīvoIndijas subkontinenta sausos pustuksnešu reģionus. Tas visbiežāk ir sastopams štatos:Gudžarāta,Rādžastāna,Harjāna,Utarpradēša,Madhja Pradēša,Mahārāštra,Karnataka unĀndhra Pradēša. Tas ir sastopams arīPaksitānā,Irānā,Turcijā,Saūda Arābijā unIzraēlas dienvidos. Izraēlāizplatības areāla ziemeļu populāciju iedala divās grupās.Vidusjūras vilki ir tie, kuri mājo apgabalos arnokrišņu daudzumu virs 400 mm, untuksneša vilki, kuri mājo sausajos apgabalos.[2]
Izraēlā mājo neliela, bet stabila Indijas vilkupopulācija, kas sastāv no 150 īpatņiem. Izraēlas vilki tiek aizsargāti ar likumu. Saūda Arābijā mīt apmēram 300—600 vilku, kuriem netiek piemērota aizsardzība ar likumu. Nav zināms, cik vilku dzīvo Turcijā, valda pieņēmums, ka apmēram 1000 īpatņu. Trūkst arī datu par populācijas lieluma dinamiku. Tāpat datu trūkst par vilkiem Irānā.[3]Sīrijā mājo gan Eirāzijaspelēkais vilks, gan Indijas vilks, kura populācijā ir apmēram 200—300 īpatņu.[4]
Indijas populācija visu laiku samazinās, lai gan Indijas vilks tiek aizsargāts ar likumu. Šobrīd Indijā mājo apmēram 1000 vilku,[3] lai gan 2004. gada pētījumi liecina, ka Indijā šajā laikā dzīvoja apmēram 2000—3000 vilku.
Indijas vilkam ir ļoti īss, plānsapmatojums, kas parasti ir sarkanbrūnā vai rudā krāsā. Tam pamatā ir tikai akotmati, bet pavilna ir pavisam nedaudz vai nav vispār.[5] Uz pleciem un kakla ir izteikts "V" veida tumšāks un garāks apmatojums. Plecu daļā tas ir apmēram 50—58 mm garš, pārējam ķermenim apmēram 35—65 mm. Salīdzinot arTibetas vilku, pat visgarākais Indijas vilka matojums nesasniedz iepriekšminētā vilka matojuma garumu.[6] Vēders un kājas ir gaišas, gandrīz baltas.[4] Ziemā Indijas vilkam uzaug garāks apmatojums, tomēr kažoks nav tik biezs kā pelēkajam vilkam ziemeļos.[7]
Dzīvnieka augstums skaustā ir 60—95 cm, svars 18—27 kg. Tas ir izteikti mazāks par pelēko vilku. Indijas vilku no pelēkā vilka atšķir arī fakts, ka tas ļoti reti gaudo.[8] Kopumā Indijas vilka rietumu populācijas īpatņi ir lielāki augumā, arī to galvas ir lielākas un kažoki tumšāki, salīdzinot ar austrumu populāciju.[9] Daļai Indijas vilku trešais un ceturtaispirksts ir savienoti. Indijas populācijai šī īpašība piemīt 100%,Arābijas pussalas rietumu daļas populācijai 80—90%, betPalestīnas — 20%.[10]
Indijas vilks ir piemērojies dzīvei karstos un sausos klimatiskos apgabalos, apdzīvojot krūmājus, zālājus un pustuksnešus. Atšķirībā no ziemeļos dzīvojošā pelēkā vilka, Indijas vilks neveido lielus barus.[10] Bars apvieno vienu ģimeni, kas sastāv no 6—8 vilkiem, lai gan visbiežāk tie dzīvo pa pāriem.[5] Indijas vilks pārojas laikā no oktobra līdz decembrim. Mazuļi piedzimstakli un nevarīgi. Tiem ir noļukušasausis un uz krūtīm balta zīme, kas pieaugot izzūd.[4]
Populārais rakstnieksRadjards Kiplings stāstā "Sarkanais suns" apraksta Indijas vilku unIndijas savvaļas suni kā lielākos ienaidniekus, bet patiesībā dabā abu apdzīvotās teritorijas nekrustojas. Vilkam patīk atvērtas, plašas ainavas, bet savvaļas suņi dzīvo biezos mežos, medījot vidēja izmēradzīvniekus.[11]
Indijas vilks parasti medī nelielusgrauzējus:peles,žurkas,trušus unzaķus, kā arīantilopes un lielāku dzīvnieku mazuļus. Antilopi vilki medī vismaz pārī. Viens vilks uzkrītoši iztraucē antilopju baru, izliekoties, ka vēlas uzbrukt, tikmēr otrs no aizmugures nolūko upuri un uzbrūk.[12] Līdzīgi vilki rīkojas, kad uzbrūk aitu baram. Viena daļa no bara novēršsuņu uzmanību, otra medīaitas.[5] Barā medījot, vilki izmanto arī dzīšanas taktiku — viena daļa dzen medījumu virsū vilkiem slēpnī. Vilki slēpni mēdz izgatavot arī paši, ja tas ir nepieciešams, izrokot bedri, kur nogulties.
Zinātnieki ir nonākuši pie secinājuma, ka Indijas vilks ir dzīvojis izolēti no pārējiem vilkiem apmēram 400 000 gadus, un mūsdienās Indijas vilku izdala kā atsevišķusugu. Nesenā pagātnē to sistematizēja kā pelēkā vilka pasugu.
Aprakstos Indijas vilks tiek reizēm sajaukts ar Himalaju vilku. Brituzinātnieks B. H. Hodžsons 1847. gadā pirmo reizi piemin Indijas vilku (Canis laniger), un uzsver, ka vilks būtu jāizdala kā atsevišķa suga. Taču 1847. gadā aprakstītais vilks šodien tiek saukts parMongolijas vilku (Canis lupus chanko).[13]
Vēl viens britu dabas pētnieks V. T. Blanfords 1888. gadā apraksta mūsdienu Indijas vilku kā atsevišķu sugu, dodotlatīņu vārduCanis pallipes, izdalot to no Tibetas jeb tajos laikos Himalaju vilku saimes, jo augums ir mazāks, apmatojums īsāks un plānāks, kā arī vilkagalvaskauss ir mazāks unzobi sīkāki. Savā aprakstā viņš piemin arī Hodžsona "Indijas vilku", raksturojot to kā pelēkā vilka pasugu, dodot tam vārdu Himalaju vilks (Canis lupus laniger).[13]
Juceklis ar nosaukumiem tika sakārtots 1941. gadā, kad britu zinātnieks R.I. Pokoks klasificēja abus19. gadsimtā aprakstītos vilkus kā pelēkā vilka pasugas, nosaucot vienu par Himalaju vilku un pieskaitot pie plašāsHimalaju kalnu vilku saimes (Canis lupus chanko) un otru par Indijas vilku (Canis lupus pallipes),[13] pieskaitot pie vilku saimes, kas apdzīvoja plašas teritorijas līdz patVidusjūrai.
Mūsdienās Indijas vilks ir aizsargāts kāizmirstoša suga, un tā medības tiek regulētas. Pagātnē tas tika intensīvi medīts vienmēr un visur, jo tas uzbrūkmājdzīvniekiem un bērniem. Vilki dzīvo arvien tuvāk kaimiņoscilvēkiem, un to medību teritorijas paliek arvien mazākas, tādēļ Indijas vilki mēdz uzbrukt mājdzīvnieku mazuļiem. Indijas vilks ir gadsimtiem pazīstams kā cilvēkēdājs. Tas mēdz uzbrukt bērniem, kas jaunāki par 10 gadiem. Laika posmā no 1996. līdz 1997. gadamUtarpradēšas štatā vilki nogalināja vai nopietni savainoja 74 cilvēkus, galvenokārt mazus bērnus.[14] Visbriesmīgākais ir bijis 1878. gads, kad vilki — cilvēkēdāji Indijā nogalināja 624 cilvēkus.[15]