Nosaukums Indija ir atvasināts noIndas upes nosaukuma, kas, savukārt, ir cēlies nosenpersiešu valodas vārdaHindu,sanskritaSindhu, kā vietējie iedzīvotāji vēsturiski dēvēja šo upi.[7]Senie grieķi indiešus sauca parIndoi (Ινδοί), kas nozīmē "Indas cilvēki".[8]Indijas konstitūcijā un dažās Indijas valodās kā oficiāls nosaukums ar līdzvērtīgu statusu tiek lietots vārdsBhārat (IPA:/bʰɑːrət̪/).[9] Indostāna jeb Hindustāna, kas ir persiešu apzīmējums "Hindu zemei" un vēsturiski attiecas uzZiemeļindiju, arī laiku pa laikam tiek lietots kāsinonīms visai Indijai.[10]
Pirmāsarheoloģiskās liecības parmoderno cilvēku klātbūtniIndijas subkontinentā ir kopš 30 000 gadu senas pagātnes.[11] Aptuveni 7000 gadus p.m.ē. ļaudis šajā teritorijā ir sākušiapsaimniekot zemi unaudzēt mājlopus. Arheoloģiskie izrakumi daudzās vietās, īpašiMohendžodaro unHarapā (abas vietas mūsdienās atrodasPakistānā), liecina, ka aptuveni no 2600. līdz 2000. gadam p.m.ē. uzplaukaIndas ielejas civilizācija ar attīstītām pilsētām un tehnoloģijām. Jau tajā laikā pilsētā bija izbūvētas akas, vannas,drenāžas sistēmas, kā arī amatnieki prata izgatavot rotaslietas, dažādus mājsaimniecības priekšmetus un novara kaltus ieročus.[12]
2. gadu tūkstotī p.m.ē. šajā teritorijā ienācaindoeiropiešu valodās runājošāsrigvēdu ciltis. No šo cilšu reliģijām vēlāk attīstījāshinduisms. Svētie rakstiVēdas kļuva par svarīgu reliģijas sastāvdaļu.Rigvēdā ir minētas četras lielas sociālās grupas, pazīstamas kāvarnas, kas norāda uz to, ka sociālā sistēma, kurā cilvēki tiek grupētikastās, ir bijusi jau pirms tūkstošiem gadu. Rigvēdu ciltis apdzīvoja subkontinenta ziemeļrietumu, ziemeļu centrālo daļu unGangas ieleju.6. gadsimtā p.m.ē. uz dienvidiem noHimalajiem bija izveidojušās 16 parmahadžanapadām sauktas atsevišķas valstiņas.
321. gadā p.m.ē.Čandragupta Maurja dibināja lielu un centralizētuMaurju impēriju, kas pastāvēja līdz185. gadam p.m.ē. Čandraguptas mazdēlsAšoka pakļāva gandrīz pilnīgi visu Indijas subkontinentu, vienīgi neliela teritorija pašos Indijas dienvidos palika neiekarota. Ašoka pieņēma tajā laikā tikai nelielassektas līmenī esošobudismu. Viņa valdīšanas laikā tika uzcelts tūkstošiem budistu svētnīcu, veicinātas misijas ārpus impērijas teritorijas, kā rezultātā šī reliģija piedzīvoja strauju uzplaukumu.
1526. gadāBabūrs, kas bija gan Čingishana, gan Tamerlana pēcnācējs, ienāca Indijas ziemeļrietumus noAfganistānas un sagrāva Deli sultanātu, dibinotMogolu impēriju. Šī musulmaņu valsts savu varenību saglabāja līdz pat18. gadsimtam. Indijas dienvidi nekad pilnībā netika iekaroti, bet ziemeļos esoša impērijaAkbara unŠaha Džahāna valdīšanas laikā bija viena no varenākajām Āzijas vēsturē.Aurangzeba, pēdējā mogolu valdnieka, valdīšanas laikā no1658. līdz1708. gadamDekānā dzīvojošiemarati sāka vājināt impēriju.
Tikmēr starpEiropas lielvarām sākās cīņa par dominanci tirdzniecībā ar Indiju.1498. gadāportugāļu jūrasbraucējsVasko da Gama atklāja jūrasceļu uz Indiju, apbraucot apkārtLabās Cerības ragam Āfrikas dienvidos. Portugāļi drīz vien pakļāvaGoā teritoriju Indijas rietumu krastā un tur izveidojagaršvielu tirdzniecības bāzi. 17. gadsimta sākumānīderlandieši,briti unfranči sāka apstrīdēt portugāļu monopolu tirdzniecībā ar indiešiem.1600. gadā tika izveidotaBritu Austrumindijas kompānija, un tā gadsimta laikā dibināja vairākus tirdzniecības posteņus vietās, kur mūsdienās atrodasČennai,Mumbaja unKolkata. Kolkata, kas tajā laikā tika saukta par Kalkutu, bijaBritu Indijas galvaspilsēta no 1772. līdz 1912. gadam. 1740. gados sākās Francijas un Lielbritānijas sāncensība kontroles iegūšanā pār tirdzniecību ar Indiju. Lai vieglāk to būtu panākt, abas lielvaras veidoja alianses ar daudziem dažādiem indiešu valdniekiem. Franči izveidoja lokālo karaspēku, un, izmantojotDienvidindijas valdnieku savstarpējās cīņas, pakļāva lielu daļu noDekānas.
Roberts Klaivs kļuva par pirmo britu Bengālijas gubernatoru
1751. gadā britiRoberta Klaiva vadībā iekarojaArkotu, kuru pēc tam veiksmīgi arī nosargāja no franču uzbrukumiem, bet1757. gadā Klaiva uzvara piePalaši iezīmēja franču kundzības ēras beigas. Britu Austrumindijas kompānija bija ieguvusi kontroli pār plašām teritorijām. Vēlāk tirdzniecības kontrole pārauga arī politiskā kontrolē. Interesanti, ka Britu Austrumindijas kompānija, kas bija privāts uzņēmums, galvenokārt izmantoja vietējos karavīrus (sipajus), kas bija dzimuši un auguši Indijā.1774. gadāVorens Heistingss kļuva par pirmo Britu Austrumindijas kompānijas ģenerālgubernatoru. 1839. gadā britu karaspēksiebruka Afganistānā, bet līdz 1842. gadam spēja pakļaut vienīgi puštunu apdzīvotās teritorijas austrumu daļu. Līdz1849. gadam kompānija, gūstot uzvaras un noslēdzot līgumus, valdīja teju vai visāIndijas subkontinentā.
Dažas valdonīgas metodes, ko izmantoja britu kompānija, piemēram, britumisionāru mēģinājumihinduistus pievērstkristietībai un eiropiešumuitas ieviešana tradicionālo indiešu uzņēmumu izdevumiem, izraisīja lielu nemieru vilni.1857. gadā sabiedrībā izplatījās baumas, ka angļu karavīri savu šaujamieroču patronas iesmērējot ar govju un cūku taukiem. Govis ir hinduisma svētie dzīvnieki, savukārt cūkasislāmā ir nešķīsti dzīvnieki. Tādēļ izcēlāsIndiešu nemieri, kas bija plaša un bruņota sipaju sacelšanās pret britiem. Šie nemieri turpinājās līdz1858. gadam, kad asiņainā sacelšanās tika apspiesta. Tas iezīmēja Britu Austrumindijas kompānijas varas norieta sākumu.1858. gadā Indijas pārvalde tika nodotaBritu karaļnamam.1876. gadāLielbritānijas parlaments nolēma, ka Indija ir daļa noBritu impērijas. Nākamajā gadā par Indijas imperatori tika kronētakaraliene Viktorija.1878. gadā Britu impērijas karaspēks atkal iebruka Afganistānā, sākotOtro angļu-afgāņu karu un Afganistānas emirāts kļuva par Britu impērijas vasaļvalsti.
Indijas vicekaralis, kuru iecēla britu karalis vai karaliene, valdīja tikai tiešiBritu Indijas provincēs. Hindu un musulmaņu prinči turpināja valdīt gandrīz 600 atsevišķās valstīs. Šīs valstis nomināli bijaautonomas, un tām tika aizliegts karot savā starpā. Indijas vicekaralis turēja pa vienam pārstāvim katrā galmā, un viņa uzdevums bija sniegt konsultācijas valdniekam.
Britu Indijas impērijas politiskais iedalījums 1909. gadā. Tieši Indijas vicekaralim pakļautās teritorijas iezīmētas sarkanā krāsā, bet indiešu prinču pārvaldītās teritorijas dzeltenā krāsā
Britu valdīšanas laikā tika nodrošināta iekšēja saskaņa starp Indijas teritorijā dzīvojošajām tautām, kā arī attīstījās dažas no tautsaimniecības nozarēm. Briti modernizēja pilsētas, izbūvēja ceļus un dzelzceļu, kanālus, veica apūdeņošanas darbus, kā arī uzbūvēja dzirnavas, rūpnīcas un skolas. Viņi ieviesaRietumu pasaules likumus unpolicijas sistēmu. Šajā laikā ļoti maz indiešu tika iecelti kādā no valdības krēsliem.
Indijas intelektuāļi, no kuriem daudzi bija izglītojušiesAnglijā, sāka sapņot par brīvu Indiju.1885. gadā viņi dibināja politisko partiju, kura bija pazīstama kāIndijas Nacionālais Kongress. Sākotnēji tā bija viduvēja reformu partija, kuras mērķis bija indiešu ievēlēšana viņu pašu valdībā; vēlāk tā aicināja iegūt neatkarību no Lielbritānijas. 1906. gadā tika izveidotaMusulmaņu līga, lai aizsargātu Indijas musulmaņu minoritātes politiskās tiesības. Dažus gadus vēlāk tā pievienojās Kongresa partijai cīņā par Indijas neatkarību. Turpmākās desmitgades šī apvienība veicināja hindu un musulmaņu vienotību, lai gan abām grupām bieži vien bija lielas atšķirības.Pirmā pasaules kara laikāIndijas bruņotie spēki cīnījāsSabiedroto pusē, bet pēc kara pieauga nacionālistu saviļņojums. 1919. gadā Lielbritānijas parlaments pieņēma reformu aktu, kas paredzēja katrai Indijas provincei savu padomi, kam bija neliela kontrolelauksaimniecībā, izglītībā unveselības aizsardzībā; ieceltās britu amatpersonas saglabāja kontroli pār pārējām jomām. Tajā pašā gada briti arī iedeva valdībai represīvas pilnvaras, lai apspiestu pretošanos pret tās varu, piemēram, politiskos aktīvistus ieslodzīja bez tiesas sprieduma. 1919. gadā sākāsTrešais angļu-afgāņu karš, kas beidzās arRāvalpindi miera līgumu, kurā Britu impērija atzina Afganistānas neatkarību.
Mohandāss Karamčands Gandijs no Kongresa partijas vadīja kustību pret britu varu tikai ar nevardarbīgiem veidiem.[14] Piemēram, viņš aicināja boikotēt britu ražotos produktus un britu institūcijas. Vairāki simti tūkstoši pievienojās viņa nevardarbīgajai kampaņai, un daudzi no viņiem, tai skaitā, arī Gandijs, tika ieslodzīti. Kongresa partija ātri vien ieguva popularitāti. 1929. gadā par partijas prezidentu tika ievēlētsDžavāharlāls Nehru. Tāpat kā Gandijs, arī Nehru veltīja visu savu laiku Indijas neatkarības iegūšanai.Pēc vairākus gadus ilgstošām sarunām par to, kā reformētIndijas konstitūciju, britu parlaments 1935. gadā pieņēma aktu, kas provincēs paredzēja vēlētus likumdevējus. Tomēr īpašuma un izglītības prasības ievērojami ierobežoja vēlētāju skaitu. Lai aizsargātu minoritāšu intereses, balsošana notika pēc sabiedriskajām grupām, tas ir, musulmaņi, sikhi, kristieši un citi balsoja par kandidātiem, kas pārstāvēja viņu pašu grupu. Šāda sistēma izraisīja reliģiskas nesaskaņas.Jau tā saspringtās attiecības starp Indijā dzīvojošajiemhinduistiem unmusulmaņiem pasliktinājās pēc 1937. gada vēlēšanām, kurās veiksmīgi startēja hinduKongresa partija. Kongresa partija neiekļāva nevienu noMusulmaņu līgas biedriem savās provinču valdībās.
Kad 1939. gadā sākāsOtrais pasaules karš, Kongresa partija pieprasīja britiem, lai tā pēc kara dod Indijai brīvību kā atlīdzību par Indijas aktīvu līdzdalību karā. Briti nebija gatavi dot šādu solījumu, tādēļ Kongresa partija iebilda pret Britu Indijas karaspēka iesaistīšanos karā. 1940. gadā Musulmaņu līga pieprasīja nošķirt musulmaņu apdzīvotās provinces no Indijas, lai izveidotu neatkarīgu valsti, kuru sauktu parPakistānu. Turklāt vairāki indiešu valdnieki vēlējās atjaunot savu valstu neatkarību, tomēr Indijas Kongresa partija uzstāja par vienotu Indiju. 1942. gadā britu politiķi piedāvāja plānu, pēc kura Indijai pēc kara būtudomīnijas statuss, bet arī šim piedāvājumam Indijas līderi nepiekrita.Kad 1944. gada pavasarī agrāk Indijas sastāvā esošajāBirmā iebrukaJapānas Impērijas karaspēks, Indijas karaspēks tomēr iesaistījās karā, izveidojot brīvprātīgo armiju, kuru veidoja aptuveni 2,5 miljoni karavīru. Šajā laikā ļoti strauji attīstījāsrūpniecība, jo kara vajadzībām radās nepieciešamība pēc dažāda veida precēm.
Britu Indija ieguva neatkarību 1947. gadā un tika sadalītaIndijas Domīnijas unPakistānas Domīnijas daļās formālā Apvienotās Karalistes karaļa pakļautībā. Pandžābas un Bengālijas provinču sadalīšana radīja asiņainus nemierus starp sikhiem, hindiem un musulmaņiem.1950. gada 26. janvārī Indija tika pasludināta par republiku.Džavāharlāls Nehru kļuva par pirmo Indijas premjerministru. Nehru valdības laikā notika karš arĶīnu. Indija kļuva par vienu noNepievienošanās kustības dibinātājvalstīm. Nehru ekonomiskajā politikā bija jūtama sociālistiska ievirze. Pēc Nehru nāves 1964. gadā viņa vadītāIndijas Nacionālais Kongresa partija saglabāja lielu ietekmi un, ar nelieliem pārtraukumiem, veidoja Indijas valdību līdz 1996. gadam.[15] Indijas premjerministri šajā laikā bija Nehru meitaIndira Gandija un viņas dēlsRādžīvs Gandijs.
Šajā laikā notika1965. gada Indijas un Pakistānas karš parKašmīras provinci un1971. gada Indijas un Pakistānas karš, kura rezultātā no Pakistānas austrumdaļas izveidojās neatkarīgāBangladešas valsts. Lai cīnītos pret saviem politiskajiem pretiniekiem, 1975.—1977. gadā premjerministre Indira Gandija izsludināja ārkārtas stāvokli. 1984. gadā Indiru Gandiju nogalināja viņas miesassargi, kas bija saistīti arsikhu separātistu grupu.
PēcPSRS sabrukuma Indija 1990. gadu sākumā sāka atkāpties no sociālistiskās ekonomiskās politikas un pastiprinājās hindu nacionālisms. 1992. gada decembrī hindu nemiernieki izpostījaBabri Masjid mošeju, kam sekoja sadursmes starp hinduistiem un musulmaņiem visā Indijā.1990. gadu beigās pie varas nāca nacionālistiskāBharatiya Janata Partija (BJP). Tās vadībā Indija veica kodolizmēģinājumus, 1998. gadā uzspridzinot 5 atombumbas. 2004. gada vēlēšanās pie varas atgriezās Indijas Nacionālais Kongress, bet 2014. gada vēlēšanās pārliecinoši uzvarēja BJP.
Indiju veidojošie ģeoloģiskie procesi sākās pirms septiņdesmit pieciem miljoniem gadu, kadIndijas subkontinents, daļa no dienvidu superkontinentaGondvānas, uzsākadreifēšanu ziemeļaustrumu virzienā; tā ilga piecdesmit miljonus gadu — pāri tad vēl neizveidojušajamiesIndijas okeānam.[16] Subkontinenta sekojošā sadursme unsubdukcija arEirāzijas plātni izraisījaHimalaju, planētas augstākokalnu, pacelšanos un tie šobrīd norobežo Indiju ziemeļos un ziemeļaustrumos.[16] Dienvidos, tieši pie Himalajiem, bijušajā jūras dibenā plātne pārvietojoties radīja milzīgu ieplaku, kas, pakāpeniski piepildoties ar upju nogulsnēm,[17] izveidoja tagadējoIndas-Gangas līdzenumu.[18] Uz rietumiem no šī līdzenuma atdalīts arArāvalli kalnu grēdu, atrodasTara tuksnesis.[19] Sākotnējā Indijas plātne šobrīd veidoIndostānas pussalu, vecāko un ģeoloģiski visstabilāko Indijas daļu, kas uz ziemeļiem izplešas līdz patSātpuras unVindhjas kalnu grēdām centrālajā Indijā. Šīs paralēlās grēdas stiepjas noArābijas jūras krastaGudžarātā rietumos uz arakmeņoglēm bagātoNāgpuras platoDžhārkhandas austrumos.[20] Indostānas pussalas dienvidu daļā atrodasDekānas plato, ko no jūras piekrastes norobežo piekrastes grēdasRietumgati unAustrumgati;[21] Dekānas plato sastāv no vecākajiemiežiem Indijā; daži no tiem ir pat vairāk nekā miljardu gadu veci.
Indija atrodas uz ziemeļiem no ekvatora starp ziemeļu platuma 6°44' un 35°30' un austrumu garuma 68°7' un 97°25'.[22]
Indijaskrasta līnija ir 7517kilometrus gara; no tiem 5423 kilometri pieder Indostānas pussalai, bet atlikušie 2094 kilometri Andamanu, Nikobaru un Lakšadvīpu salām.[3] Saskaņā ar Indijas flotes hidrogrāfiskajām kartēm, cietzemes krasts ir šāda sastāva: 43% smilšu pludmales, 11% akmeņains krasts, ieskaitot klintis, bet 46% ir purvaini krasti.[3]
Indijasklimatu spēcīgi ietekmēHimalaji unTara tuksnesis, kas regulēmusonus. Himalaji aizkavē aukstoCentrālāzijas nolaides vēju ienākšanu, tādējādi lielākajā daļā no Indijas subkontinenta ir siltāks nekā vairumā vietu līdzīgos platuma grādos.[28][29] Tara tuksnesim ir izšķiroša loma mitro dienvidrietumu vasaras musonu vēju piesaistē, starp jūniju un oktobri nodrošinot Indijas nokrišņu daudzuma lielāko daļu. Indijā klimats pārsvarā atbilst četrām galvenajām grupām, tas ir tropiski mitrs, tropiski sauss, subtropu mitrs vai kalnu klimats.[30]
Indijā ir 3 atšķirīgigadalaiki:ziema,vasara unmusonu gadalaiks. Ziema sākas novembrī. Ziemai raksturīgs sausums un relatīvi zemākas temperatūras (dienā no 12—18 °C Deli līdz 30 °C Indijas dienvidos, naktī no 2—6 °C Deli līdz 20 °C dienvidos). Martā ziemu nomaina vasara, ar ļoti karstu un sausu laiku. Maijā dienas temperatūra lielā daļā Indijas sasniedz 40 °C. Jūnijā vasaru nomainamusonu vēji, kas atnes spēcīgas lietusgāzes un nedaudz vēsāku laiku.
Indija sastāv no divdesmit deviņiem štatiem un deviņām savienības teritorijām. Vēlētas likumdevējas vara un pārvalde, kas veidota pēc Vestminsteras modeļa ir visiem štatiem un divām no savienības teritorijām —Pudučerri unDeli Valsts galvaspilsētas teritorijai. Pārējo piecu savienības teritoriju tiešo pārvaldību veic Centra iecelti administratori. Pēc Štatu Reorganizācijas likuma pieņemšanas 1956. gadā štatus veidoja uz valodu pamata.[31] Kopš tā laika šī struktūra kopumā ir palikusi nemainīta. Katrs štats vai savienības teritorija ir sadalīti administratīvajos iecirkņos.[32] Iecirkņi, savukārt, ir tālāk iedalīti tehsilos un, visbeidzot — ciematos.
Indijai, atrodotiesIndomalajas ekozonā, piemīt nozīmīga bioloģiskā daudzveidība. Kā viena no astoņpadsmit valstīm ar milzīgu daudzveidību, tā ir mājvieta līdz 7,6% no visiemzīdītājiem, 12,6% no visiemputniem, 6,2% no visiemrāpuļiem, 4,4% no visiemabiniekiem, 11,7% no visāmzivīm un 6,0% no visāmziedošajām augu sugām.[33] Indija ir mājvieta vairāk nekā 200 miljoniem govju.[nepieciešama atsauce] Daudziem ekoreģioniem, kā, piemēram,sholas mežiem, ir ārkārtīgi augstsendēmisma rādītājs (t.i., tie ir sastopami tikai šajā reģionā); kopumā 33% no Indijas augu sugām ir endēmiskas.[34][35] Indiju meža sastāvs variējas noAndamanu salu,Rietumugatu unZiemeļaustrumindijas tropu lietus mežiem līdz Himalajuskuju koku mežiem. Starp šīm galējībām Austrumindijā ir mitrielapu koku, galvenokārtšalu, meži; centrālajā unDienvidindijā ir sausie lapu koku, galvenokārttīkkoka, meži, bet centrālajāDekānā un rietumuGangas līdzenumā ir dzeloņaugu, pārsvarā dažāduakāciju veidu, meži.[36] Starp nozīmīgākajiem Indijas kokiem ir ārstnieciskaisnīma koks, kas plaši tiek izmantots Indijas tautas ārstnieciskajos līdzekļos. Pīpalavīģes koks, redzams uzMohendžo-daro zīmogiem, sniedza ēnuBudam Gautamam, kad viņš meklēja apgaismību.
Daudzas Indijas sugas ir cēlušies no kopējām pirmsugām (taxa), kas nākušas noGondvānas, kam sākotnēji piederēja Indija. Indijas pussalas sekojošā virzīšanās uzLaurāzijas zemes masīvu un sadursme ar to uzsāka sugu masveida apmaiņu. Tomērvulkānu darbība un klimata izmaiņas pirms 20 miljoniem gadu bija iemesls daudzu Indijas endēmisko varietāšu (formu) izmiršanai.[37] Pēc tam no Āzijas pa diviem zooģeogrāfiskajiem ceļiem gar abām Himalaju malām Indijā ieradās zīdītāji.[36] Tā rezultātā tikai 12,6% no Indijas zīdītāju un 4,5% no putnu sugām ir endēmiskas, pretstatā rāpuļu 45,8% un abinieku 55,8%.[33] Ievērojami endēmiski irNilgiri lapu pērtiķis (Trachypithecus johnii) un brūnais un karmīnsarkanaisBeddoma krupis (Bufo beddomii) no Rietumgati. Indijā ir 172 jeb 2,9% noVispasaules Dabas aizsardzības organizācijas noteiktajām apdraudētajām sugām.[38] Tajās ietilpstĀzijas lauva,Bengālijas tīģeris, kurš ir arī Indijasnacionālais dzīvnieks,[39] unBengālijas grifs (Gyps bengalensis), kuru apdraud drīza izzušana, saistīta ar tā barībā izmantotoliellopu maitām, kas apstrādātas ardiklofenaku.
Pēdējās desmitgadēs tika secināts, ka cilvēku iejaukšanās ir apdraudējums Indijas savvaļas dabai; kā reakcija tika būtiski attīstītanacionālo parku un aizsargājamo teritoriju sistēma, kas pirmo reizi tika ieviesta 1935. gadā. 1972. gadā Indija ieviesaDzīvās dabas aizsardzības likumu[40] unprojektu "Tīģeris", lai garantētu kritisko dzīves vietu; papildus tam 1980. gadā tika ieviestsMežu saglabāšanas likums.[41] Līdz ar vairāk kā piecsimt dzīvās dabasrezervātiem, Indijā ir arī trīspadsmitbiosfēras liegumi,[42] no kuriem četri ietilpst Pasaules Biosfēras liegumu tīklā; divdesmit piecas pārmitrās zemes ir reģistrētasRāmsaras konvencijā.[43]
Sekretariāta ēkaŅūdeli, kur atrodas svarīgākie valdības ofisi
Indijaslikumdevēja varu veido divpalātu parlaments, kas sastāv no augšpalātas, kas tiek saukta parRajya Sabha (Štatu palātu) un no apakšpalātas, kas tiek saukta parLok Sabha (Tautas palātu).[54] Štatu palātā ir 245 pastāvīgie locekļi, kas strādā sešu gadus.[55] Vairumu netieši ievēl štata un teritoriālās likumdevējas iestādes proporcionāli štata iedzīvotāju skaitam.[55] 543 no 545 Tautas palātas locekļiem tiek ievēlēti ar tiešu tautas balsošanu un pārstāv atsevišķus vēlēšanu apgabalus piecu gadu garumā.[55] Ja prezidents uzskata, ka angloindiešu kopiena nav pienācīgi pārstāvēta, tad atlikušos divus locekļus viņš ieceļ no kopienas vidus.[55]
Indijas tiesu vara ir centralizēta un tai ir trīs līmeņi —Augstākā tiesa, ko vadaIndijas Galvenais tiesnesis, divdesmit viena Augstākā tiesa un liels skaits iztiesāšanas tiesu.[56] Augstākā tiesa ir primāri kompetenta lietās, kas skar pamattiesības un nesaskaņās starp štatiem un Centru, un tai ir apelācijas jurisdikcija pār Augstajām tiesām.[57] Tā ir juridiski neatkarīga,[56] un tā ir tiesīga izziņot likumus un atcelt Savienības vai štata likumus, kas ir pretrunā arIndijas konstitūciju.[58] Viena no vissvarīgākajām Augstākās tiesas funkcijām ir Indijas konstitūcijas galējā interpretācija.[59]
Indija ir pasaulē lielākādemokrātiskā valsts pēc iedzīvotāju skaita.[60][61] Vairumā štatu pēc neatkarības iegūšanas federālo pārvaldi realizējaIndijas Nacionālais kongress (INC).[62] Štatu politiku ietekmē vairākas nacionālās partijas, tai skaitā INC,Bhartiya Janata Party (BJP),Indijas Komunistiskā (marksistu) partija (CPI(M)) un dažādas reģionālās partijas. INC bija parlamentārais vairākums no 1950. līdz 1990. gadam, izņemot divus īsus laikaposmus. INC nebija pie varas starp 1977. un 1980. gadu, kad vēlēšanās uzvarējaJanata Party, pateicoties sabiedrības neapmierinātībai ar ārkārtas stāvokli, ko bija deklarējusi premjerministreIndira Gandija.Janata Dal Nacionālās frontes koalīcija savienībā ar Kreisās frontes koalīciju uzvarēja 1989. gada vēlēšanās, bet spēja noturēties pie varas tikai divus gadus.[63] Tā kā 1991. gada vēlēšanās neviena no politiskajām partijām neieguva vairākumu, INC izveidoja mazākuma valdību premjerministraP.V. Narasimha Rao vadībā, kas nostrādāja pilnu piecu gadu termiņu.[64]
No 1996. līdz 1998. gadam federālajā valdībā bija nemiera periods ar vairākām īslaicīgām valdošajām apvienībām. 1996. gadā, pēc Apvienotās frontes koalīcijas, kurā neietilpa ne BJP, ne INK, uz īsu laiku valdību izveidoja BJP. 1998. gadā BJP kopā ar vairākām citām partijām izveidoja Nacionālo Demokrātisko aliansi (NDA) un kļuva par pirmo ne Kongresa valdību, kas nostrādāja pilnu piecu gadu termiņu.[65] 2004. gada Indijas vēlēšanās lielāko skaitu no Lok Sabha vietām ieguva NIK un izveidoja koalīcijas valdību, kas tika saukta par Apvienoto Progresīvo aliansi (APA) un ko atbalstīja dažādas kreisā novirziena partijas un BJP opozīcijā esošie dalībnieki. Indijas vispārējās vēlēšanās 2009. gadā vēlreiz pie varas nāca APA, lai gan kreiso partiju īpatsvars koalīcijā bija krasi samazinājies.[66]
Pēdējos gados Indijai ir bijusi nozīmīga lomaSAARC (Dienvidāzijas reģionālās sadarbības asociācijā) unPTO (Pasaules Tirdzniecības organizācijā).[70] Trīsdesmit piecasApvienoto Nāciju miera uzturēšanas operācijas četros kontinentos Indija ir atbalstījusi gandrīz ar 55000 militārpersonām un policistiem.[71] Par spīti kritikai un militārajām sankcijām, Indija neatlaidīgi ir atteikusies parakstīt līgumu par vispārējo atomieroču izmēģinājumu aizliegumu unkodolieroču neizplatīšanas līgumu, tā vietā dodot priekšroku savaskodolprogrammas suverenitātes saglabāšanai. Jaunākās Indijas valdības iniciatīvas nostiprināja attiecības arSavienotajām Valstīm,Ķīnu unPakistānu. Saimniecības jomā Indijai ir tuvas attiecības ar citām jaunattīstības valstīmDienvidamerikā,Āzijā unĀfrikā.
Indija ir otra lielākā valsts pasaulē pēciedzīvotāju skaita. Tajā dzīvo 1,17 miljardi iedzīvotāju,[72] kas ir 17% no visas pasaules iedzīvotāju skaita,[75] Lielāka valsts pēc iedzīvotāju skaita ir tikaiĶīna. Pēdējos 50 gados, attīstotiesmedicīnai, ir piedzīvots straujš iedzīvotāju skaita pieaugums un lauksaimniecības ražīguma masveida pieaugums, ko izraisījazaļā revolūcija.[76][77] Gandrīz 70% indiešu mīt lauku apvidos, lai gan pārcelšanās uz lielākām pilsētām pēdējās desmitgadēs ir novedusi pie dramatiska valsts pilsētu iedzīvotāju skaita pieauguma. Lielākās pilsētas irMumbaja (Bombeja),Deli,Bengalūru,Kolkata (Kalkuta) unČennaja (Madrasa).[62]
Indija pēc Āfrikas kontinenta ir ģeogrāfiskā vieta ar vislielāko kultūras, valodu un ģenētisko dažādību pasaulē.[62] Indija ir dzimtene divām galvenajām valodu saimēm:indoeiropiešu (tajā runā apmēram 74% iedzīvotāju) undravīdu (runā apmēram 24%). Citas valodas, kurās runā Indijā, nāk no austro-aziātiskajām un timetas-birmas valodu saimēm.Hindi, ar vislielāko skaitu runājošo, ir savienības oficiālā valoda. Biznesā un pārvaldē plaši tiek izmantotaangļu valoda un tai ir "papildus oficiālās valodas" statuss;[78] kas ir svarīgi arīizglītībā, sevišķi vidējā vai augstākajā. Bez tam, katram štatam un savienības teritorijai ir sava oficiālā valoda un konstitūcijā sevišķi atzīmēta 21 cita valoda, kurā tiek pietiekoši runāts vai arī tām ir klasisko valodu statuss. Lai gan daudzus gadus kā klasiskās valodas ir pētītassanskrits untamilu valoda,[79] Indijas valdība, izmantojot pati savus kritērijus, ir piešķīrusi klasiskās valodas statusukannādas untelugu valodām.[80] Indijasdialektu skaits ir 1652.[81]
Vairāk kā 800 miljoni indiešu (80,5%) irhinduisti. Citas reliģiskās grupas irmusulmaņi (13,4%),kristieši (2,3%),sikhi (1,9%),budisti (0,8%),džainisti (0,4%),ebreji,zoroastrieši,bahāisti un citas.[82] Ciltīs ietilpst 8.1% no iedzīvotājiem.[83] Indijā ir trešais lielākais musulmaņu skaits pasaulē un visvairāk musulmaņu, kas dzīvo ne musulmaniskā valstī.
Indijasrakstpratības līmenis ir 64,8% (53,7% sievietēm un 75,3% vīriešiem).[72]Keralas štatā ir visaugstākais rakstpratības rādītājs — 91%, turpretīBihārā ir zemākais — 47%[84][85] Dzimumu attiecība valstī ir 944sievietes uz 1000vīriešiem. Vidējais vecums Indijā ir 24,9 gadi un iedzīvotāju pieaugums ir 1,38% gadā; uz katriem 1000 cilvēkiem gadā piedzimst 22,01.[72] Kā valsts svētki tiek atzīmēti visu trīs lielo reliģiju svētki.
Visā laika posmā no1950. līdz1980. gadiem Indija sekojasociālistu iedvesmotai politikai. Saimniecību ierobežoja plaši priekšraksti,protekcionisms un sabiedriskās īpašumtiesības, kas noveda pie vispārējaskorupcijas izplatības un lēna ekonomiskā pieauguma.[87][88][89][90] Tika nacionalizētikomunikāciju,aviācijas unbanku sektori un ierobežota konkurence daudzos citos sektoros. Sākot ar 1991. gadu valsts sāka virzīties uztirgus sistēmu.[88][89] Politikas maiņu 1991. gadā radīja akūta maksājumu bilances krīze un kopš tā laika uzsvars tiek likts uz ārējo tirdzniecību un ārējokapitālieguldījumu izmantošanu kāIndijas saimniecības neatņemamu sastāvdaļu.[91] Valdība uzsāka ekonomiskās reformas, samazinot ievedmuitas, reformējot finanšu jomu un atbalstotkonkurenci unbrīvo tirgu. Reformu dēļ ir strauji augusi ārējā tirdzniecība.
Indija lielu vērību pēdējā laikā pievērš arī automašīnu ražošanai. Attēlā redzamaTata Nano automašīna
Indijasiekšzemes kopprodukts ir 1,089 triljoniASV dolāru, kas to padara par divpadsmito lielāko saimniecību pasaulē[93] vai ceturto lielāko pēc atbilstošajiem enerģijas patēriņa tarifiem. Indija ar nominālajiem ienākumiem 977 ASV dolāru uz vienu iedzīvotāju ir 128. vietā pasaulē.2000. gadu beigās Indijas saimniecības pieaugums tiek rēķināts kā vidēji 7,5% gadā, kas dod dubultus vidējos ienākumus desmitgadē.[88]
Lai gan Indijas saimniecība pēdējās desmitgadēs ir iespaidīgi pieaugusi, tajā joprojām ir lielākaisnabadzīgo iedzīvotāju īpatsvars pasaulē un augstākais rādītājs starp citām pasaules valstīm nepietiekošam uzturam bērniem līdz trīs gadu vecumam (46% 2007. gadā).[94][95]
Iedzīvotāju īpatsvars, kas dzīvo zem jaunās starptautiski noteiktās nabadzības robežas — 1,08 USD dienā (nominālais pirktspējas līmenis, PSL — 21,6rūpijas dienā pilsētu apgabalos un 14,3 rūpijas lauku apvidū 2005. gadā), ir samazinājies no 60% 1981. gadā līdz 42% 2005. gadā — tas trešais augstākais rādītājs Dienvidāzijā pēcNepālas unBangladešas, neskatoties uz kopumā augstākajiem ienākumiem uz vienu iedzīvotāju,[96] 85,7% no iedzīvotājiem 2005. gadā iztika ar mazāk kā 2,50 USD dienā (PSL), salīdzinot ar 80,5%Āfrikā,Sahāras tuksneša dienvidu daļā.[97] Lai gan Indija pēdējās desmitgadēs ir izvairījusies nobada, pusei no bērniem ir nepietiekams svars, kas ir viens no augstākajiem rādītājiem pasaulē un gandrīz divkārt lielāks nekā jau pieminētajā Āfrikas daļā.[98]
Iesāktās reformas tiek uzmanīgi vērotas un pasaules saimniecībā Indija varētu kļūt par ietekmīgu valsti. Goldmena Sača (Goldman Sachs) ziņojums prognozē, ka "no 2007. līdz 2020. gadam Indijas IKP uz vienu iedzīvotāju četrkāršosies," un ka Indijas saimniecība 2043. gadā pārspēsSavienoto Valstu saimniecību, bet "Indija paliks zemu ienākumu zeme vairākas desmitgades, ar ienākumiem uz vienu iedzīvotāju zemāku kā citiemBRIC (Brazīlija,Krievija, Indija,Ķīna) dalībniekiem. Bet, ja tā spēs atbilst savām augšanas iespējām, tā var kļūt par pasaules saimniecības dzinējspēku un būtiskāko veicinātāju izdevumu pieaugumu izraisīšanā."[90] Lai gan Indijas saimniecība pēdējo divu desmitgažu laikā ir neatlaidīgi augusi, tās pieaugums ir bijis nevienmērīgs, ja salīdzina dažādas sabiedrības grupas, ekonomiskās grupas, ģeogrāfiskos apgabalus un lauku, pilsētu apvidus.[99]Pasaules Banka ir ieteikusi kā vissvarīgākās prioritātes noteikt sabiedriskā sektora reformu, infrastruktūru, lauksaimniecības un lauku reģionu attīstību, darbaspēka regulējumu atcelšanu, reformas atpalikušajos štatos unHIV/AIDS.[100]
Indijas kultūra ir iezīmīga ar savu augstosinkrētisma pakāpi[101] unkulturālo plurālismu.[102] Tas tiek apzināts, lai pasargātu izveidojušās tradīcijas, tomēr tas uzsūc arī jaunas paražas, tradīcijas un idejas no iebrucējiem un imigrantiem un izplata savas kultūras ietekmi uz pārējām Āzijas daļām. Tradicionāli Indijas sabiedrību kontrolē samērā strikta sociālā hierarhija.Indijas kastu sistēma Indijas subkontinentā nosaka sociālo noslāņošanos un sociālos ierobežojumus, kurā sociālās šķiras nosaka tūkstošiem endogāmu pārmantoto grupu, kas bieži tiek sauktas parjātis vai par kastām.
Tradicionālās ģimenes vērtības Indijā tiek ļoti cienītas unpatriarhālās ģimenes ar kopā dzīvojošām vairākām paaudzēm ir norma, lai gan pilsētās par izplatītu kļūst kodola ģimene, kas parasti sastāv tikai no laulātajiem un viņu bērniem.[87] Nomācošo vairākumu indiešu ir apprecinājuši viņu vecāki vai citi godājami ģimenes locekļi, ar līgavas un līgavaiņa piekrišanu.[103] Laulības ir paredzētas uz visu dzīvi,[103] un šķiršanos īpatsvars ir ārkārtīgi mazs.[104] Vēl joprojām izplatītas irbērnu laulības — puse no Indijas sievietēm ir apprecējušās pirms 18 gadu vecuma, pirms pilngadības sasniegšanas.[105][106]
Indijas virtuvi raksturo plaša reģionālo stilu dažādība un izsmalcinātsgaršaugu ungaršvielu izmantojums. Galvenā pārtika reģionā irrīsi (sevišķi dienvidos un austrumos) unkvieši (vairāk ziemeļos).[107] Garšvielas, kas sākotnēji bija vietējās Indijas subkontinentā, tagad tiek patērētas visā pasaulē — tie irmelnie pipari; turpretī visā Indijā populāros asosčili piparus ieviesa portugāļi.[108]
Tradicionālais Indijas apģērbs variējas atšķirībā no reģiona ar krāsām un veidiem un ir atkarīgs no dažādiem faktoriem, ieskaitot klimatiskos. Populāri apģērbu veidi ir drapēti apsegi kā sari sievietēm un dhoti vai lungi vīriešiem; bez tam ir populārs arī šūts apģērbs, kā šarovāri sievietēm un kurta virskrekli un Eiropas stila bikses vīriešiem.
Daudziem Indijas svētkiem ir reliģioza izcelsme, lai gan daži no tiem tiek svinēti neatkarīgi no kastas un ticības. Daži populārākie svētki ir Divali, Ganeša čaturtkhi, Ugadi, Thai Pongal,Holi, Onam, Vijayadasami, Durga Puja,Dzīru svētki, Bakr-Id, Ziemassvētki, Buddha Jayanti (Vesaka — Gautamas Budas dzimšanas diena) un Vaisakhi.[109] Indijā ir trīs valstiskās brīvdienas. Citas brīvdienas, no deviņām līdz divpadsmit, tiek oficiāli ievērotas atsevišķos štatos. Reliģiskās prakses ir ikdienas dzīves neatņemama sastāvdaļa un ir ļoti sabiedriska lieta.
Indijasarhitektūra ir viena no jomām, kas attēlo Indijas kultūras dažādību. Daudz kas no tās, ieskaitot tādus ievērojamus pieminekļus kāTadžmahāls un citus Mogulu arhitektūras piemērus un Dienvidindijas arhitektūru, veido seno un daudzveidīgo vietējo tradīciju sajaukumu no atsevišķām valsts daļām un ārzemēm. Vietējā arhitektūrā redzama arī ievērojama reģionālā dažādība.
Indijas mūzika aptver plašu tradīciju un reģionālo stilu diapazonu.Klasiskā mūzika galvenokārt ietver divus žanrus — Ziemeļindijas hindustani un Dienvidindijas karnātiskās tradīcijas un to dažādos atvasinājumus reģionālās tautas mūzikas veidā. Populārās mūzikas veidi ir filmu un tautas mūzika; labi pazīstama mūsdienu forma ir baulu sinkrētiskā mūzika.
Indijas dejām arī ir atšķirīgas formas — tautas un klasiskā. Starp labi zināmām tautas dejām ir bhangra no Pendžābas, bihu no Assamas, čhau no Rietumbengāles, džarkhanda un sambalpuri no Orisas un ghomara no Radžastānas. Indijas Nacionālās mūzikas, dejas un drāmas akadēmijas kā klasiskās dejas ir apstiprinājusi astoņas dejas formas, daudzas stāstījuma veidā un ar mitoloģiskiem elementiem. Tās ir: bharatanatjama no Karnatakas štata un Tamilnadas, kathaka no Utara Pradešas, kathakali un mohinijatama no Keralas, kučipudi no Andra Pradešas, manipuri no Manipuras, odissi no Orisas un satrija no Asamas.[110]
Indijasteātra mākslā bieži tiek iekļauta mūzika, deja un improvizēti vai rakstīti dialogi.[111] Tā bieži ir balstīta indusu mitoloģijā, bet tajā ir arī aizguvumi no viduslaiku romāniem un sociālo un politisko notikumu jaunumi. Indijas teātra māksla ietver bhavai no Gudžaratas štata, jatru no Rietumbengālijas, nautanki un ramlilu no Ziemeļindijas, tamašu no Maharaštras, burrakatu no Andra Pradešas, terukutu no Tamilnadas un jakšaganu no Karnatakas.[112]
Indijas kino industrija ir lielākā pasaulē.[113]Bolivuda, kas bāzēta Mumbajā, ražo komerciālās filmas hindi valodā un ir visražīgākā kino industrija pasaulē.[114] Ir iesakņojušās tradīcijas arī kinematogrāfijai bengāļu, kannadas, malajalamas, marathi, tamilu un telugu valodās.[115]
Indijas literatūras agrīnākie darbi bija mutvārdu formā un tika pierakstīti tikai vēlāk.[116] Tie bija tādi sanskrita literatūras darbi kā agrīnāsVēdas, episkās poēmasMahābhārata unRāmājana, drāma Abhijñānaśākuntalam (Śakuntalā atzīšana) undzeja Mahākāvja[117] un Sangamas literatūra tamilu valodā.[118]Rabindranats Tagore, kas 1913. gadā ieguvaNobela prēmiju, ir starp mūsu laikmeta rakstniekiem, kas darbojušies indiešu vai angļu valodā.
Indijas nacionālais sporta veids irlauka hokejs, ko pārzina un vadaIndijas Hokeja federācija. Indijas lauka hokeja komanda 1975. gadā ir izcīnījusiPasaules kausu vīriešiem un 8 zelta, 1 sudraba un 2 bronzas medaļasolimpiskajās spēlēs. Tomēr vispopulārākais sporta veids irkrikets;Indijas kriketa izlase uzvarēja 1983. gadaPasaules kausa kriketā izcīņā un 2007. gadāICC Pasaules Twenty20 kriketa līgā, bet 2002. gadā dalīja ICC čempionu godalgas arŠrilanku. Kriketu Indijā un vietējās sacensības, ieskaitot Randži balvu, Dulīpas balvu, Deodharas balvu, Irani balvu un Pretendentu sēriju, pārzina Indijas Kriketa uzraudzības padome. Bez tam Indijas kriketa līga un Indijas premjerlīga organizē Twenty20 sacensības.
Radživa Gandija Khel Ratna (tulkojumā nohindi valodas — 'sporta dārgums') unArdžunas balva ir Indijas augstākie apbalvojumi par sasniegumiem sportā, betDronačarjas balva tiek piešķirta par izcilību trenera darbībā. Indija rīkoja vai piedalījās rīkošanā Āzijas spēlēs 1951. un 1982. gadā un Pasaules Kausā kriketā 1996. gadā. Bija plānots arī rīkot 2010. gada Sadraudzības spēles un 2011. gada Pasaules Kausu kriketā.
↑"India",Oxford English Dictionary, second edition, 2100a.d. Oxford University Press.
↑A. L. Basham.The Wonder That Was India. South Asia Books, 2000.ISBN0283992573.
↑«Official name of the Union».Courts Informatics Division, National Informatics Centre, Ministry of Comm. and Information Tech. Arhivēts nooriģināla, laiks: 2007-09-27. Skatīts:2007-08-08.Name and territory of the Union- India, that is Bharat, shall be a Union of States.
↑Petraglia, Michael D.; Allchin, Bridget (2007), "Human evolution and culture change in the Indian subcontinent", in Michael Petraglia, Bridget Allchin, The Evolution and History of Human Populations in South Asia: Inter-disciplinary Studies in Archaeology, Biological Anthropology, Linguistics and Genetics, Springer
↑Echeverri-Gent, John (2002), "Politics in India's Decentred Polity", in Ayres, Alyssa; Oldenburg, Philip, Quickening the Pace of Change, India Briefing, London: M.E. Sharpe, ISBN076560812X at pp. 19—20;Sinha, Aseema (2004), "The Changing Political Economy of Federalism in India", India Review 3 (1): 25, doi:10.1080/14736480490443085 at pp. 25—33.
↑«Election of President».The Constitution Of India. Constitution Society. Skatīts:2007-09-02.The President shall be elected by the members of an electoral college.
↑«Tenure of President's office».The Constitution Of India. Constitution Society. Arhivēts nooriģināla, laiks: 2011-08-21. Skatīts:2007-09-02.The President shall hold office for a term of five years from the date on which he enters upon his office.
↑«Appointment of Prime Minister and Council of Ministers».The Constitution Of India. Constitution Society. Arhivēts nooriģināla, laiks: 2011-08-21. Skatīts:2007-09-02.The Prime Minister shall be appointed by the President and the other Ministers shall be appointed by the President on the advice of the Prime Minister.
↑56,056,1Neuborne, Burt (2003). "The Supreme Court of India". International Journal of Constitutional Law 1 (1): 476—510. doi:10.1093/icon/1.3.476. at p. 478.
↑Sripati, Vuayashri (1998). "Toward Fifty Years of Constitutionalism and Fundamental Rights in India: Looking Back to See Ahead (1950—2000)". American University International Law Review 14 (2): 413—496. at pp. 423—424.
↑Das, N.K. (July 2006). "Cultural Diversity, Religious Syncretism and People of India: An Anthropological Interpretation". Bangladesh e-Journal of Sociology 3 (2nd). ISSN 1819-8465. Atjaunināts: 2007-09-27. "The pan-Indian, civilizational dimension of cultural pluralism and syncretism encompasses ethnic diversity and admixture, linguistic heterogeneity as well as fusion, and variations as well as synthesis in customs, behavioural patterns, beliefs and rituals"
↑Saraswati Baidyanath. «Cultural Pluralism, National Identity and Development».Interface of Cultural Identity Development (1stEdition izd.). New Delhi : Indira Gandhi National Centre for the Arts, 2006. xxi+290 pp.ISBN81-246-0054-6. Arhivēts nooriģināla, laiks: 2007-07-02. Skatīts:2007-06-08.
↑(Karanth 1997, 26. lpp). Quote: "TheYakṣagāna folk-theatre is no isolated theatrical form in India. We have a number of such theatrical traditions all around Karnataka... In far off Assam we have similar plays going on by the name ofAnkia Nat, in neighouring Bengal we have the very popularJatra plays. Maharashtra hasTamasa. (p. 26.)
↑1.Encyclopaedia Britannica (2008),"Tamil Literature."Arhivēts 2016. gada 10. aprīlī,Wayback Machine vietnē. Quote: "Apart from literature written in classical (Indo-Aryan) Sanskrit, Tamil is the oldest literature in India. Some inscriptions on stone have been dated to the 3rd century BC, but Tamil literature proper begins around the 1st century AD. Much early poetry was religious or epic; an exception was the secular court poetry written by members of thesangam, or literary academy (see Sangam literature)."2.Ramanujan 1985, ix-x.. lppQuote: "These poems are 'classical,' i.e. early, ancient; they are also 'classics,' i.e. works that have stood the test of time, the founding works of a whole tradition. Not to know them is not to know a unique and major poetic achievement of Indian civilization. Early classical Tamil literature (c. 100 BC—AD 250) consists of the Eight Anthologies (Eţţuttokai), the Ten Long Poems (Pattuppāţţu), and a grammar called theTolkāppiyam or the 'Old Composition.' ... The literature of classical Tamil later came to be known asCankam (pronouncedSangam) literature. (pp. ix-x.)"
.svg)
