 | Šim rakstam ir nepieciešamasatsauces uz ārējiem avotiem. Lūdzu, palīdziuzlabot šo rakstu, pievienojot vismaz vienu atsauci. Ja ir kādi ieteikumi, vari tos pievienotdiskusijā. Vairāk lasilietošanas pamācībā. Meklēt atsauces:"Ikonostass" –ziņas · grāmatas · scholar · brīvi attēli |
Ikonostass (nogrieķu:εἰκονοστάσιον,eikonostasō:είκών (eikon) — ‘attēls’,στάσις (stas) — ‘vieta, kur atrodas’) ir siena ar noteiktā, iepriekš izstrādātā kārtībā izvietotāmikonāmpareizticīgajā baznīcā. Ikonostass atdalaaltāra daļu no lūgšanu telpas. Ikonostass pārsvarā sastāv no 6 daļām. Tā centrālajā daļā ir izvietotas griezumiem rotātas durvis jeb valdnieka vārti. Ikonas ikonostasā izkārtotas vairākās rindās pēc stingri reglamentētas reliģisko sižetu hierarhijas, kas nosaka arī rindas augstumu un ikonas lielumu.
Arheoloģiskās liecības noSv. Jānim Kristitājam veltītā klosteraKonstantinopolē (Stambulā) liek domāt, ka ikonostass ir aizgūts no agrīno tempļu altāru iekārtojuma (bazilika, veltītaJānim Kristītājam tika celta 463. g. p. m. ē.)Sākotnēji par ikonostasu dēvēja tikai šo ikonu novietošanas vietu. Vēlāk ar šo jēdzienu tika saprasta kārtība, kādā uz ikonostasa tika izvietotas ikonas.
Dažās senās baznīcās līdz mūsdienām vēl ir saglabājusies ikonostasa sākotnējā forma, kur ir altāra norobežojums, kas sastāv no kolonnām, pārklātām ararhitrāvu. Šī kolonāde pirms ieejas altārī norādīja un iezīmēja tā robežas. Radot šādu norobežojumu, senie dievnama iekārtotāji it kā aicinot koncentrēties uz to, kas notiek altārī. Arhitrāvs un kolonnas senajās baznīcās neaizsedza altāri, bet uzsvēra altāri. Altāris bija redzams, līdzīgi kā tas ir, piemēram, katoļu vai luterāņu baznīcās. Altāra priekšā, un tam apkārt atrodas svētkalpotāji, viņiem apkārt uz sienām attēloti liturģijas autori —Bazīlijs Lielais,Jānis Zeltamute un citiBaznīcas tēvi. Augstāk uz sienām attēlots svētoapustuļuvakarēdiens, bet vēl virs viņiemDievmāte.Ikonostass, kāds tas ir mūsdienās, galvenokārt attīstījās laikā no 13. gadsimta līdz 15. gadsimtam.Sākot ar 15. gadsimta beigām un 16. gadsimta sākumu atsevišķas ikonas dievnama interjerā sāka ieņemt noteicošu vietu, proti, veidojot ikonostasu. Šī parādība vispirms izpaudās Krievzemē, un to noteica dažādi apstākļi, piemēram:
Jelgavas Sv. Simeona un Sv. Annas pareizticīgo katedrāles ikonostass
Tikai lielākajās katedrālēs ir "pilns" ikonostass, mazākajās katedrālēs kāda rinda mēdz būt izlaista, pavisam mazās baznīcās laukos un pilsētās ikonostass parasti sastāv no pirmās rindas, Svētā Vakarēdiena ikonas, virs Ķēniņa vārtiem, un krusta virs tās.
Vikikrātuvē par šo tēmu ir pieejamimultivides faili. Skatīt:Ikonostass.
|
