Ikona tiek uzskatīta par saiti ar tagadni un mūžību, tā ir tāda kā saite starp tagadējo un mūžīgo. Caur šo logu var runāt (lūgt) ar tajā attēloto, nevis pašu attēlojumu — ikona palīdz koncentrēties lūgšanai.
Ikonu glezniecības galvenā īpatnība ir tā, ka nekad tajās navgaismēnu. Tam arī irteoloģisks pamatojums — ikonās tiek attēlota cita, gaismas,pasaule. Iekšējās gaismas koncentrācija ikonā vienmēr tiek vērsta uz attēlotā seju, īpaši izceļot acis, kas irdvēseles spogulis un uz ko būtu jāvērš skatiens lūgšanas laikā. Ikona pēc saviem likumiem būvēlaiktelpu — mūžības skatpunkts. Tieši tāpēc ikonā var būt savienoti vairāki laiki (piemēram,Jāņa Kristītājagalvas nociršanas laikā viņa galva var būt gan uz pleciem, gan uz šķīvja). Ikonā laiks un telpa nepakļaujas mūsu pasaules likumiem, jo ikonas pasaule pēc idejas skatās uz mūsējo, nevis otrādi — pēc būtības tā ir apgrieztāperspektīva. Līdz ar to, otrā plāna priekšmeti var būt tikpat lieli kā priekšplānā. Pēc būtības ikonu būvē pēc teksta principiem, kur ikkatru elementu traktē kā zīmi — krāsu, gaismu, žestu, seju, acis, telpu, laiku.
