Siltumattēls ar aukstasiņu dzīvniekutarantulu uz siltasiņu būtnes —cilvēka — rokas
Homeostāze (grieķu:ὅμοιος,homoios — ‘līdzīgs’ unστάσις,stasis — ‘miera stāvoklī’) ir sistēmu, to vidū arī dzīvoorganismu, spēja jebkurā līmenī saglabāt patstāvību un pastāvību. Tā ir organisma patstāvīgas eksistences pamatā, kas nodrošina funkcionālo sistēmu vienotību un pilnvērtīgu fizioloģisko procesu saglabāšanu. Siltasiņu dzīvnieku nemainīgas temperatūras nodrošināšana, kā arī skābas un sārmainas vides sabalansēšanās, ir piemēri homeostāzei. Cilvēka ķermenī tas ir process, kas nodrošina stabilitāti, neskatoties uz ķermeni ietekmējošām ārējās vides izmaiņām.
Homeostāzes konceptu sākotnēji aprakstīja franču fiziologsKlods Bernārs 1865. gadā, bet nosaukumu šim procesam ieviesaVolters Bredfords Kanons 1926. gadā.[1] Lai gan terminu sākotnēji attiecināja tikai uz dzīvo organismu procesiem, tas bieži ir pielietots saistībā ar citām automātiskām kontroles sistēmām, piemēram,termostatu. Homeostāzei ir nepieciešamssensors, kas uztver izmaiņas, ko vajag pašreizējā stāvoklī regulēt, kā arī izpildierīce regulējuma veikšanai.
Par organisma iekšējo vidi sauc vidi, kurā atrodasšūnas, tas ir šķidrums, kurā irjoni, barības vielas,skābeklis. Šoterminu ieviesaKlods Bernārs, viņš novēroja, ka organismu iekšējā vide neatkarīgi no mainīgiem ārvides apstākļiem paliek nemainīga.Čārlzs Bleidgens pierādīja organismu spēju pielāgoties ārvidei.[2]
Atgriezeniskā saite ir divu mainīgu lielumu savstarpējā atkarība, tās piemērs irfermentu aktivitāte un videspH.
Negatīvā jeb stabilizējošā atgriezeniskā saite ir reakcija uz kairinājumu, pēc kuras kairinājums tiek samazināts vai likvidēts, piemēram, paaugstinoties ķermeņatemperatūrai, palielinās izdalītosviedru apjoms — ķermeņa temperatūra kļūst zemāka.
Pozitīvā jeb destabilizējošā atgriezeniskā saite ir reakcija uz kairinājumu, pēc kuras kairinājums tiek pastiprināts, piemēram, notiekotaugsneserozijai, sāk nīkuļotaugājs, bet augsne ar novājinātu augāju straujāk erodē.[2]
Siltumregulācija ir organisma spēja saglabāt iekšējās vides temperatūru noteiktās optimālās robežās. Siltumregulācijas mehānismi ir mehānismi, kas nodrošina līdzsvaru starp ārvides un ķermeņa iekšējās vides temperatūru. Ķermeņa temperatūru nosakavielmaiņā radiessiltums, kam pieskaitīts siltums no ārvides un atņemts siltuma zudums.
Siltasiņu dzīvniekiem ķermeņa temperatūra ir gandrīz nemainīga to ātrās vielmaiņas dēļ.
Augi nespēj reaģēt uz vides pārmaiņām, mainot uzvedību vai pārvietojoties uz citu vietu, tāpēc tiem piemīt dažādi citi pielāgošanās mehānismi. Piemēram,kserofītiem (augi, kas mīt karstās un sausās vietās) lapu ir maz vai vispār nav, karstajās dienas stundāsatvārsnītes ir aizvērtas un tās atrodas lapu apakšpusē, un tās apņem matiņi.[2]
Glikozes līmeņa regulācijaasinīs tiek īstenota galvenokārt arhormonieminsulīnu unglikagonu. Veselamcilvēkam glikozes līmenis asinīs ir 3,5—5,5mmol/l. Ja glikozes līmenis ir zem 3,5 mmol/l, cilvēkam irhipoglikēmija. Ja glikozes līmenis ir nedaudz paaugstināts divas trīs stundas pēc ēšanas, glikozes līmenis ir normāls, taču, ja tas ir virs 9 mmol/l arī uzreiz pēc ēšanas, cilvēkam irhiperglikēmija. Par 10 mmol/l augstākam glikozes līmenim raksturīgscukura diabēts.[2]
↑W. B. Cannon. «Physiological regulation of normal states: some tentative postulates concerning biological homeostatics». In A. Pettit(ed.).A Charles Richet: ses amis, ses collègues, ses élèves (franču). Paris: Les Éditions Médicales, 1926. 91.lpp.
