Drošu rakstisku avotu par Homēra dzīvi nav. Jau sengrieķu zinātniekiem nebija neapšaubāmu ziņu par dzejnieka biogrāfiju. Vienīgais informācijas avots bija viņa vārds un darbi. Par Homēra nozīmi jau antīkajā pasaulē, piemēram, liecina fakts, ka 20 dažādas grieķupolisas strīdējās par to, kura tiks atzīta par Homēra dzimteni. Nenoliedzams fakts ir — Homēra darbi senajā Grieķijā bija zināmi katram un ap dzejnieka biogrāfiju jau toreiz tika radītas leģendas. Protams, ka klasiskās unhellēniskās Grieķijas laikmetā sacerētietraktāti par un ap Homēra personību un dzīvi mūsdienuliteratūras zinātnē vairs netiek pieņemti bez kritikas.
Iespējams, viņš bija viens no tiem ceļojošajiem dzejniekiem —aēdiem, kas svētkos un aristokrātu dzīrēs priecēja klausītājus ar episkiem dziedājumiem par dieviem un varoņiem. Taču tiek pieļauta arī iespēja, ka viņš ir izdomāta personība un viņam piedēvētajiem darbiem ir dažādi autori (vairāk skatīt zemāk: Homēra jautājums).[3]
Līdz mūsdienām ir nonākuši tikai abi lielie eposi un tā dēvētāshomēriskās himnas. Senajā Grieķijā Homēram piedēvēti arī daudzi citi darbi, piemēram, komiskais eposs "Varžu un peļu karš".[4][5][6]
Homēra eposi ir divas lielaspoēmas par grieķu senajiem varoņiem un dieviem: "Iliāda" un "Odiseja". Abas poēmas ir rakstītas īpašā dzejaspantmērā —heksametrā, un tām piemīt cēls stils. Tām ļotiarhaiska valoda, tajā grieķi netiek dēvēti par hellēņiem, kā tas bija klasiskajā laikmetā, bet parahajiem.
Mūsdienu teksta variants ir cēlies no hellēnisma laikmeta. Ap 2. gadsimtu p.m.ē to rediģējaAleksandrijas bibliotēkas vadītājsAristarhs no Samotrākes. Pirmie varianti radušies ap 6. gadsimtu p.m.ē., kad radās pirmās lielās grieķu polisas. Tradicionāli par pirmo pierakstu uzskata AtēnutirānaPeisistrāta pasūtījumu.
"Iliādā" tiek stāstīts par 50 dienu notikumiemTrojas kara desmitā gada beigās. Šajā karā piedalījās daudzi grieķu varoņi, katrs sava kara pulka priekšgalā. Apvienotā grieķu karaspēka vadoņi bijaAgamemnons un viņa brālisMenelājs, kura sievuHelēnu bija nolaupījis Trojas valdniekaPriama dēlsParīds. Iliādas galvenā tēma irAhilleja dusmas pret Agamemnonu un atteikšanās piedalīties kaujā, kā rezultātā Troja ņem virsroku kara norisē. Iliādā netiek atstāstīta ne kara priekšvēsture, ne arī Trojas ieņemšana ar slavenāTrojas zirga palīdzību. Eposs beidzas ar Trojas varoņaHektora apbedīšanu, kuras laikā bija 12 dienu pamiers starp abām nometnēm.
"Odiseja" stāsta par grieķu varoņa —Odiseja piedzīvojumiem pēc Trojas kara. Vēl desmit gadus Odisejs bijis spiests klīst pa pasauli, līdz viņam beidzot izdodas atgriezties mājās un izrēķināties ar negantajiem preciniekiem, kuri viņa prombūtnes laikā terorizēja viņa sievuPēnelopi un izlaupīja viņa īpašumus.
Tās ir 33 dziesmas, kas veltītas dieviem un varoņiem. Sacerētas heksametra pantmērā — tāpat kā abi lielie eposi. Ir valodas un teksta paralēles ar Homēra darbiem — tādēļ šie sacerējumi tradicionāli tiek dēvēti par homēriskajām himnām. Autora/autoru jautājums ir vēl sarežģītāks nekā attiecībā uz Iliādu un Odiseju. Datējums neskaidrs: 7.-3. gadsimts p.m.ē.
Jau 18. gadsimtā sākās diskusijas par Homēra darbiem un to autorību, ko dēvē parHomēra jautājumu. Svarīgākā jautājuma būtība līdz mūsdienām nav mainījusies — vai eposiem ir viens autors vai tas ir kolektīvs darbs?
Mūsdienu Homēra pētnieki tiek iedalīti divās grupās: "unitāriešos" un "analītiķos". Unitārieši pieņem, ka gan "Iliāda" un "Odiseja" ir vienas personas darbs, kā rezultātā rodas papildus jautājumi: a) kas ir to autors?, b) vai abiem eposiem ir viens un tas pats autors? Analītiķi turpretī uzskata, ka gan "Iliāda", gan "Odiseja" ir vairāku autoru darbu kompilācija.
Neskaidrs ir arī jautājums par hronoloģiju, un tikai ar piebildēm tiek atzīts, ka Homēra eposs tapa8. gadsimta p. m.ē. beigās vai pat 7. gadsimta p.m.ē. sākumā.
Lielas diskusijas radīja arī jautājums par to, kāda vēsturiskā realitāte atspoguļota Homēra eposos. Šodien pēc daudziem strīdiem tiek pieņemts, ka ilgstošās mutiskās tradīcijas dēļ, kuru izmantoja Homērs, eposā ir apvienojušies vairāki hronoloģiskie slāņi, kuri atspoguļo vairākus vēsturiskos laikmetus, — noMikēnu civilizācijas līdz paša Homēra laikam, tas ir, 8. gadsimtā p. m.ē. Arheoloģiskie avoti par šo periodu ir fragmentāri un nepilnīgi. Tādēļ Homēra eposs ir praktiski vienīgais avots par "tumšo laiku" sabiedrību.
_-_Homer_and_his_Guide_(1874).jpg)
