Hokaido salai ir raksturīgs vēssmērenais klimats, kas ziemā nodrošina daudz sniega, padarot salu par iecienītuziemas sporta galamērķi, savukārt vasarā to raksturo salīdzinoši vēsas temperatūras. Hokaido ir nozīmīgaJapānas saimniecībā, jo tur ir attīstīta lauksaimniecība, mežsaimniecība un zvejniecība, kā arī tai ir liela loma tūrisma un dabas aizsardzības jomā.[2] Salā ir sastopama bagātīga flora un fauna, un tās ainava piedāvā unikālu kontrastu starp mežonīgu dabu un attīstītām pilsētām.
Hokaido klimatam raksturīga gadalaiku mija. Sala atrodasmērenajā joslā, tādēļ klimats ir vēsāks nekā pārējā Japānā.[3] Ziemas Hokaido ir aukstas un sniegotas, kas padara to par populāruziemas sporta galamērķi. Savukārt vasaras ir salīdzinoši vēsas, ar mazāku mitruma līmeni nekāHonsju. Salā bieži sastopami vulkāni un tektoniski aktīvi apvidi, kas ietekmē gan ainavu, gan dabas resursus, piemēram,termālos avotus.[4]
Hokaido lielākā pilsēta un saimnieciskais centrs irSaporo, kas ir arī slavenāSaporo sniega festivāla norises vieta.[5] Citas nozīmīgas pilsētas irHakodate, kas atrodas salas dienvidos un ir pazīstama ar savu vēsturisko nozīmi, unAsahigava, kas ir nozīmīgs transporta mezgls un kultūras centrs. Salā ir arī daudzas mazākas apdzīvotas vietas, kur galvenokārt nodarbojas ar lauksaimniecību un zvejniecību.
Ainavas Hokaido salā ir ļoti daudzveidīgas. Salu raksturo plaši līdzenumi, piemēram,Išikari līdzenums rietumu daļā, kur attīstīta lauksaimniecība. Salā ir arī vairāki augsti kalni, tostarpDaisecu kalni, kuru augstākā virsotneAsahi (2290 m vjl.) ir aktīvs vulkāns, kā arī ir Hokaido augstākā virsotne. Sala ir bagāta ar ūdens resursiem — lielākās upes irIšikari unTešio, savukārt nozīmīgākie ezeri irTojas ezers,Kusšaro ezers unAkanas ezers.[6] Vairāki ezeri atrodas vulkānu krāteros, radot iespaidīgas ainavas.
Hokaido ģeoloģiskā izcelsme saistāma ar tektonisko plātņu aktivitāti, kas izveidojaJapānas salu arhipelāgu. Sala ģeoloģiski ir jauna, un tās reljefs veidojies vulkāniskās un tektoniskās aktivitātes rezultātā.[4] Arheoloģiskie izrakumi liecina, ka Hokaido bijusi apdzīvota jaupaleolīta laikmetā, un senākās cilvēku apmetnes salā meklējamas pirms vairāk nekā20 000 gadu.[9] Vēlāk,Dzjomona neolīta kultūras unJajoji kultūras periodos, salas iedzīvotāji attīstīja unikālu dzīvesveidu, kas atšķīrās no Honsju un citām Japānas salām.
Ainu tauta ir Hokaidopamatiedzīvotāji. Viņiem bija liela nozīme salas vēsturē. Aini veidoja unikālu kultūru, kuras pamatā bija cieša saikne ar dabu.Ainu valoda, reliģija un tradīcijas bija vērstas uz harmoniju ar apkārtējo vidi.[10] Ilgu laiku ainu kultūra bija dominējošā visā salā, un viņu saimniecība galvenokārt balstījās uz zvejošanu, medībām un savvaļas augu vākšanu. Tomēr sākot no 14. gadsimta arjapāņu ietekmes pieaugumu ainu kultūra sāka pakāpeniski izzust. 19. gadsimta beigās aini tikaasimilēti japāņu sabiedrībā, un viņu tradicionālais dzīvesveids tika būtiski ierobežots. Mūsdienās notiek pasākumi ainu kultūras un valodas saglabāšanas nolūkos.
Līdz 19. gadsimtam Hokaido tikpat kā nebija integrēta Japānas politiskajā un saimnieciskajā sistēmā. Salas teritoriju tradicionāli dēvēja par Ezoči, un tā tika uzskatīta par Japānas ārējo robežu. 1869. gadāMeidzi restaurācijas laikā Hokaido oficiāli tika iekļautaJapānas Impērijas sastāvā.[11] Tika uzsākta kolonizācija, kuras mērķis bija nostiprināt japāņu kontroli pār šo reģionu un attīstīt tā saimniecisko potenciālu. Japānas valdība aktīvi veicinājaHonsju iedzīvotāju pārcelšanos uz Hokaido, lai izveidotu jaunas apmetnes un attīstītu lauksaimniecību, rūpniecību un infrastruktūru.
20. gadsimta laikā Hokaido turpināja attīstīties kā nozīmīgs Japānas saimnieciskais reģions, īpaši lauksaimniecības un zvejniecības jomā.Otrā pasaules kara laikā sala tika izmantota kā militāri stratēģisks punktsJapānas Impērijas aizsardzībai, taču tā necieta tik ievērojamus postījumus kā pārējā valsts. Pēckara periodā Hokaido kļuva par nozīmīgu tūrisma un ziemas sporta galamērķi.
Mūsdienās Hokaido ir pazīstama ar savām unikālajām dabas bagātībām un kultūrvēsturisko mantojumu, kas iekļauj gan ainu kultūras saglabāšanu, gan moderno pilsētvides attīstību. 2008. gadā Hokaido pilsētāSaporo notikaG8 samits,[12] apliecinot reģiona nozīmīgumu ne tikai Japānā, bet arī starptautiskā līmenī.
Hokaido salā dzīvo aptuveni 5,2 miljoni iedzīvotāju.[13] Lielākā daļa salas iedzīvotāju dzīvo pilsētās, īpašiSaporo, kas ir salas lielākā pilsētā un saimnieciskais centrs. Neskatoties uz pilsētu attīstību, Hokaido ir viena no visretāk apdzīvotajām Japānas teritorijām, un plašas salas daļas joprojām ir mazapdzīvotas. Etniski lielāko daļu iedzīvotāju veidojapāņi, tomēr salā dzīvo arīaini, kas ir Hokaidopamatiedzīvotāji. Ainu skaits mūsdienās tiek lēsts no dažiem tūkstošiem līdz desmitiem tūkstošu.
Hokaido kultūras mantojums ir bagātīgs un daudzveidīgs, apvienojot ainu un japāņu tradīcijas. Ainu kultūra ir cieši saistīta ar dabu, un tās pamatā ir reliģiskie rituāli un mīti. Līdz ar Hokaido iekļaušanu Japānas sastāvā 19. gadsimtā, ainu tradīcijas tika ierobežotas un pakāpeniski asimilētas, tomēr pēdējos gados Japāna ir atzinusi ainus par oficiālu pamatiedzīvotāju grupu, un tiek veikti pasākumi viņu kultūras saglabāšanā. Ainu amatniecība, mūzika un deja šobrīd ir svarīga Hokaido kultūras identitātes daļa. Japāņu kultūra, kas ikdienā dominē Hokaido, ietver tradicionālos svētkus, piemēram,Saporo sniega festivālu, kā arī citus Japānai raksturīgus rituālus un tradīcijas. Salā bieži tiek rīkoti kultūras pasākumi, kas apvieno abu tautu tradīcijas, tādējādi veidojot unikālu kultūru saplūšanu.
Izplatītākā valoda Hokaido irjapāņu valoda, kas tiek lietota ikdienas saziņā, izglītībā un administrācijā.[14]Ainu valoda, kas vēsturiski bija dominējošā Hokaido, mūsdienās tiek lietota ļoti maz un tiek uzskatīta par apdraudētu. Tomēr tiek īstenotas iniciatīvas valodas atjaunošanai, piemēram, tās mācīšana skolās un kultūras centros. Reliģija Hokaido atspoguļo pārējās Japānas reliģiskās tradīcijas — izplatītākās irsintoisms unbudisms, kas bieži tiek praktizēti paralēli. Daudzi Hokaido iedzīvotāji piedalās sintoisma rituālos, apmeklē tempļus un svētnīcas, īpaši svētku laikā. Ainu reliģiskie uzskati, kas balstīti uz dabas spēku un garu godināšanu, daļai iedzīvotāju joprojām ir nozīmīgi un tiek saglabāti kā kultūras mantojuma sastāvdaļa.
