Ideja, ka visa centrā irSaule, pirmoreiz radās sengrieķufilozofam unastronomamAristarham 270. gadā p.m.ē. Aristarhs pats mēģināja noteikt attālumus līdzMēnesim unSaulei, kā arī to lielumu. Viņa mērījumi pēc mūsdienu zinātnes standartiem ir visai neprecīzi, taču tie viņam ļāva pieņemt, ka loģiskāk būtu, ja Zeme un pārējās Saules sistēmas planētas grieztos ap Sauli.
16. gadsimta sākumā pie šīs teorijas atgriezāsNikolajs Koperniks, kurš savas sistēmas modelēšanā balstījās uzPlatona pieņēmumu, ka planētu kustība ir nemainīgi vienmērīga (ko savulaik sekmīgi bija atspēkojis jauKlaudijs Ptolemajs) un uzskatīja, ka planētu orbītas ir apļveida (vēlākJohanness Keplers pierādīja, ka šis pieņēmums ir maldīga, un patiesībā planētu orbītas ir elipsveida). Rezultātā Kopernika modelis izrādījās krietni sarežģītāks parPtolemaja modeli: Ptolemaja shēmā bija 15 orbītu sfēras (ieskaitot epiciklus —epicycle — Ptolemeja teorijā riņķis, pa kuru pārvietojas debess ķermenis), savukārt Kopernikam bija nepieciešamas 18 sfēras. Un, kaut Kopernika heliocentriskais modelis izrādījās sarežģītāks, tas nebija pareizāks: piemēram,Marsa orbītu pēc Ptolemaja shēmas varēja izskaitļot daudz precīzāk. Savukārt izmantot Kopernika tabulas astronomiskajos aprēķinos nozīmēja neizbēgami kļūdainus rezultātus.
17. gadsimta sākumā heliocentrismu sāka proponēt itāļu astronoms un matemātiķisGalileo Galilejs, kurš izraisīja publisku strīdu ar apgalvojumu („Dialogi par svarīgākajām pasaules uzbūves sistēmām“), ka visas pārējās tajā laikā zinātnes apritē paralēli esošās pasaules uzbūves sistēmas —Ptolemaja,Keplera unBrahes, — esot aplamas. Zinātnieku strīdā iejaucāsBaznīca kā izglītības sistēmas kūrētāja. Diemžēl Galilejs nevarēja sniegtsv. inkvizīcijas komisijai nevienu pierādījumu, kas apliecinātu heliocentrisma koncepcijas patiesumu. Viņa vienīgais arguments bija, ka okeānu paisumu un bēgumu izraisa Zemes rotācija, taču komisijas pārstāvji to noraidīja (pamatojoties uzKepleru), jo šīs ūdens svārstības izsaucMēness gravitācijas spēks, rotējot apZemi. Pierādījumu bāzes nebija, viss balstījās uz atgriešanos pieAristoteļa, savukārt zvaigžņu paralakses neesamība bija acīmredzama. Līdz ar to1616. gadā heliocentrisma koncepciju atzina par nezinātnisku hipotēzi, kuru aizliedza mācīt izglītības iestādēs, bet heliocentriķu darbus iekļāva „Nerekomendējamo grāmatu indeksā“.
Zinātnes aprindas līdz pat 19. gadsimtam uz heliocentrismu raudzījās kā uz kārtējo pseidozinātnisko hipotēzi, kura var izrādīties patiesa, bet var izrādīties arī otrādi (pierādījumu nebija, bija tikai pieņēmumi). Tikai1838. gadā Besels konstatēja zvaigžņuparalaksi, savukārt1851. gadā arFuko svārsta palīdzību tika pierādītaZemes rotācija ap savu asi, un tikai ar šo brīdi var runāt par heliocentrismu kā vērāņemamu koncepciju. (Katoļu Baznīca gan atzina heliocentrisma hipotēzes tiesības uz pastāvēšanu mazliet agrāk — Galileja "De revolutionibus orbium coelestium" no „Nerekomendējamo grāmatu indeksa“ izņēma jau1835. gadā.)
Taču šajā laikā, pateicotiesŅūtona pētījumiem, jau bija skaidrs, kaVisums ir daudz plašāks un nekādi nevar rotēt apSauli, tātad heliocentrisma teorija tā arī palika zinātnes vēsturē kā viena no viduslaikos pastāvējušām hipotēzēm par pasaules uzbūvi.
