Gliemji jebmoluski (Mollusca) irbilaterālo (Bilateria)dzīvnieku tips, kas apvieno 8 mūsdienu klases un 2 izmirušasklases. Pasaulē ir zināms ap 130 000 gliemju sugu, tādēļ sugu skaita ziņā gliemju tips ieņem otro vietu aizposmkājiem.[2]
Gliemeži ir vienīgie gliemji, kas dzīvo arī uz sauszemes, attēlāparka vīngliemezis (Helix pomatia)Platajai rifu sēpijai (Sepia latimanus) pietiek ar nepilnu sekundi, lai nomainītu aizsargkrāsu (augšējais attēls) uz pamatkrāsu (apakšējais attēls)
Lielākajai daļai gliemju mīksto ķermeni apņem čaula, ko veido mantijas malas dziedzeri.[5] Tā sastāv nokaļķa un ragvielai līdzīgas vielas, kas aizsargā dzīvnieka ķermeni no izžūšanas un citiem nelabvēlīgiem vides faktoriem. Čaulai ir 3 slāņi: kaļķaperlamutra slānis (iekšējais), kaļķa prizmatiskais slānis (ārējais) un proteīna konhiolīna slānis, kas pārklāj prizmatisko slāni no ārpuses un aizsargā to no ūdens.[5]Dīķgliemežiem,ūdensspolītēm unvīngliemežiem ir viengabala, vītnē sagriezta čaula.Perlamutrenēm,bezzobēm unmītilām tā sastāv no diviem vākiem, kurus savstarpēji savieno elastīga saite. Dažiem gliemjiem (kailgliemežiem,astoņkājiem unkalmāriem) ārējā čaula nav attīstīta vispār, taču šo gliemju senčiem tā kādreiz ir bijusi. Par to liecina čaulas atliekas (rudimenti), kas redzamas mūsdienās dzīvojošām sugām. Gliemju mīksto ķermeni apņemepitēlija veidojums — mantija. Tās malas blīvi piekļaujas čaulai un izdala vielu, no kuras veidojas čaula. Starp mantiju un gliemja ķermeni izveidojas mantijas dobums. Vairākumam gliemju, piemēram, dīķgliemežiem un kalmāriem, irgalva, viduklis (viscerālais komplekss) un muskuļotakāja.[5] Bezzobēm, perlamutrenēm un mītilām ķermenis sastāv tikai no vidukļa un kājas. Galva šiem gliemjiem ir izzudusi, to senčiem pārejot uz pasīvu dzīvesveidu un filtrējošu barošanos.
Galvkāji spēj ātri peldēt uz priekšu, izmantojot reaktīvās kustības principu, attēlā astoņkājisAstoņkājis spēj ne tikai peldēt, bet arī rāpot pa gultni, izmantojot taustekļusGliemji ir svarīgs barības avots daudziem dzīvniekiem, attēlākalāns (Enhydra lutris)
Lielākā daļa gliemju dzīvo mazkustīgi. Dīķgliemeži un ūdensspolītes lēnām rāpo pa ūdensaugiem, akmeņiem un citiem priekšmetiem. To pārvietošanās orgāns ir kāja. Kāja ir muskuļots ķermeņa sienas vēderpuses izaugums. Gliemjiem rāpojot, kājas apakšpusē (pēdā) saskatāma viļņveidīga muskulatūras saraušanās un atslābšana. Bezzobes un perlamutrenes dzīvo daļēji iegrimušas gultnē. Šo gliemju kāja atgādina ķīli, kas, muskulatūrai saraujoties, pavelk ķermeni uz priekšu. Kalmāri, sēpijas un astoņkāji aktīvi peld pēc reaktīvās kustības principa. Mantijas dobumā caur atveri ieplūstūdens, bet pēc tam caur piltuvi (pārveidotu kājas daļu) dzīvnieks to spēcīgi izšļāc ārā. Astoņkāji un daži citi gliemji spēj ne tikai peldēt, bet, piepalīdzot taustekļiem (izveidojušies kā kājas priekšdaļas derivāti), var arī rāpot pa gultni. No tā cēlies klases nosaukums —galvkāji. Šo dzīvnieku embrionālās attīstības laikā var novērot, kā kāja pārtop par taustekļiem un piltuvi.
Bezzobes, perlamutrenes un vairākums pārējo ūdenī dzīvojošo gliemju elpo caur žaunām, uzņemot ūdenī izšķīdušoskābekli. Sauszemes gliemji (vīngliemeži un kailgliemeži) elpo arplaušām. Tā ir īpaša, arasinsvadiem caurausta mantijas kabata.Gaiss plaušā ieplūst caur elpatveri. Tā elpo arī daži saldūdenī dzīvojošie gliemji, piemēram, dīķgliemeži un ūdensspolītes. Laiku pa laikam tie paceļas pie ūdens virsmas un ieelpo gaisu.
Vairākums gliemežu pārtiek noaugiem. Dīķgliemeži un ūdensspolītes armēli, kuru klāj asi, cieti zobiņi (tā saucamārīvīte), saberžūdensaugulapas un kātus, kā arī savācaļģes no zemūdens priekšmetiem. Tie ēd arī dažādas organiskās atliekas. Sāļūdeņos dzīvo arī plēsīgu gliemežu sugas. To siekalas satursērskābi (koncentrācijā līdz 4%), kas noder citu gliemju čaulu unadatādaiņu bruņu šķīdināšanai, lai plēsēji varētu piekļūt barībai.
Bezzobes, perlamutrenes un citas gliemenes barojas pasīvi, filtrējot no ūdensdetrītu (ūdens organismu pussadalījušās atliekas) un mikroorganismus, ko mantijas dobumā ienes ūdens. Filtrēšana notiekžaunās un mutes lēveros, kas barību arī virza uz muti.Ūdens ieplūst un izplūst caur ievadsifonu un izvadsifonu (plaisas starp mantijas krokām), kuri atrodas ķermeņa pakaļgalā. Nepārtraukto ūdens plūsmu mantijas dobumā rada skropstiņas, kas klāj žaunu, mantijas unmutes lēveru virsmu. Gliemjus, kuriem ir šāds barošanās veids, sauc par filtrētājiem.
Galvkāji, piemēram, kalmāri, sēpijas un astoņkāji ir plēsīgidzīvnieki. Tie medīkrabjus,zivis, citus gliemjus. Kalmāri un sēpijas seko upurim, bet astoņkāji tam uzglūn, paslēpušies starp zemūdens klintīm un akmeņiem. Lielāku medījumu ar ragvielas knābi un rīvīti tie sasmalcina putriņā un tad norij. Pārāk lieli barības gabalikuņģī nevar nokļūt, jobarības vads ir šaurs, turklāt tas iet caur smadzenēm (spēcīgi attīstītiem galvas ganglijiem).
Gliemju tipā ir ganhermafrodīti, gan šķirtdzimumu dzīvnieki. Plaušgliemeži ir hermafrodīti. No to izdētajām, ar recekļainu vielu savstarpēji salipinātajāmolām attīstās mazi gliemeži. Lielākā daļa gliemeņu ir šķirtdzimumu gliemji. To olu apaugļošanās notiek mātītes mantijas dobumā, kurā nonākspermatozoīdi, ko tēviņi izdalījuši ūdenī. No apaugļotām olām attīstāskāpuri — glohīdijas, kurus gliemene izšļāc caur izvadsifonu, kad tai garām peld kāda zivs. Kāpuri piestiprinās pie zivsādas un žaunām, kur 1—2 mēnešus lēnām attīstās. Šāds pielāgojums sekmē gliemeņu izplatīšanos kāpura fāzē, jo pieaugušie indivīdi ir mazkustīgi vai vispār nekustīgi piestiprināti substrātam.
Gliemji ietilpst biocenožu dažādāsbarības ķēdēs. Ar sauszemes gliemežiem barojaskrupji unkurmji. Ūdens gliemjus ēd daudzaszivis unjūraszvaigznes. Kalmāriem, sēpijām un astoņkājiem ir svarīga nozīme kā jūras zivju,roņu,kašalotu un citu dzīvnieku barībai. Ūdens biocenozēs gliemenēm ir liela nozīme kā filtrētājām. Piemēram, viena austere vienā stundā izfiltrē aptuveni 10 l ūdens, attīrot to no detrīta un mikroorganismiem.
Dažu sugu gliemjus cilvēki izmantopārtikā un kā lauksaimniecības dzīvnieku barību.Austeres unmīdijas pārtikā tiek lietotas jau no seniem laikiem. Austeres dzīvo jūrā 1—7 metru dziļumā. Mīdijas ir parastas jūru piekrastes un sēkļu iemītnieces. Arī kalmāru, astoņkāju un dažu citu galvkāju gaļa ir pārtikas produkts. Šos gliemjus īpaši daudz zvejoJapānā,Ķīnā unKorejā. Perlamutreņu un bezzobju sasmalcinātas čaulas nereti pievienovistu barībai. Rūpnieciski izmantojamās gliemenes (mīdijas, austeres unvēdekļgliemenes) audzē speciālās jūras fermās. Lielu interesi izraisajūras pērļgliemenes. Šīm gliemenēm starp čaulu un mantiju iekļuvušiesmilšu graudiņi pārklājas arperlamutru, izveidojotpērli. Atrast pērļgliemenes ar pērli izdodas reti. Dažkārt pērļuzvejniekiem, atverot pat simtiem čaulu, neizdodas atrast nevienu pērli. Dažās zemēs, piemēram, Japānā, tiek organizēta rūpnieciska pērļu ieguve: pērļgliemenes izzvejo, atvērtā gliemenē ieliek mākslīgu pērles pamatu, gliemenes novieto uzsieta un nolaižjūrā uz gultnes. Dažu gadu laikā čaulā izveidojas pērle.
Daudzi gliemji nodara kaitējumu cilvēkam. Piemēram,urbējgliemenes jeb kuģurbes urbj ejas kuģu koka daļās un tos izposta.Rapani ir kaitīgi tāpēc, ka apēd austeres un mīdijas. Tie ir lieli gliemeži, kuru čaulas augstums sasniedz 19 cm. Pagājušā gadsimta četrdesmitajos gados rapanu kāpurus, kas bija pieķērušies pie kuģu dibena, no Japāņu jūras ievedaMelnajā jūrā. Rapani strauji savairojās, samazinot austeru un mīdiju apmetnes. Vienīgais cīņas paņēmiens ar rapaniem ir to izķeršana. Rapanu gaļa ir ēdama, bet to čaula — dekoratīva, tāpēc tā ir tūristu un atpūtnieku pieprasīta. Ne mazums zaudējumu gliemji nodaralauksaimniecībai. Tādi ir naktīs aktīvie kailgliemeži. Tie īpaši savairojas siltās un slapjāsvasarās. Ļoti kaitīgi ir lauku kailgliemeži, kas apēd ziemājus, kā arīkāpostus un citusdārzeņus. Dienvidos ļoti kaitīgs irparka vīngliemezis. Dažu sugu gliemji ir parazītisko tārpu starpsaimnieki.
