Movatterモバイル変換

[0]ホーム
URL:

Pāriet uz saturu
VikipēdijaBrīvā enciklopēdija
Meklēt

Getisburgas kauja

Vikipēdijas lapa
Getisburgas kauja
Daļa noAmerikas pilsoņu kara

Getisburgas kaujas attēlojums mākslinieka skatījumā, 1887. gads
Datums1863. gada 1.—3. jūlijs
Vieta39°48′40″N77°13′30″W /39.811°N 77.225°W /39.811; -77.225Koordinātas:39°48′40″N77°13′30″W /39.811°N 77.225°W /39.811; -77.225
IznākumsSavienības uzvara
Karotāji
Karogs: Amerikas Savienotās Valstis Amerikas Savienotās ValstisAmerikas Valstu Konfederācija
Komandieri un līderi
Džordžs Mīds
Džons F. Reinoldss
Vinfīlds S. Skots
Daniels Siklss
Džordžs Saikss
Džons Sedžviks
Olivers Otiss Hovards
Henrijs Vorners Slokums
Alfrēds Plezontons
Roberts O. Tailers
Henrijs Džeksons Hants		Roberts Lī
Džeimss Longstrīts
Ričards S. Jūels
A.P.Hills
Džebs Stjuarts
Iesaistītās vienības
Potomakas armijaZiemeļvirdžīnijas armija
Spēks
85 000[1]—94 000[2]71 000[2]—75 000[3]
Zaudējumi
Kopā23 049
(3155 nogalināti,
14 529 ievainoti,
5365 pazuduši)[1]		Kopā28 063
(3903 nogalināti,
18 735 ievainoti,
5425 pazuduši)[1]

Getisburgas kauja (angļu:Battle of Gettysburg) bija militāra sadursme starpSavienības unKonfederācijas bruņotajām pusēmAmerikas pilsoņu kara laikā, tā norisinājās no 1863. gada 1. līdz 3. jūlijamGetisburgas pilsētas apkārtnēPensilvānijas štata dienviddaļā.[2]

Getisburgas kauja bija lielākā un asiņainākā kauja Amerikas pilsoņu kara laikā, tajā tika ievainoti vairāk kā 50 000Savienības unKonfederācijas spēku karavīri, no kuriem dzīvību zaudēja aptuveni 7000.[2] Kaujas iznākumā uzvaru izdevās izcīnīt Savienības jeb Ziemeļu štatu bruņotajai pusei, kuras pārstāvētāPotomakas armija ģenerāļaDžordža Mīda vadībā no savām aizsardzības pozīcijām izturēja visu trīs dienu uzbrukumus un gala rezultātā piespieda atkāpties Konfederācijas bruņotās puses ģenerāļaRoberta Lī pārstāvētoZiemeļvirdžīnijas armiju atpakaļ uz Dienvidu štatu teritoriju.

Getisburgas kaujas rezultātā toreizējais Amerikas Savienoto Valstu prezidentsAbrahams Linkolns veica savu slavenoGetisburgas uzrunu, kurā aicināja uz jaunas militārās kapsētas —Getisburgas Nacionālās kapsētas — izveidi. Pēc sakāves Getisburgas kaujā Konfederācijas bruņotie spēki tā arī vairs neatguvās un atlikušos divus karadarbības gadus pavadīja cīnoties vairs tikai savā teritorijā. Ne velti vairāku autoru skatījumā Getisburgas kauja kopā arViksburgas aplenkumu (Siege of Vicksburg) tiek uzskatīta par vienu no galvenajiem pagrieziena punktiem visā karā.[1][4]

Priekšvēsture

[rediģēt |labot pirmkodu]

Pēc tam, kad 1863. gada maijāKonfederācijas spēki ģenerāļaRoberta Lī vadībā bija izcīnījuši uzvaruČanselorsvillas kaujā (Battle of Chancellorsville) Virdžīnijas teritorijā, Lī nolēma, ka gaidāmās vasaras kampaņas laikā veiks atkārtotu iebrukumu Savienības teritorijā (iepriekšējais dienvidnieku iebrukums Ziemeļu štatu teritorijā norisinājās 1862. gada septembrī, kurEntitemas kaujas (Battle of Antietam) rezultātā Roberta Lī pārstāvētāZiemeļvirdžīnijas armija bija spiesta pārtraukt uzbrukumu un atkāpties noMērilendas uzVirdžīniju).[1][3]

Mūsdienu autori norāda, ka Lī vēlme veikt atkārtotu iebrukumu Savienības teritorijā, iespējams, izrietēja no apstākļa, ka vienīgais veids, kā Konfederācija varēja iegūt atzinību un materiālo palīdzību no citām valstīm, it īpaši noApvienotās Karalistes unFrancijas, bija izcīnot lielu militāru uzvaru Savienības teritorijā.[1][2] Turklāt pat ja briti un franči beigās nolemtu neveidot bruņotu savienību ar Konfederāciju, dienvidnieku militārās uzvaras gadījumā pastāvēja iespēja, kaEiropas lielvaras vai sliktākajā gadījumā pat paši Ziemeļu štatu iedzīvotāji pamazām varētu sākt piespiestLinkolna administrācijuVašingtonā uzsākt miera sarunas ar Konfederācijas valdību.[1][5]

Tāpat vienlīdz svarīgi bija panākt, lai 1863. gada vasarā karadarbība pēc iespējas mazāk skartu Virdžīnijas laukus un tā vietā pārietu uz Ziemeļu štatu teritorijām, kas tādējādi dotu iespēju Virdžīnijas lauksaimniekiem nodarboties ar labības audzēšanu un ražas novākšanu, kas savukārt bija būtisks aspekts Konfederācijas saimniecībai.[5] Visbeidzot pārdrošs uzbrukums Ziemeļu štatiemPensilvānijas virzienā 1863. gada vasarā, iespējams, ļautu atvieglot Konfederācijas spēku ielenkumuViksburgas kaujā pieMisisipi upes, kas tādējādi piespiestu Savienības virspavēlniecību pārvest daļu no karavīriem Rietumos uz Austrumu karadarbības reģionuPotomakas upes apkārtnē.[5]

Konfederācijas ģenerāļa Roberta Lī stratēģiskais uzbrukuma plāns sevī ietvēra aprīkot savu Ziemeļvirdžīnijas armiju ar visiem nepieciešamajiem resursiem un negaidīti uzbrukt caur Mērilendu Pensilvānijas virzienā, iespējams, tiekot tik tālu kā līdzHarisburgai, kas atradās kādus 56 kilometrus uz ziemeļaustrumiem noGetisburgas.[2][6] Pēc tam Lī vadītā Ziemeļvirdžīnijas armija varētu pagriezties uz dienvidiem un teorētiski apdraudēt arī tādas pilsētas kāFiladelfiju,Baltimoru un pat Vašingtonu. Stratēģiskā uzbrukuma plāna galvenais mērķis bija panākt lai Savienības pārraudzītāPotomakas armija sekotu tai Pensilvānijas teritorijā un pēc Lī izvēlēs iesaistītos ar to bruņotā sadursmē, kas būtu izdevīgāka Konfederācijas spēkiem, tādējādi panākot Savienības galvenās armijas sakāvi un nepieciešamo uzvaru kaujā.[6]

Karojošās puses

[rediģēt |labot pirmkodu]
Potomakas armijas virspavēlnieksDžordžs Mīds.

Potomakas armiju Getisburgas kaujā vadījaģenerālmajorsDžordžs Mīds, kurš armijas vadošā komandiera statusu ieguva tikai 28. jūnijā, trīs dienas pirms kaujas sākuma (pirms tam par armijas vadošo komandieri kalpoja ģenerālmajorsDžozefs Hukers (Joseph Hooker), kuru ASV prezidentsAbrahams Linkolns bija izvēlējies aizstāt pēdējā brīdī — Linkolna skatījumā Hukers bija vainojams pie sakāvesČanselorsvillas kaujā, kā arī negribīgi izrādīja iniciatīvu pēc iespējas ātrāk iesaistīties vēl vienā bruņotā sadursmē arKonfederācijas ģenerāļaRoberta Lī pārstāvēto armiju).[3]

Getisburgas kaujas laikā Potomakas armija sastāvēja no septiņiemkājniekukorpusiem, vienakavalērijas korpusa un vienasartilērijas rezerves vienības, kuru kopumā veidoja vairāk kā 95 000 karavīri:[7]

Konfederācija

[rediģēt |labot pirmkodu]
Ziemeļvirdžīnijas armijas virspavēlnieksRoberts Lī

Ziemeļvirdžīnijas armiju, kuras sastāvā ietilpa trīs kājnieku korpusi un viena kavalērijas divīzija (to kopumā veidoja teju 75 000 karavīri) Getisburgas kaujā vadīja ģenerālisRoberts Lī:[17]

Skatīt arī

[rediģēt |labot pirmkodu]

Atsauces

[rediģēt |labot pirmkodu]
  1. 1234567«Battle of Gettysburg».historynet.com. Historynet. Skatīts: 2019. gada 10. marts.
  2. 123456«Battle of Gettysburg».britannica.com. Encyclopaedia Britannica. Skatīts: 2019. gada 10. marts.
  3. 123«Battle of Gettysburg».history.com. History. 2009. gada 29. oktobris. Skatīts: 2019. gada 10. marts.
  4. ↑Carl Smith.Gettysburg 1863: High Tide of the Confederacy. Oxford : Osprey Publishing, 1998. 7. lpp.ISBN 1-85532-336-2.
  5. 123Carl Smith.Gettysburg 1863: High Tide of the Confederacy. Oxford : Osprey Publishing, 1998. 8. lpp.ISBN 1-85532-336-2.
  6. 12Carl Smith.Gettysburg 1863: High Tide of the Confederacy. Oxford : Osprey Publishing, 1998. 10. lpp.ISBN 1-85532-336-2.
  7. ↑Carl Smith.Gettysburg 1863: High Tide of the Confederacy. Oxford : Osprey Publishing, 1998. 26. lpp.ISBN 1-85532-336-2.
  8. ↑Carl Smith.Gettysburg 1863: High Tide of the Confederacy. Oxford : Osprey Publishing, 1998. 26.-27. lpp.ISBN 1-85532-336-2.
  9. ↑Carl Smith.Gettysburg 1863: High Tide of the Confederacy. Oxford : Osprey Publishing, 1998. 27.-28. lpp.ISBN 1-85532-336-2.
  10. ↑Carl Smith.Gettysburg 1863: High Tide of the Confederacy. Oxford : Osprey Publishing, 1998. 28.-29. lpp.ISBN 1-85532-336-2.
  11. ↑Carl Smith.Gettysburg 1863: High Tide of the Confederacy. Oxford : Osprey Publishing, 1998. 29.-30. lpp.ISBN 1-85532-336-2.
  12. ↑Carl Smith.Gettysburg 1863: High Tide of the Confederacy. Oxford : Osprey Publishing, 1998. 30. lpp.ISBN 1-85532-336-2.
  13. ↑Carl Smith.Gettysburg 1863: High Tide of the Confederacy. Oxford : Osprey Publishing, 1998. 30.-31. lpp.ISBN 1-85532-336-2.
  14. ↑Carl Smith.Gettysburg 1863: High Tide of the Confederacy. Oxford : Osprey Publishing, 1998. 31.-32. lpp.ISBN 1-85532-336-2.
  15. ↑Carl Smith.Gettysburg 1863: High Tide of the Confederacy. Oxford : Osprey Publishing, 1998. 32.-33. lpp.ISBN 1-85532-336-2.
  16. ↑Carl Smith.Gettysburg 1863: High Tide of the Confederacy. Oxford : Osprey Publishing, 1998. 33. lpp.ISBN 1-85532-336-2.
  17. ↑Carl Smith.Gettysburg 1863: High Tide of the Confederacy. Oxford : Osprey Publishing, 1998. 34. lpp.ISBN 1-85532-336-2.
  18. ↑Carl Smith.Gettysburg 1863: High Tide of the Confederacy. Oxford : Osprey Publishing, 1998. 34.-35. lpp.ISBN 1-85532-336-2.
  19. ↑Carl Smith.Gettysburg 1863: High Tide of the Confederacy. Oxford : Osprey Publishing, 1998. 35.-36. lpp.ISBN 1-85532-336-2.
  20. ↑Carl Smith.Gettysburg 1863: High Tide of the Confederacy. Oxford : Osprey Publishing, 1998. 36.-38. lpp.ISBN 1-85532-336-2.
  21. ↑Carl Smith.Gettysburg 1863: High Tide of the Confederacy. Oxford : Osprey Publishing, 1998. 38.-39. lpp.ISBN 1-85532-336-2.

Ārējās saites

[rediģēt |labot pirmkodu]
Vikikrātuvē par šo tēmu ir pieejami multivides faili. Skatīt:Getisburgas kauja
Aizmetņa ikonaŠis arvēsturi saistītais raksts irnepilnīgs. Jūs varatdot savu ieguldījumu Vikipēdijā,papildinot to.
Aizmetņa ikonaŠis armilitāro tematiku saistītais raksts irnepilnīgs. Jūs varatdot savu ieguldījumu Vikipēdijā,papildinot to.
Aizmetņa ikonaŠis arAmerikas Savienotajām Valstīm saistītais raksts irnepilnīgs. Jūs varatdot savu ieguldījumu Vikipēdijā,papildinot to.
Saturs iegūts no "https://lv.wikipedia.org/w/index.php?title=Getisburgas_kauja&oldid=4362559"
Kategorijas:
Slēptas kategorijas:
[8]ページ先頭
©2009-2026 Movatter.jp