Gepards (Acinonyx jubatus) irkaķu dzimtas (Felidae)plēsējs. Tā ir vienīgā dzīvojošāsugagepardu ģintī (Acinonyx). Gepards ir salīdzinoši netipiskskaķu dzimtas pārstāvis. Tas ir ātrākaissauszemesdzīvnieks,[1] bet nespēj uzkāptkokā kā citi kaķu dzimtas dzīvnieki. Tas spēj attīstīt skriešanas ātrumu līdz 112 km/h.[2] Protams, ilglaicīgi skriet ar šādu ātrumu tas nespēj un parasti tik ātri var noskriet apmēram 460 metrus, bet 100 km/h gepards spēj iegūt trīs sekundēs, kas pārspēj lielāko daļu sportamašīnu.[3]
Zinātniskā nosaukuma ģints vārds "Acinonyx"grieķu valodā nozīmē "nekustīgie nagi", bet "jubatus"latīņu valodā nozīmē "ar krēpēm", raksturojot gepardu mazuļu krēpes.
Pirms neilga laika zinātnieki uzskatīja, ka gepards ir viens no primitīvākajiem lielajiem kaķiem un ka tas ir atdalījies no pārējiem kaķiem pirms 18 miljoniem gadu. Tomērģenētiskie pētījumi liecina, ka pēdējais kopējais kaķu dzimtas priekštecis visām 40 mūsdienās eksistējošāmsugām, ir dzīvojis pirms 11 miljoniem gadu. Šie pētījumi liek zinātniekiem secināt, ka gepards no saviem tuvākajiem radiniekiem:pumām (Puma concolor) unūdrkaķiem (Puma yagouaroundi), ir atdalījies pirms 5 miljoniem gadu.[7] Gepardi šo 5 miljonu gadu laikā nav daudz mainījušies un tiem ir maz ģenētisko variāciju.[8] Tofosiliekauli izskatās gandrīz tādi paši kā mūsdienu gepardiem.
Pieaudzis gepards sver no 40—65 kg. Tā kopējais ķermeņa garums ir 115—135 cm, betaste var būt pat 84 cm gara. Geparda vidējais skausta augstums ir 90 cm. Gepardu tēviņi parasti ir lielāki nekā mātītes. Salīdzinājumā ar aptuveni tikpat lieluleopardu, gepardu ķermeņi ir īsāki, bet tiem ir garākas astes un tie ir augstāki skaustā. Tomēr to uzskata par mazāko starp lielajiem kaķiem. Pieņēmums, ka gepards nespēj ievilktnagus, ir maldīgs. Lai gan nagu ievilkšanas mehānisms darbojas tāpat kā citiem kaķiem, tam trūkst pašas ārējāsādas kārtiņas ap nagiem, tādēļ, kad gepards ir ievilcis nagus, to galiņi vēl ir ārā.[9] Šādinagi kaķu dzimtā vēl irĀzijas zvejniekkaķim (Prionailurus viverrinus),plakangalvas kaķim (Prionailurus planiceps) unIriomotes kaķim (Prionailurus iriomotensis).
Gepardagalva ir proporcionāli neliela, unacis sejā ir novietotas augstu. Ap acīm ir melnsapmatojums, kas atgādinaasaru celiņu pār vaigiem. Melnā svītra sākas pie acīm un beidzas pie mutes kaktiņiem. Melnais celiņš uz vaigiem palīdz gepardam labāk saskatīt upuri, absorbējotsaulesgaismu redzes lauka zonā. Gepardam ir laba tālāredze. Lai varētu ātri skriet, gepardam ir lielas nāsis, kas skrienot atļauj ieelpot lielu daudzumugaisa. Tam ir lielasirds un palielinātasplaušas, visa sistēma ir veidota tā, lai paātrināti izdalītuskābekli ķermenī. Gepards spēj paātrinātelpošanu no 60 līdz 150 ieelpām minūtē.[9] Lai saglabātulīdzsvaru un spēju strauji manevrēt ātras skriešanas laikā, gepards lieto savus nagus un garo asti.
Gepardam ir dziļš krūšu kurvis un šaurs ķermenis, piemērots ātrai skriešanai. Tā kažoka matiņi ir īsi un parupji,krāsa rūsgani brūna ar melniem, apaļiem laukumiem (2—3 cm), to geparda kažokā ir aptuveni 2000. Uz baltās pavēderes nav melno laukumiņu, toties plankumainās astes gala krāsojums beidzas ar 4—6 melniem gredzeniem. Pats astes gals visbiežāk ir balts un kupls.
Kažoka krāsojumā izņēmums ir karaļgepards, kurš sastopams tikaiDienvidāfrikas,Zimbabves unBotsvānas pierobežas teritorijā. Šim kaķim ir svītras un plankumi. Karaļgepards nav atsevišķapasuga, bet tikai neparasta kažoka rakstamutācija, kā baltie tīģeri, vai melnie leopardi (retākjaguāri) —panteras. Reizēm gepardi mēdz būt arī lāsumaini,albīni un pelēki. Visi šādas krāsas gepardi ir datētiĀzijas gepardu pasugai. Ir ziņas, ka 1608. gadāIndijā valdniekam ir uzdāvināts balts gepards, kura plankumi bija gaišā, zilpelēkā krāsā.
Atšķirībā no lielajiem kaķiem gepards nespēj rūkt, bet tam ir pašam sava vokalizācija, kas ir netipiska kaķiem un drīzāk izklausās pēcputnu izdotajām skaņām. Atšķirībā nopanteru ģints (Panthera) kaķiem, gepardi spēj murrāt kāmājas kaķi.
Gepards ir aktīvs dienā. Iespējams, tas palīdz izvairīties no ienaidniekiem —lauvām unhiēnām. Geparda uzbūve ir piemērota ātrumam, nevis spēkam un tā sakodiens ir salīdzinoši vājš.Tanzānijā, kur dzīvo puse no visām pasaules lauvām, lielākā daļa gepardu mazuļu nenodzīvo ilgāk par pirmo gadu. Lauvas gepardus nogalina, ja atrod savā teritorijā. Tomēr citi plēsēji nav drauds gepardu sugai. Tie kopā ar gepardupopulāciju savvaļā dzīvojuši miljoniem gadu. Lielāks drauds par lauvām irlauksaimniecības attīstībaĀfrikā. Ir izveidotas vairākas organizācijas, kāCheetah conservation found, kas ir viena no lielākajām sugu aizsardzības organizācijām pasaulē. Tomēr geparda nākotne ir nedroša.
Salīdzinot ar citiem kaķiemĀfrikā, gepardam ir visaugstākais izdevušos medību procents.Serengeti ir novērots, ka pieredzējuši gepardi noķer aptuveni 70% no izvēlētā medījuma. Tomēr tā kā gepardi nespēj uzkāpt kokā, lai noslēptu un paglābtu savu medījumu, lielu daļu nomedītā tiem atņem citi lielieplēsēji. Gepardi parasti izvairās no cīņas un atstāj savu guvumu pat vienaihiēnai, ja tā to pieprasa. Gepardam ir svarīgāk palikt neievainotam nekā būt paēdušam, jo gepards medī, balstoties uz savu lielo ātrumu, un visniecīgākais ievainojums var traucēt medīt, kas nozīmē nāvi. Ir novērots, ka gepardi zaudē apmēram 50% no sava medījuma. Lai izvairītos no citiem plēsējiem, tie medī dienas laikā un ēd uzreiz pēc upura nogalināšanas.
Gepardu tēviņu koalīcija turas kopā līdz mūža beigām
Gepardu tēviņi ir ļoti sabiedriskidzīvnieki. Lielākā daļa tēviņu dzīvo nelielās grupās (2—4), kuras sauc parkoalīcijām. Koalīcijas biedri dzīvo, medī un ēd kopā un nekad nepaliek šķirti uz ilgu laiku. Parasti tie ir brāļi, bet, ja metienā piedzimst tikai viens tēviņš, arī tas var pievienoties kādai koalīcijai. Serengeti veiktajos pētījumos ir noskaidrots, ka 41% tēviņu ir vientuļnieki, 40% dzīvo pāros, bet 19% dzīvo grupās, kas sastāv no 3 tēviņiem.[10] Tēviņiem ir savas teritorijas, kuras pārklājas ar pēc iespējas vairākām mātīšu teritorijām. Tomēr vientuļie tēviņi ir mazāk teritoriāli kā grupas. Koalīcija dara visu iespējamo, lai aizsargātu teritoriju un palielinātu savu pārošanās iespēju. Tēviņu teritorijas, atkarībā no ģeogrāfiskā reģiona, variē no 37 līdz 160km². Tēviņi savas teritorijas iezīmē arurīnu, un nogalinās vai nopietni savainos jebkuru tur sastaptu nelūgtu viesi.
Atšķirībā no tēviņiem mātītes ir vientuļnieces un izvairās no sugas brāļiem un māsām. Tomēr dažreiz ir novērots, ka mātes ar meitām uzturas kopā kādu laiku arī pēc tam, kad pārējie mazuļi ģimeni ir pametuši. Gepardu mātītes arī mazuļus audzina vienatnē. Atšķirībā no gepardu tēviņiem un citiem lielajiem kaķiem, to teritorijām nav stingras robežas, bet tās klejo un medī plašākā apkārtnē. Apsekotās apkārtnes lielums ir atkarīgs no medījuma daudzuma tajā.Dienvidāfrikas krūmājos gepardu mātītēm ir nelielas teritorijas, ne vairāk kā 34 km², totiesNamībijā tās var sasniegt 1500 km².
Gepardi, atšķirībā no citiem lielajiem plēsējiem, medī tikai dienā, kā arī agri no rīta vai vakarā, kad nav tik karsts, bet ir gaišs. Tie medī, izmantojot redzi nevis ožu. Medījumu gepards noskata 10—30 m attālumā no sevis, tad sākas pakaļdzīšanās. Medības parasti ir īsākas par 1 minūti, ja gepards medījumu nenoķer pirmās minūtes laikā, pakaļdzīšanās tiek pārtraukta. Skrienot ar ātrumu 112 km/h, geparda ķermeņatemperatūra strauji ceļas, un tam būtu nāvējoši turpināt skrējienu. Pēc medībām gepards vienmēr atpūšas un atvēsinās. Ja medības ir bijušas smagas, gepards atpūšas kādu pusstundu vai ilgāk. Upuris tiek nogalināts, to lielā ātrumā notriecot pret zemi, iekožoties rīklē un tad nožņaudzot. Geparda žokļi nav pietiekami spēcīgi, lai pārlauztukakla skriemeļus. Pēc tam gepards ātri paēd pirms ieradušies citi lielie plēsēji.
Geparda mazulim uz kakla mugurdaļas ir mīkstas pūku "krēpes", kas pieaugot izzūd
Gepardu mātītes dzimumbriedumu sasniedz 20—24 mēnešu vecumā, bet nepārojas līdz 3 gadu vecumam. Pārošanās var notikt jebkurā laikā visu gadu. Pētījumi Serengeti liecina, ka mātīte pārojas ar vairākiem tēviņiem, un mazuļi var būt no dažādiem tēviņiem.[11] Grūsnības periods ilgst 90—98 dienas, parasti piedzimst 3—5 mazuļi, bet ir bijuši gadījumi, ka piedzimst 9 gepardēni. Mazulis piedzimstot sver 150—300 g. Atšķirībā no citiem plankumainajiem kaķiem gepardiem jau piedzimstot ir plankumiņi. Mazajam gepardam uz kakla mugurdaļas ir mīksta pūku "krēpjveidīga apkakle", kas stiepjas līdz muguras pusei. Pieaugot apkakle izzūd. Pirmie 18 mēneši gepardu dzīvē ir ļoti svarīgi, tie mācās no mātes medīt un izvairīties no citiemplēsējiem un ienaidniekiem. Apmēram 18—20 mēnešu vecumā māte savus mazuļus pamet. Brāļi un māsas veido ģimenes grupu un paliek kopā apmēram 6 mēnešus. Pēc tam jaunās mātītes pamet ģimeni, toties tēviņi paliek kopā uz visu mūžu. Reizēm jaunās mātītes paliek kopā ar māti nevis ar brāļiem. Gepardu dzīves ilgums savvaļā ir 12 gadu, nebrīvē līdz 20 gadiem.
Gepardu mazuļiem pirmajās nedēļās ir ļoti augsts risks tikt nogalinātiem: tos nogalinalauvas,leopardi,hiēnas,hiēnsuņi unērgļi. Izdzīvo tikai 10% mazuļu. Māte mazuļus slēpj biezos krūmos un slēptuvi apsargā, vilinot plēsējus prom no tās. Plēsējus padzen arī gepardu koalīcijas, ja tās ir pietiekami lielas un ja ienaidnieku skaits nav pārāk liels. Pieaugušam gepardam, pateicoties savam ātrumam, nav daudz ienaidnieku.
Senos laikos austrumzemju aristokrāti gepardus izmantojaantilopju medībām. To piederība liecināja par statusu sabiedrībāSenajā Ēģiptē,Indijā,Irānā un dažādāsĀfrikas ciltīs. Ēģiptes faraoni gandrīz vienmēr tiek attēloti kopā ar gepardiem, kas liecina par spēku un karalisko izcelsmi. Vislielākais skaits gepardu, kas datēts vēsturiskajos avotos, ir piederējis16. gadsimta Indijas valdniekamAkbaram Lielajam. To skaits pārsniedza 9000.[12]
Visi gepardi medību vajadzībām tika noķerti savvaļā. Tos neaudzināja no bērnības, jo tādiem gepardiem neattīstījās medību instinkts. Gepardus saķēra apmēram 1—2 gadus vecus, pieradināja un izmantoja medībām.1900.gados Irāna un Indija gepardus sāka importēt no Āfrikas, jo sāka pietrūkt vietējo.[12]
Lielākajā daļā pieejamās informācijas gepardiem ir 6pasugas, bet dažos informācijas avotos pasugu skaits ir lielāks. Tā kā nav veikti pilnīgiģenētiskie pētījumi,zinātniekiem nav vienprātības par gepardu pasugu klasifikāciju. Kādreiz karaļgepards (Acinonyx jubatus rex) bija viena no pasugām, tomēr veicotDNS pētījumu, noskaidrojās, ka tā ir tikai vienagēna mutācija — recesīva variācija. Tāpat zinātniekiem ir šaubas par garspalvaino gepardu (Acinonyx jubatus guttatus), pieļaujot, ka arī šī pasuga ir tikai gēna recesīva variācija. Šobrīd gepardiem visbiežāk sastopamais pasugu iedalījums:
