Eseja (angļu:essay, cēlies nofranču:essai — 'izmēģinājums, pārbaude') ir neliela apjomaprozas darbs, kurā pausta attieksme pret kāduliteratūras vaimākslas parādību.[1] Tā ir mākslinieciski kritiska, publicistiska apcere par kādu zinātnisku, filozofisku, publicistisku, īpaši par literatūras un mākslas problēmu.[2] Eseja var būt arī īss analītisks pārskats vai izskaidrojošs, interpretējošs pētījums par kādu vēsturisku tēmu vai problēmu.
Esejai jābūt trim daļām: ievadam, kurā tiek paskaidrota attiecīgās esejas ideja, iztirzājumam, kurā tiek attīstīta galvenā ideja vai argumenti, un nobeigumam, kurā tiek apkopotas idejas, lai izveidotu secinājumus, kopsavilkumu.
Eseju kā prozas žanru 16. gadsimtā iedibinājis franču domātājsMišels de Montēņs ar savu grāmatu "Esejas". Viņš arī ieviesis tradīciju esejas temata formulējumu sākt ar vārdu "par". Tāpēc eseju tematus parasti formulē šādi: "Par draudzību", "Par ģimeni", "Par nākotni", lai uzreiz varētu uztvert galveno, par ko jāraksta. Latviešu literatūrā viena no populārākajām latviešu esejistēm ir rakstnieceZenta Mauriņa, kura rakstīja mākslinieciskās esejas.[3]
