Ergonomika: zinātne par darba, darba aprīkojuma un darba vietas pielāgošanu strādājošajam
Ergonomika ir daudzdisciplināra zinātnes nozare, kas orientēta uz disciplīnām, kuras pēta ar cilvēku saistītu ikvienu aktivitāti. Tā pamatā balstās uz cilvēka anatomiju, fizioloģiju un psiholoģiju un izvērtē cilvēka attiecības ar darbu. ES dalībvalstīs lieto terminu "ergonomika", bet ASV — "cilvēka faktori". Saskaņā ar Starptautisko Ergonomikas asociācijas definīciju "ergonomika — cilvēka faktori" ir zinātnes disciplīna, kas pēta cilvēka un apkārtējās vides savstarpējās attiecības. Tā nodarbojas ar cilvēka un vides (tehnoloģiju, instrumentu...) mijiedarbības teorētisko un praktisko izpēti, tehnoloģiskā aprīkojuma darbības principu apgūšanu un veidošanu, iegūto datu analīzi, vides un tehnoloģiju dizaina veidošanu, nodrošinot labklājību un uzņēmuma ekonomisko efektivitāti.[1][2]
Vārdamergonomika ir grieķu izcelsme, un tulkojumā tas nozīmēergon — (cilvēka) darbs un spēks,nomos — likums vai noteikumi. Tātad ergonomika ir zinātne par cilvēka attiecībām ar darbu. Ergonomikas uzdevums ir darba procesa un darba vides piemērošana cilvēka psihiskajām un fiziskajām iespējām, lai nodrošinātu efektīvu darbu, kas neizraisa draudus cilvēka veselībai un kuru var viegli izpildīt.[3]
Ergonomikas pirmsākumus var atrast jau Aristoteļa, Hipokrāta un Galena darbos. Viņi runā par anatomiskajām sakarībām organismā. Leonardo da Vinči 16.gs. savos darbos iemūžinājis cilvēka ķermeņa kustības. Pirmos zinātniskos pētījumus par cilvēka un dzīvnieku kustībām veica itāļu pētnieks Borelli (1608.- 1679.), kurš savā darbā “De moto Animalum” aprakstījis galvenās kustību formas — peldēšanu, iešanu, lidošanu. Šajā darbā pirmo reizi tika noteikts cilvēka smaguma centrs.[1]
Ergonomika strauji attīstījās 2. pasaules kara laikā. Šajā laikā pirmo reizi tika uzsākta cilvēka un tehnoloģiju savstarpējo attiecību koordinēšana: inženiertehniskais personāls, darba zinātnieki, ārsti, antropologi, psihologi un fiziologi kopīgi mēģināja rast risinājumu, strādājot ar militāro aprīkojumu.
1949. gadā. Anglijā tika nodibināta Ergonomikas biedrība. Terminu “ergonomika” kā jaunvārdu sāka lietot bioloģijas, fizikas un psiholoģijas zinātnieku grupa, izskaidrojot savus sasniegumus un attiecinot tos uz operatoru darbu, arī uz darba iekārtām un veicamajiem uzdevumiem.[4]
Darbā un ikdienas dzīves dažādās situācijās galvenā ergonomikas sastāvdaļa ir CILVĒKS. Neveselīga, nedroša, diskomfortabla vide ierobežo cilvēka fiziskās un garīgās spējas un tās, savukārt, ietekmē strādājošā cilvēka uzvedību turpmāk. Ikvienas Organizācijas vadības uzdevums ir laikus noteikt darbinieku vadības objektīvās tendences, ietekmes faktorus, kā arī potenciālu, lai to prasmīgi pielietotu darbības procesā, Organizācijas attīstības pamatā ir cilvēka kapitāls, bet vadības uzdevums it konsolidēt cilvēka zināšanas, pieredzi un novācijas kā procesa virzošo spēku.[6]Tātad nepārtrauktas rūpes par darbinieku labklājību darbā, cilvēku iesaistīšanu procesu realizācijā un pilnveidošanā maina indivīdu uzvedību pozitīvā virzienā un, savukārt, šī apziņa un uzticēšanās palīdz saglabāt uzņēmuma finanšu rezultātu pieaugumu.
Uzņēmuma darbinieku labklājības līmeni darbā nosaka tādi faktori kā darba pozas, darba kustības, troksnis, vibrācija, apgaismojums, mikroklimats, procesu vadība, darba organizācija, stress u.c. Būtiska nozīme ir darba dizainam, tehniskajam aprīkojumam, sistēmām. Šie fakti mūsdienās ir cieši saistīti ar to, kādos apstākļos un cik veselīgā vai neveselīgā vidē cilvēki strādā un kāda ir viņu uzvedība un attieksme pret darbu un uzņēmumu kopumā.
Ergonomika palīdz risināt šādus sociālus jautājumus darbā un sadzīvē:
Lai sasniegtu augstākminēto, daudzās ES dalībvalstīs, ASV uzņēmumos tiek nodarbināti ergonomisti vai speciālisti ergonomikā.Ergonomists ir persona, kas ieguvusi speciālu izglītību ergonomikā. Ergonomisti, kā rāda pasaules pieredze, darbojās šādās jomās:
darba vides un vietu dizains,
cilvēks un dators,
aroda veselība un drošība,
specifiska ražošana,
standarti, kvalitātes vadība,
uzticības veidošana uzņēmumā, vecums, rehabilitācija un tml.,
fiziskā un garīgā darba mijiedarbība,
stresa, vardarbības darbā prevencija.
Par ergonomistu var strādāt arī jebkuras citas profesijas pārstāvis, kas ieguvis augstāko izglītību kādā no inženieru tehniskām zinātnēm, medicīnā vai sociālajās zinātnēs un papildinājis savas zināšanas ergonomikā.
Ergonomisti var strādāt valsts institūcijās likumdošanas jomā, izglītojošās institūcijās (universitātes un koledžas), zinātniski pētnieciskajās institūcijās, pakalpojumu sfērā (konsultanti), ražošanā (aroda veselības pakalpojumi), personāla daļās, dizaina un attīstības departamentos, un citur.
Ergonomika darbā veicina veselīgāku biznesa vidi, kā rezultātā rodas:[2]
