Hercogs (vācu:Herzog,franču:Duc,angļu:Duke,itāļu:Duca,krievu:Герцог) ir aristokrātisks tituls, ko lieto vai nu suverēnsmonarhs, hercogistes valdnieks vai arī karaļa/imperatora vasalis, rangā nākamais aiz karaļa. Sieviešu dzimtē —hercogiene (Her Grace The Most Noble Duchess). Sākotnēji senajiemģermāņiem vēlētskaradraudzes vadītājs, agroviduslaiku laikācilts vadonis.Absolūtās monarhijas laikā augstākais aristokrātijas tituls, pēc ranga līdzvērtīgsprincim vaikņazam.
Anglijā hercogi pielīdzināti otrās pakāpes prinčiem (His Grace The Most High, Noble and Potent Prince), kas rangā ir zemāki tikai par karaliskajā dinastijā dzimušiem "asins prinčiem" (Prince Sang Royal), bet augstāk esoši parmarķīziem.
Itālijā suverēnie hercogi bija "viņa augstība“ (Sua Altezza) kopš 1630. gada.Vācu zemēs kopš 1825. gada dēvējās par "viņa/viņas gaišība" (Seine/Ihre Durchlaucht), bet no 1844. gada - "viņa/viņas augstība“ (Seine/Ihre Hoheit).Spānijā hercogi un karalistes grandi tika dēvēti par "izcilajiem senjoriem“ (El Excelentísimo Señor).
Erchercogs (vācu:Erzherzog,angļu:Archduke) - rangā zemāks parkūrfirstu unkarali, taču augstāks par hercogu. Pirmo reizi tituls pieminētsAustrijas hercoga Rūdolfa IV (1358.-1365.) izveidotajā it kā 1156. gadāVācu nācijas sv. Romas impērijasimperatora Fridriha I Barbarosas Austrijas hercogiem piešķirtajā privilēģiju sarakstā „Privilegium Maius”. Kaut arī imperators to neatzina, jau Austrijas hercogs Ernsts (1406.-1424.) sāka dēvēties par "erchercogu". Oficiāli tituls tika atzīts ap 1458. gadu, kad imperators Fridrihs III to piešķīra savam jaunākajam brālim Albrehtam VI. Sākot ar XVI gs. titulu sāka izmantot ne tikai Austrijā, bet arī citosHābsburgu dinastijas karaļnamos, lai nošķirtu karaliskās asins prinčus un princeses no nekaraliskiem hercogiem.
Lielhercogs — (vāc.Großherzog, angl.Grand duke) absolūti suverēns monarhs, pēc ranga līdzvērtīgslielkņazam un karalim (ja vien šis lielhercogs nav kāda karaļa vasalis). Pirmais šādu titulu nopāvesta Pija V saņēma Florences hercogs Kozimo I dei Mediči 1569. gadā. PēcVīnes kongresa šis tituls piederēja Hesenes, Badenes, Saksijas-Veimāras, Mēklenburgas-Švērīnas, Mēklenburgas-Štrēlicas, Oldenburgas,Luksemburgas hercogiem,Prūsijas karalim kā Lejasreinas un Poznaņas lielhercogam,Austroungārijas imperatoram kāKrakovas lielhercogam.
Pirmo reizi Latvijas vēsturē hercoga tituls lietotsIndriķa Livonijas hronikas tekstā, vēstot par zemgaļu hercoga Viestura (Viesthardus, dux Semigallorum) pret Gaujaslīviem vērsto 1205. gadā noslēgto militāro savienību ar Livonijas bīskapu Albertu.[1] Pēc Zemgales valsts pakļaušanas šo titulu lietoja arī Lietuvas dižkunigaitisĢedimins kādā 1323. gada dokumentā sevi dēvēja par Zemgales kņazu un hercogu (princeps et dux Semigallie). Pēc Livonijas ordeņa padošanās unViļņas ūnijas noslēgšanas 1561. gadā Polijas-Lietuvas kopvalsts valdnieksSigismunds II Augusts piešķīra Livonijas ordeņa mestram hercoga titulu (latīņu:Deo Gracia in Livonia, Curlandiae et Semigalliae Dux, vācu:Von Gottes Gnaden in Liefland, zu Curland und Semgallen Herzog). Hercogistes pēdējais hercogsPēteris Bīrons pēc trešās Polijas dalīšanas 1795. gada 28. martā atteicās no troņa un titula par labu Krievijas Impērijai, tomēr viņa pēcteči saglabāja mantojamu prinča titulu. Kad1918. gada22. septembrī tika proklamētaApvienotā Baltijas hercogiste, tās hercoga kronis tika piedāvātsMēklenburgashercogam Ādolfam Frīdriham.
