Elektrovilciens irmotorvagonu ritošā sastāva paveids, kas kā dzinējspēku izmantoelektrību.
Elektrovilcieni tiek plaši pielietoti piepilsētu un netālo starppilsētu dzelzceļa pārvadājumos. Atšķirībā no līdzīgiem transporta veidiem, elektrovilcieni spēj ātri uzņemt ātrumu un apstāties īsajos starpposmos starpstacijām, tie ir salīdzinoši klusi un nepiesārņo apkārtējo vidi, kas ir ļoti svarīgi blīvi apdzīvotos rajonos. Vēl elektrovilcienus izmanto ātrgaitas pasažieru pārvadājumiem.
Elektrovilcienus izmanto ne vien tradicionālajādzelzceļa satiksmē, bet arīmetro, kā arīviensliedes dzelzceļa transportam.
Elektrovilcienu vēsture aizsākās 19. gadsimtā, kad 1837. gadāRoberts DeividsonsLielbritānijā izveidoja vienu no pirmajiem eksperimentālajiem elektrovilcieniem, kas darbojās ar baterijām. 1879. gadā vācu inženierisVerneris fon Zīmenss Berlīnes rūpniecības izstādē prezentēja pirmo praktisko elektrovilcienu, kas izmantoja500 V līdzstrāvu un sasniedza13 km/h. 1890. gadā Londonas metro tika izveidota pirmā pilnībāelektrificētā dzelzceļa līnija, iezīmējot elektrifikācijas sākumu dzelzceļa transportā.
20. gadsimtā elektrovilcienu attīstība paātrinājās, īpaši starp 1910. un 1930. gadiem, kadEiropā unASV tika plaši ieviestas elektrifikācijas sistēmas, izmantojot gan līdzstrāvas, gan maiņstrāvas risinājumus. 1933. gadā Vācijā ieviesti pirmie aerodinamiskie elektrovilcieniFliegender Hamburger, kas sasniedza160 km/h. Lielu pavērsienu elektrovilcienu attīstībā radīja Japāna, 1964. gadā atklājot pirmo ātrgaitas dzelzceļa līnijuShinkansen, kur elektrovilcieni sasniedza210 km/h.
21. gadsimtā elektrovilcienu tehnoloģijas turpināja attīstīties, ieviešot augstsprieguma maiņstrāvas sistēmas (25 kV50 Hz), kas kļuva par globālo standartu ātrgaitas dzelzceļam. 2007. gadāFrancijasātrgaitas vilciens TGV sasniedza pasaules rekordu574,8 km/h. Mūsdienās elektrovilcieni kļuvuši par dominējošo transportlīdzekli attīstītajās valstīs, nodrošinot efektīvu un ilgtspējīgu dzelzceļa transportu, un turpmākās inovācijas ietver akumulatoru unūdeņraža elektrovilcienus, kas samazina atkarību no tradicionālās elektrifikācijas infrastruktūras.
Vikikrātuvē par šo tēmu ir pieejamimultivides faili. Skatīt:Elektrovilciens. | Šis ardzelzceļu saistītais raksts irnepilnīgs. Jūs varatdot savu ieguldījumu Vikipēdijā,papildinot to. |
|