Lielāko daļu no Eiropas veidozemienes. Aptuveni trīs piektdaļas no kopējās platības ir zemāk par 200 m virs jūras līmeņa, bet tikai aptuveni 1/15 daļa no Eiropas atrodas augstāk par 1 km virs jūras līmeņa. Augstākāskalnu sistēmas šķērso Eiropu tās dienvidu daļā. Tie irPireneji,Alpi,Apenīni,Karpati unBalkānu kalni. Ziemeļos ievērojamākā kalnu grēda irSkandināvijas kalni. Lai gan Eiropā ir ļoti daudz upju, tajā ir maz lielo ezeru. Garākā Eiropas upe irVolga, bet lielākais ezers —Lādogas ezers. Atsevišķas teritorijas ziemeļos un kalnu rajonos ir klātas arledājiem. Aptuveni viena trešdaļa no Eiropas teritorijas iraramzeme, kur audzē galvenokārtlabību, īpašikviešus unmiežus. Vēl viena trešdaļa ir klāta armežiem. Eiropa ir reģions ar mūsdienīgu, attīstītu tautsaimniecību, kas balstās uz komerciālolauksaimniecību unrūpniecību. Tā ir arī viens no pasaules lielākajiem rūpnieciskajiem reģioniem, kur gada vidējie ienākumi uz vienu iedzīvotāju ir starp augstākajiem pasaulē. Eiropas iedzīvotāji veido aptuveni vienu desmito daļu no visiem pasaules iedzīvotājiem. Lielākā daļa no iedzīvotājiem runāromāņu,ģermāņu unslāvu valodās. Eiropas iedzīvotāji galvenokārt irkristieši.
Eiropai ir ļoti gara kultūras un ekonomisko sasniegumu vēsture, kas ilgst nepārtraukti jau vairākus gadu tūkstošus. Par mūsdienu Eiropas kultūras pirmssākumu uzskataSeno Grieķiju un tai sekojošoSeno Romu. PēcRomas impērijas sabrukuma sekoja pagrimuma periods, korenesanses laikā dēvēja par "drūmajiem viduslaikiem", betapgaismības laikmeta un mūsdienu vēsturnieki — vienkārši parviduslaikiem. 12.—13. gadsimtā noItālijas Eiropā aizsākās renesanses periods, kas veicināja jaunu Eiropas atdzimšanu.15. gadsimtāPortugāle aizsākaLielo ģeogrāfisko atklājumu periodu, drīz tai sekojaSpānija un pēc tam —Francija,Nīderlande unApvienotā Karaliste. Rezultātā Eiropas civilizācija 15.—18. gadsimtā kļuva par pirmo globālo civilizāciju, kas lielākā vai mazākā mērā pakļāva vai vismaz ietekmēja gandrīz visas pārējās pasaules kultūras.
"Eiropas nolaupīšana" (A. Karači glezna (ap 1610))
Etimoloģiskilatīņu vārdsEuropa (Aurōpā) ir cēlies nogrieķu vārda Εὐρώπη (Eurṓpē), kas savukārt aizgūts noasīriešu unfeniķiešu vārdaerob, kas nozīmē "saules riets", kā arī apzīmēja zemes uz rietumiem noFeniķijas.[2] Pēc cita uzskata šis nosaukums ir cēlies nosenpersuAus(r)ā-apā, šī vārda pamatā ir divi indoeiropiešu cilmes vārdiausārā ("ausma", "saullēkts") unapas ("ūdens", "upe"), tādējādi sākotnēji vārds esot nozīmējis "saullēkta upe".[nepieciešama atsauce]
Ģeogrāfisko terminu "Eiropa" pirmie ieviesasenie grieķi, tomēr vēlHomēram Eiropa (grieķu:ΕὐρώπηEurṓpē) bija mitoloģiskaKrētas karaliene, bet ne ģeogrāfisks apzīmējums.[nepieciešama atsauce]Līdz aptuveni 500. gadam p.m.ē. ar vārduEiropa tika apzīmēta arī Grieķijas sauszemes daļa, vēlāk vārda nozīme tika paplašināta uz zemēm ārpus Grieķijas, pasauli iedalot Eiropā,Āzijā unLībijā (Āfrikā).Skitiju (Melnās jūras ziemeļdaļā) uzskatīja par pasaules malu.
Saskaņā ar vienu no sengrieķumītiem, Eiropa —feniķiešu valdniekaAgenora meita unTēbu valdniekaKadmisa māsa — kādu rītu netālu no jūras savā nodabā lasījusi puķes. To nejauši ievērojisZevs un iemīlējies Eiropā. Viņš pieņēmis balta vērša izskatu, pierunājis Eiropu uzkāpt vērsim mugurā, un kolīdz Eiropa tā izdarījusi, viņš ar jauno meiteni aizjoņojis pāri jūrai uzKrētas salu, kur viņa deva dzīvībuMinosam,Radamantam unSarpedonam.[2]
Leģendai par Eiropas nolaupīšanu ir arī simboliska nozīme. Eiropas nolaupīšana atspoguļo vēsturisko saikni starp Eiropu un Āziju. Leģendā aprakstīto notikumu laikā Feniķija atradās stiprā Ēģiptes politiskā un saimnieciskā ietekmē. Nolaupot Eiropu, Zevs paņēma no vecākas Austrumucivilizācijas tās mantojumu un pārnesa uz Egeju, kur tā nākamo gadsimtu laikā tika attīstīta un izplatīta arvien tālāk citur Eiropā.
Aptuveni pirms 40 000 gadiem Eiropā ieceļojasaprātīgais cilvēks, kas ļoti īsā laikā izkonkurēja tur jau dzīvojošosneandertāliešus.2. gadu tūkstoša p.m.ē. sākumā sāka veidoties ciltis, kuras vēlāk kļuva par pamatu Eiropasnācijām.Līdz pat vēlīnajambronzas laikmetam (apmēram 8. gadsimtā p.m.ē.) Rietumeiropā, sakarā ar tās zemo apdzīvotības līmeni, nepastāvēja neviena kaut cik ievērojama valsts vai tās priekštecis. Tikai laikaposmā starp 800. un 600.g. p.m.ē., agrīnajādzelzs laikmetā, sākās intensīva lielāku ciematu un pilskalnu būvniecība plašā reģionā uz ziemeļiem no Alpiem saistībā arķeltu,ģermāņu,gotu un citu tautu pakāpenisku izplatību pāri Alpiem.
Par pirmo civilizāciju Eiropas teritorijā uzskataSeno Grieķiju.Klasiskajā periodā grieķi bija ciešā kontaktā ar attīstītajāmTuvo Austrumu civilizācijām. Zināšanas, ko grieķi ieguva no tām un paši attīstīja, vēlāk lika pamatus citām Eiropas civilizācijām.2. gadsimta p.m.ē. vidū grieķi nonācaromiešu pakļautībā. Mūsu ēras sākumā Eiropā dominējaRomas impērija. Šajā laikā ļoti strauji izplatījās arīkristietība. Romas impērija sabruka5. gadsimtā.
Eiropa ap 814. gadu
Tam sekojošais periods bijaTautu staigāšanas laikmets. Līdz patfranku valsts izveidošanai 9. gadsimtāEiropas tautas atradās gandrīz nepārtrauktā kustībā. Galvenie tautu pārvietošanās virzieni bija no ziemeļiem uz dienvidiem un no austrumiem uz rietumiem, vairumā gadījumu savstarpēji sajaucoties ar jau uz vietas esošajām tautām. Piemēram, daļa ģermāņu cilšu grupai piederīgo gotu pēc ilgiem klejojumiem apmetāsGallijas ziemeļu daļā. Samērā īsā laikā tie sajaucās ar vietējiem iedzīvotājiem — dažādām ķeltu ciltīm, gala rezultātā veidojot daļu no vēlākās franku valsts. Savukārt lombardi iespiedās Itālijas ziemeļu daļā, bet cita gotu daļa atrada savas pastāvīgās mājasIbērijas pussalā — visai tālu no savas sākotnējās izcelšanās vietas —Skandināvijas. Bijušās Romas impērijas centrālajās un it īpaši austrumu provincēs ienācahuņņi, bet vēlāk —avāri. Pilnīga etniska pārstrukturizācija notikaBalkānos, kur lielā skaitā ieradāsslāvu,protobulgāru un gotu imigranti. Slāvu ciltis 7.—9. gadsimtā uzsāka plašu ofensīvu rietumu virzienā un nokļuva līdz patElbas upei, asimilējot praktiski visus šeit sastaptos dažādas etniskas izcelsmes iedzīvotājus.
1096. pēc pāvestaUrbāna II aicinājuma atbrīvot Svēto zemi no musulmaņiem, tika uzsāktsPirmais Krusta karš, kura rezultātā krustneši ieņēma Svēto zemi un izveidoja turKrustnešu valstis.
Katrā no šīm zonām, atšķirīgā apvidus, klimata un citu faktoru rezultātā, veidojās arī atšķirīgas kultūras.
Eiropu var nosacīti sadalīt arī sateces baseinos. Lielākie ūdeņu kompleksi ir saistīti ar Ziemeļatlantiju,Ziemeļjūru,Baltijas jūru, Vidusjūru un Melno jūru. Šīs jūras un ar tām saistītie iekšzemes ūdens baseini kopš seniem laikiem ir veicinājuši ceļošanu un cilvēku kontaktus. Var pat konstatēt zināmukorelāciju starp viena vai vairāku tuvāko ūdens baseinu un etniski radniecīgu sabiedrību teritorijām.
Neskatoties uz samērā nelielajiem izmēriem, Eiropā ir ļoti daudzveidīga ainava un daba, kas daudzviet ir bijusi ļoti labvēlīga saimniecības attīstībai. Eiropas subkontinentam raksturīga ļoti saposmota krasta līnija, liels skaits lielu un mazu iekšēju un daļēji iekšējuūdenstilpju unupju. Pirmajiem ieceļotājiem, kas Eiropā nonāca caurMazāziju, šis faktors, iespējams, palīdzēja ātri izplatīties visā Dienvideiropā, bet klimatam kļūstot siltākam — arvien vairāk uz ziemeļiem.
Eiropā nav tādu upju kā, piemēram,Nīla: ar milzīgu ūdens baseinu, treknu upes ielejas augsni, siltu klimatu. Tomēr Eiropai ir savas priekšrocības. Eiropu visos virzienos šķērso dabīgie ūdensceļi — upes, kas sekmēja cilvēku pārvietošanos pa šo pasaules daļu. Tā kā Eiropai piemīt lielas pussalas raksturs, tās ūdensteces sistēma pārsvarā vērsta no centrālās daļas uz perifēriju. Garākā Eiropas upe —Volga — plūst noValdaja augstienes uz dienvidiem, ietekotKaspijas jūrā. Otra garākā upe —Donava — plūst no rietumiem (Bādenes-Virtembergas zemes Vācijā) uz austrumiem, ietekotMelnajā jūrā. Centrālās un Rietumeiropas upes pārsvarā ietek Vidusjūrā (Rona,Po u.c.), Atlantijas okeānā vai Ziemeļjūrā (Luāra,Sēna,Reina,Elba u.c.). Savukārt,Daugava,Ņeva,Visla,Nemuna u.c. nes ūdeņus no austrumiem uz Eiropas iekšējo jūru —Baltijas jūru.
Rietumeiropā unASV Eiropu (arī Āziju) uzskata par kontinentu, savukārt Eirāziju — parsuperkontinentu.[nepieciešama atsauce] Šāds uzskats nav pamatots no ģeoloģiskā un ģeogrāfijas viedokļa, jo Eiropu un Āziju vieno plaša, daudzveidīga sauszemes teritorija.
Eiropas klimats, tāpat kā klimats jebkurā citā vietā, ir pastāvīgi mainījies. Kopš pēdējāledus laikmeta beigām notiek pakāpeniska vidējās temperatūras paaugstināšanās. Civilizācijas attīstībai vispiemērotākais ir mērens, maigs klimats, kāds pirms vairākiem tūkstošiem gadu bija ģeogrāfiskā platuma joslā, kur mūsdienās vērojams samērā karsts un tveicīgs laiks — Eiropas dienvidos —Grieķijā,Spānijas unItālijas dienvidos.
Klimata izmaiņas Eiropā un tuvējos reģionos nav bijušas vienmērīgas. Eiropas dienvidos un tuvējos Āzijas reģionos klimats kļuva kontinentālāks un sausāks, samazinot ražas apjomus un spiežot plašo līdzenumu tautas meklēt citas izdzīvošanai piemērotas vietas. Dzīvei labvēlīgāku reģionu tās atrada rietumos, tuvāk Atlantijas okeānam, kur klimats bija maigāks.
Tomēr arī šeit klimats mainījās. Atsevišķos laika periodos vairākus gadsimtus ilga vēsāki periodi. Piemēram, aptuveni no200. līdz700. gadam Eiropā bija kļuvis vēsāks. Iespējams, vēsākais klimats un ar to saistītās nabadzīgās ražas bija viens no faktoriem, kas veicinājaRomas impērijas novājināšanos un vēlāko sabrukumu. Visdrīzāk, šī paša iemesla dēļ vairāku nākamo gadsimtu laikā Eiropas iedzīvotāju skaits, kas bija stipri sarucis vairākkārtējumēraepidēmiju rezultātā, pieauga ļoti lēnām. Tikai no 8. līdz 11. gadsimtam, klimatam kļūstot siltākam, ražas pieauga un cilvēku dzīves apstākļi visā Eiropā pakāpeniski uzlabojās.
Mūsdienās nokrišņu daudzums Eiropas rietumos ir daudz lielāks, nekā austrumos. Atlantijas piekrastes joslānokrišņu daudzums gada laikā sasniedz 3000 mm, betPolijas vidienē vaiDonavas baseinā — tikai ap 500 mm, vēl vairāk samazinoties austrumu virzienā. Klimata atšķirības dažādos Eiropas reģionos ir visai krasas. Uz austrumiem no centrālās Eiropas — Polijas — Baltijas reģionā un tālāk ziemeļaustrumos, klimats ir bargāks. Izteikti kontinentāls klimats Eiropā vērojams uz austrumiem noVolgas unDonas baseiniem. Vissausākais reģions Eiropā ir pašos tās dienvidaustrumos —Kaspijas jūras piekrastē — šeit nokrišņu daudzums gadā ir tikai vidēji ap 250 mm, kamēr vienā no vismitrākajiem Eiropas reģioniem — Norvēģijas rietumu daļā vidējais gada nokrišņu daudzums ir ap 3500 mm.
Nav nejaušība, ka šī klimatiskā robežlīnija, kas nošķir Eiropas atlantiskā klimata daļu no kontinentālās daļas, vienlaicīgi nošķir Eiropas iedzīvotājus arī pēc to pamata saimniecības veida, bet līdz ar to arī citu saimniecības un kultūras aspektu ziņā. Atlantiskajā klimata joslā, tātad galvenokārt uz rietumiem no Donas upes, cilvēki, līdzko kļuva pieejami metāladarbarīki, pārgāja uz pastāvīgu dzīves veidu, piekopjotlaukkopību unlopkopību. Turpretī austrumu virzienā no šīs robežšķirtnes par noteicošo kļuvanomadu dzīves veids, kura pamatā bija klejojošā lopkopība. To veicināja ne tikai klimata, bet arī augsnes īpatnības. Eiropas attālāko austrumu daļu veido plašās Volgas unUkrainasstepes. Eiropas vidienē stepe nemanāmi pāriet plašajāsDobrudžas (Valahijas) zemienēRumānijā unUngārijas līdzenumā, kur saimniekošanas un dzīves apstākļi jau ir atšķirīgi.
Eiropasģeoloģiskie notikumi ir klasisks piemērs tam, kā laika gaitā veidojas kontinenti.Pirmskembrija perioda iežu vecums Eiropā ir no 3,8 miljardiem līdz 540 miljoniem gadu. Pēc tam veidojāspaleozoja ēras ieži, kas beidzās pirms 250 miljoniem gadiem;mezozoja ēras ieži beidza veidoties pirms 65 miljoniem gadu;kainozoja ēras ieži veidojās atlikušo laiku līdz mūsdienām. Pašreizējās Eiropas kontūras beidza veidoties aptuveni pirms 5 miljoniem gadu. Iežu veidojumus, reljefa formas un nogulumiežu baseinus mūsdienās spēcīgi ietekmē cilvēku darbība.
Eiropas subkontinents ir bagāts ar derīgajiem izrakteņiem, kas ir kalpojis par būtisku Eiropas civilizāciju attīstību veicinošu faktoru. Ilgstošajā derīgo izrakteņu ieguves vēsturē daudzviet to resursi ir izsmelti. Vācijā, Francijā un Lielbritānijā atrodas lieliakmeņogļu krājumi. Salīdzinoši nesen uzsākta lielonaftas undabasgāzes krājumu apguvešelfā starp Lielbritāniju, Norvēģiju, Nīderlandi. Skandināvijas un Lielbritānijas ziemeļu daļā ir bagātīgasrūdu atradnes — šeit var iegūtdzelzi,varu,svinu,cinku,alvu. Arī Alpu kalnu perifērajā daļā ir ievērojamialumīnija,hroma, vara,svina, cinka,sudraba u.c. metālu rūdu iegulas. Savukārt Baltijas reģionā minēto dabas resursu nav vispār, ja neskaita salīdzinoši nelielas naftas iegulas Baltijas jūrā, kuru apguve uzsākta tikai vietām.
Resursu nevienmērīgā izplatība Eiropā veicināja starpreģionālāsdarba dalīšanas procesu un tirdzniecību. Pirmie tirdzniecības ceļi, kravu šķirošanas un pārkraušanas centri veidojās tieši dabas resursu, piemēram,sāls,krama,dzintara un dažādumetālu vienmērīgai izplatīšanai visā Eiropā.
Eiropā ir aptuveni 50 valstu, no kurām liela daļa apvienojušāsEiropas Savienībā. Ģeopolitiski Eiropai var pieskaitīt arī tādu valsti kāIzraēla, jo tā ir pārstāvēta dažādās Eiropas sporta organizācijās,Eirovīzijā u.c. Arī vēsturiski tās teritorijā ir eksistējušas vairākas eiropiešu krustnešu dibinātas valstis.
1 Armēnija un Kipra ģeogrāfiski atrodas Āzijā, bet kulturāli un vēsturiski reizēm tiek uzskatītas par Eiropas daļu. Arī Turcijas kontrolētāZiemeļkipra tiek uzskatīta par Eiropas daļu. 2 Azerbaidžānas un Gruzijas nelielas ziemeļu daļas atrodas Eiropā, ja par Eiropas robežu pieņemKaukāzu. SeparātiskasGruzijas daļas ir Krievijas kontrolētāAbhāzija unDienvidosetija. 3 Kazahstānai Eiropā atrodas neliela daļa teritorijas uz rietumiem noUrālas upes. 4 Krievijas Eiropas daļa ietver teritorijas uz rietumiem noUrālu kalniem. 5 SeparātiskaMoldovas daļa ir Krievijas kontrolētāPiedņestra. 6 Turcijai Eiropā pieder teritorija uz ziemeļrietumiem noBosfora unDardaneļu jūras šaurumiem.
Eiropa naktī. Nakts apgaismojuma spožums aptuveni atbilst apdzīvotības blīvumam un ekonomiskās attīstības līmenim
Eiropāsaprātīgais cilvēks (Homo sapiens) ienāca pirms 40 tūkstošiem gadu. Pirms tam šajā pasaules daļā dzīvoja dažādas nu jau izmirušashominīdu sugas, piemēram,neandertālieši.Aizvēsturē notika vairāki cilvēkuimigrācijas viļņi noĀzijas. Arī mūsdienās, kopš 20. gadsimta vidus, notiek intensīva cilvēku imigrācija no citām pasaules daļām, īpaši noĀfrikas un Āzijas. Nekad iepriekš Eiropa nav bijusi tik daudz un dažādu nāciju cilvēku mājas.
Vēsturiski Eiropa (īpaši Dienvideiropa un Rietumeiropa) ir bijusi viena no visblīvāk apdzīvotajām pasaules daļām. 20. gadsimta sākumā Eiropā dzīvoja gandrīz ¼ daļa no visiem pasaules iedzīvotājiem (2012. gadā vairs tikai 10,5%).
Ir arī neliels skaits valodu, kas ir salīdzinoši plaši izplatītas, bet nepieder ne pie viena no iepriekš nosauktajiem atzariem. Atsevišķi indoeiropiešu valodu saimē tiek izdalītagrieķu valoda, kurā ir oficiālā valodaGrieķijā unKiprā. Atsevišķi tiek izdalītas arībaltu valodas (latviešu unlietuviešu valodas), kas ir oficiālās valodas attiecīgiLatvijā unLietuvā. Noindoirāņu valodu atzara visizplatītākā irčigānu valoda, lai gan tā nav nevienas Eiropas valsts oficiālā valoda.
Ir vēl divi citi indoeiropiešu valodas saimes atzari, kas savulaik bija plaši izplatīti, bet mūsdienās runā tikai nelielas cilvēku grupas. Tās irķeltu valodas un Trāķijas-Ilīrijas atzars, kur līdz mūsdienām ir saglabājusies tikaialbāņu valoda.
↑tomēr pēc angļu tradīcijas Eiropu uzskata par kontinentu, piemēram,Encyclopædia Britannica dod šādu kontinenta definīciju un to uzskaitījumu: „continent, one of the larger continuous masses of land, namely, Asia, Africa, North America, South America, Antarctica, Europe, and Australia, listed in order of size“. Chicago: Encyclopædia Britannica, Inc., 2006
.svg)
.svg)
