Ebreji (ivritā:יהודים) irsemītu grupas tauta, kuras izcelsme irTuvie Austrumi. Mūsdienās bieži tiek uzskatīti ne tik daudz par konkrētas etniskas grupas pārstāvjiem, kā par noizraēļiem cēlušosjūdaisma piekritēju pēcnācējiem, kā arī tiem, kas šo reliģiju pieņēmuši brīvprātīgi. LīdzOtrā pasaules kara beigām ebrejiLatvijā parasti tika dēvēti paržīdiem, apzīmējums ebreji tika lietots retāk.[1] Pēc Otrā pasaules kara tiek lietots vārds "ebrejs", jo "žīds" tika negatīvi izmantots nacistuantisemītiskajā propagandā unholokaustā. Vienlaikus, ņemot vērā, ka līdz arPSRS okupāciju Latvijā iebrauca ebreji noUkrainas,Krievijas un citāmpadomju republikām, tika pārņemtakrievu valodas tradīcija izvairīties no vārdaжид, kas krievu valodā uzskatāms par netaktisku ebreju apzīmējumu.
Jūdaismā etniskā un reliģiskā piederība agrāk bija un daudziem ebrejiem vēl tagad ir savstarpēji cieši saistītas, tāpēc par ebrejiem tiek uzskatīti arī cilvēki, kas pieņēmuši jūdaismu. Vienlaikus, cilvēki, kas vairāk nav jūdaisma sekotāji, joprojām etniski ir ebreji. Gadsimtu gaitā ebreji ir tikuši pakļauti dažādiem sodiem un iznīcināšanas kampaņām. Pēc aptuveniem datiem, pašlaik pasaulē ir 13,2 miljoni ebreju. No tiem 41% dzīvoIzraēlā un 41% —ASV.
Atbilstoši tradicionālajiem jūdaisma likumiem, par ebreju tiek uzskatīts ikviens, kura māte ir ebrejiete, vai arī cilvēks, kas pieņēmis jūdaismu. Reformu jūdaisms ASV un liberālais jūdaisms Lielbritānijā uzskata par ebreju bērnu, kuram viens no vecākiem ir ebrejs un kurš ir audzināts par ebreju. Visi galvenie jūdaisma novirzieni ir atvērti cilvēkiem, kas vēlas pieņemt jūdaismu kā savu ticību.Daudzi ebreji tradicionāli uzskata, ka cilvēks, kas ir vai nu piedzimis par ebreju, vai arī pieņēmis jūdaismu, būs ebrejs uz visiem laikiem. Tāpēc pat tie ebreji, kas irateisti vai pieņēmuši citu ticību, joprojām tiek viņu uzskatīti par ebrejiem. Turpretim reformu jūdaisms uzskata, ka par ebreju vairs netiks uzskatīts cilvēks, kas ir pieņēmis citu ticību. Šāds ir arī oficiālais Izraēlas valdības viedoklis.
Maurīcija Gotlība 1878. gada gleznāEbreji Jom Kipurā lūdzas sinagogā attēlotie Austrumeiropasaškenazi 19. gadsimta beigās
Ebreju etnosā pastāv vēsturiski un kulturāli atšķirīgas grupas, kuras radušās, gadsimtu gaitā dažādām ebrejudiasporām mijiedarbojoties ar vietējām (mītnes zemes) kultūrām, etnosiem, reliģijām, tiesiski-politisko situāciju, valdošo klimatu un citiem aspektiem. Šie dažādie aspekti lielā mērā (dažkārt radikāli) ir veidojuši atsevišķo ebreju diasporu unikālo pasaules skatījumu un tradīcijas.
Vēsturiski ir izveidojušās divas lielas grupas:sefārdi (Dienvidrietumu Eiropas ebreji) unaškenazi (Austrumeiropas ebreji). Viduslaikos par ietekmīgāko un bagātāko grupu tika uzskatīti sefārdi, kas bieži vien savāssinagogās nelaida Austumeiropas nabadzīgos aškenazus. Taču mūsdienās vislielākā grupa ir tieši aškenazi, kas līdz pat nesenam laikam dominēja arīIzraēlas politikā un sabiedrībā. Trešo lielāko grupu veidomizrahi ebreji — "austrumnieki" — ebreji no Tuvajiem Austrumiem, Vidusāzijas, Kaukāza. Mazākas ebreju grupas irkaraīti,magribi, Indijas ebreju kopienas "bene israel", "bnei Menashe", Kočinas ebreji un "bene Ephraim". Grieķijas "romainotes", Itālijas "bene Roma", Jemenas "teimanimi", Etiopijas "beta israel" u.c. Kopumā aškenazi ir apmēram 74% no visiem pasaules ebrejiem.
Semītu izcelsmes klejojošu lopkopju cilti — ebrejus vai senebrejus (angļu:Hebrews), kas ieradušiesKanaānā (mūsdienuIzraēlas,Palestīnas unJordānijas teritorijā) noDivupess vaiSīnāja pussalas (par to zinātnieki vēl diskutē) apmēram 2. gadu tūkstoša p.m.ē. sākumā, tiek uzskatīti par mūsdienuIzraēlas pamatnāciju. Daži vēsturnieki uzskata, ka senebreji, pirms to ierašanās Kanaānā, bijuši viena no klejotāju ciltīm —aramiešiem,amorītiem vaihetiem, vai kāds no to atzariem. Citi uzskata, ka vārdam ebreji vispār navetniska nozīme — tā saukušās visasVidējo Austrumuklejotāju ciltis. Par to it kā liecina arī termina "ebreji"etimoloģiskā nozīme — tie, kas klejo no vietas uz vietu.
EbrejiBībeles aprakstos, pēc to apmešanās Kanaānā, attēloti kāpastorāla kopiena, kas sastāvēja no vairākām radniecīgām ciltīm. Tās cīnījušās savā starpā un arī ar citām kaimiņu ciltīm par ganībām un ūdens avotiem. Tie nebija maznozīmīgi sadzīviski strīdi, jo viens noŠumeras Akadas valsts sabrukuma un juku laikaTuvajos Austrumos iemesliem bija vairākus gadsimtus ilgstošs sausums. Tādēļ cīņas tiešām bija par izdzīvošanu. Tas, jādomā, bijis viens no galvenajiem iemesliem, kādēļ daļa ebreju, saskaņā ar Bībeles leģendām — Jēkaba dzimta, apmēram 17. gadsimta p.m.ē. sākumā, bet pēc citiem vērtējumiem — minētā gadsimta vidū, devusies uz Ēģipti, acīmredzot citu, brīvāku zemju un labāku dzīves apstākļu meklējumos.
Šis laiks attiecas uz Ēģiptes vidējās valsts periodu, kad Ēģipte bija stipri novājināta iekšējo pretrunu, kā arī tā paša sausuma perioda dēļ. Ebreji, dodoties uz Ēģipti, jādomā, izmantoja arīhiksus kā sabiedrotos. Pateicoties šaikoalīcijai, hiksu kundzības laikā arī ebrejiem Ēģiptē dažkārt izdevās ieņemt augstus valsts amatus. TāVecajā Derībā minēts, ka Jēkaba dēls Jāzeps (Jozefs, Josifs)faraona galmā ieņēmis vienu no augstākajiem amatiem. Tiesa, tam pagaidām nav izdevies atrast apstiprinājumu pašos Ēģiptes avotos.
Kad ēģiptieši hiksus padzina, viņu sabiedrotie ebreji tika pakļautiverdzībai, jo ēģiptieši viņus uzskatīja par ienaidniekiem. Ap 1020. gadu p.m.ē. "likumu tēvs”, pravietisMozus panācis ebreju atbrīvošanu. Kļuvuši brīvi, ebreji caur Sīnāja pussalu nonāca Kanaānā, kuru viņi jau bija pametuši pirms apmēram 400 gadiem. Viņi mēģināja izspiest no auglīgās un vilinošāsKanaānas tās iedzīvotājus —kanaāniešus, bet tie viņus sākumā smagi sakāva. Tomēr ebreji neatlaidās. Rūgtā sakāve piespieda klejojošās ebreju ciltis sākt apvienošanos. Pēc vairāku cilšu apvienošanās ebrejiem izdevās ieņemt senākoTuvo Austrumu pilsētu —Jēriku. Ebreji šo pilsētu nopostīja, bet tās kanaāniešu iedzīvotājus nogalināja vai pakļāva verdzībai.
Jērika bija iekārojama pilsēta, jo tā atradās auglīgajāJordānas upes ielejā. Tomēr no drošības viedokļa ar to bija par maz. Tādēļ lai nostiprinātos ebreji sāka paplašināt iekarotās teritorijas ar mērķi pārņemt visu Kanaānu. Lai to panāktu, 12 radniecīgas ebreju ciltis izveidojakonfederāciju, apvienojoties zem viena nosaukuma — izraēļi. Izraēļi pilnībā sakāva un pakļāva sev kanaāniešus ap 1125. gadu p.m.ē. Visilgāk, vairākus gadsimtus, viņiem pretojāsJeruzalemes pilsēta, kura bija labi nocietināta un bija izvietojusies pauguru virsotnēs ar stāvām nogāzēm, tādēļ no tā laika militārā viedokļa tā bija grūti ieņemama.
No vēstures avotiem var spriest, ka ebrejikultūras attīstības ziņā tajā laikā stāvēja uz daudz zemāka pakāpiena nekā kanaānieši. No pēdējiem senebreji pārņēma ganrakstību, ganceltniecības prasmi, lai gan nekad arī turpmākajā senajā vēsturē viņi nesasniedza to pilsētu dzīves līmeni, kāds pirms tam bijis kanaāniešiem. Pat Jeruzaleme, nonākusi ebreju rokās, spriežot pēc senajiem aprakstiem, vēl ilgi bijusi neievērojama, un maza pilsēta, nemaz nerunājot parMīnojas pilsētu un piļu spožumu vairākus gadsimtus pirms tam. Tomēr daudz lielāka nozīme ir tam, ko ebreji, nonākuši savāApsolītajā zemē, veica nākamības labā.
Kanaānas dienvidu daļu joprojām turpināja kontrolēt jau pieminētiefilistieši, kas bija izveidojuši nelielu valsti, kura balstījās uzDzelzs laikmeta kultūru (filistieši jau plaši pielietoja dzelzs ieročus un darbarīkus). Ap 1050. gadu p.m.ē. filistieši, izmantojot savu tehnoloģisko un militāro pārākumu, smagi sakāva ebrejus un ieguva kontroli gandrīz pār visu Kanaānas teritoriju. Ebrejiem draudēja nopietnas briesmas tikt pilnīgi pakļautiem filistiešiem. Tādēļ filistieši izrādījās daudz bīstamāks pretinieks par kanaāniešiem.
Lai atvairītu filistiešus, ebreji apvienojās un izveidoja centralizētu monarhiju ar mērķi — izdzīvot. Tas izrādījās izšķirošs faktors unDāvids, slavenais Izraēlas valdnieks, drīz pēc 1000. gada p.m.ē. filistiešus smagās cīņās beidzot sakāva un tie pakāpeniski asimilējās ar ebreju jau agrāk uzveiktajiem kanaāniešiem.
Ticis galā ar galvenajiem ienaidniekiem, Dāvids izveidoja spēcīgu, neatkarīgu valsti ar Jeruzalemi kāgalvaspilsētu, kas bija arī stiprākaiscietoksnis viņa valstī. Dāvida dēlsZālamans vēl vairāk nostiprināja jaunoIzraēlas ķēniņvalsti. Valsts pārvaldi sāka veikt profesionāla,hierarhiskaadministrācija, kas saskaņā ar Ēģiptes modeli bija sadalīta 9 departamentos. Ārējo drošību balstījaelitāraarmija, kuras pamatā bija efektīvaskaujas ratu vienības, tam laikmetam atbilstoši moderni ieroči un cits tā laika progresīvākais militārais aprīkojums. Šajā laikā tika nodibinātas arī ciešastirdzniecības attiecības ar apkārtējām valstīm, it īpaši ar feniķiešu pilsētām. Līdz ar to nostiprinājās un sāka attīstīties arī valsts saimniecība.
Pēc Zālamana nāves 922. gadā p.m.ē. valsts sadalījās divās daļās — desmit ziemeļu cilšu izveidotajā Izraēlā un dienviduJūdejā. Tas ebrejiem izrādījās liktenīgi. Abas jaunizveidotās valstis katra atsevišķi izrādījās daudz vājākas un kaimiņu impērijām atjaunojot karadarbību, ebrejiem vairs neizdevās saglabāt savu smagās cīņās iegūto neatkarību. Tā, 722.—721. gadā p.m.ē. Izraēlu pakļāvaAsīrija, bet Jūdeju 586. gadā p.m.ē. iekarojaBabilonija (Babilonijas valdnieksNebukadnecars jau sen vēlējās iekļaut Jeruzalemi savas valsts sastāvā). Sevišķi nežēlīgi rīkojās Babilonija — tā sagrāvaJeruzalemes templi un daudzus ebrejus, kas šeit dzīvoja, deportēja. No tā cēlies arī apzīmējums —Babilonijas gūsts. Ebreju vietā tika ievesti un nometināti iedzīvotāji no citām Tuvo Austrumu zemēm, galvenokārt no Asīrijas. Ievestie laika gaitā sajaucās ar vietējiem izraēliešiem, līdz vēsturiskie izraēlieši kā tauta faktiski beidza pastāvēt.
Savukārt deportētos ebrejus Asīrijai asimilēt neizdevās, jo to pašu drīz iekarojaPersija (539. gads p.m.ē.) un viņu valdnieksKīrs II atļāva ebrejiem atgriezties to dzimtenē un atjaunot Templi. To skaits bija neliels, tikai daži desmiti tūkstoši. Taču Jūdejā atgriezās deportētie ebreji arī no citiemMazāzijas un Divupes reģioniem. Ap 150 gadu ilgstošajā izsūtījumu laikā ebreji bija zaudējuši savu politiskoidentitāti, bija izzudusi arī ebreju sabiedrības politekonomiskā struktūra, tiem vairs nebija savas valsts. Taču tai pat laikā viņi nostiprinājās kā spēcīga reliģiska kopība, kas, kā parādīja vēlākā vēsture, bieži izrādījās stiprāka nekā etniskās, teritoriālās vai politekonomiskās saites. Līdz ar to pasaules vēsturē uncivilizācijas attīstībā bija radies jauns nozīmīgs faktors —Jūdaisms.
Maķedonijas Aleksandra iekarojumu laikā 4. gadsimta p.m.ē. beigās Jūdeja kļuva parMaķedonijas provinci. Ebrejiem tas bija jauns vēstures posms, kuru dažreiz dēvē par "diasporas" laiku. Maķedonijas impērija apvienoja daudzas, pirms tam nereti naidīgas zemes. Parādījās vēl neredzētas iespējas attīstīt tirdzniecību vai pat vienkārši ceļot. Ebreji to izmantoja pilnā mērā. Sākotnēji, pēcAleksandrijas nodibināšanas, tūkstošiem ebreju atkal migrēja uz Ēģipti, bet vēlāk viņi devās uz visām tolaik zināmām pasaules malām —Melnās jūras piekrasti,Grieķijas salām, drīz tie izplatījās arī pa visuVidusjūras piekrasti. Šis migrācijas laiks arī ieguva "diasporas" apzīmējumu.
Diasporas laiks ebreju vēsturē un kultūrā ievērojams arī ar to, ka atrodoties tālu no Jūdejas, ebreju emigranti parasti apguvagrieķu valodu, kā arī pārņēma daudz ko no grieķu paradumiem un idejām. Šis process pastiprinājās arī Jūdejā pēc Maķedonijas Aleksandra nāves, kad to sākotnēji sagrābaPtolemaju Ēģipte, bet vēlākselucīdu Sīrija, kas centās ar varu helenizēt ebrejus.
Seleukīdu mēģinājumi helenizēt Jeruzalemi beidzās 168. gadā p.m.ē arMakabeju sacelšanos, ko vadīja Augstais priesteris Matatia un viņa pieci dēli. Sacelšanās beidzās 152. gadā p.m.ē., kad tika izveidotaHasmoneju Karaliste ar galvaspilsētu Jeruzalemi.
Tomēr arī šoreiz ebreju politiskā neatkarība nebija ilgstoša. Romiešu armija, izmantojot nesaskaņas starp dažādiem ebreju grupējumiem, iebruka Jeruzalemē 62. gadā p.m.ē., bet 47. gadā p.m.ē. Jūdeja pilnībā tika pakļautaRomai, kļūstot par vienu no tās provincēm.
AtrašanāsRomas impērijas sastāvā neatnesa Jūdejai mieru un stabilitāti. Drīzāk otrādi — sākas nemiera pilns, bet vēsturiski izcils laiks, kas raksturojas arkristietības dzimšanu, ebreju un kristiešu vajāšanu, ebreju kultūras tālāku sintēzi arhellēnismu unislāmu. Tieši šie no mūsdienu civilizācijas attīstības viedokļa ir svarīgākie ebreju vēstures aspekti.
Neiespējami pārvērtēt to lomu, kādu cilvēces vēsturē nospēlējuši ebrejupravieši, ieviešot mūžīgusētiskos principus kā jebkuras nākotnes sabiedrībaseksistencesmorālos pamatus. No šī brīža arī reliģija no neapzināta, nereti mežonīgu ticējumu kopuma pārtapa par sabiedrības ētikas un morāles orientieriem, kas ir būtiskākās tās sastāvdaļas ne tikai jūdaismā, bet arī kristietībā un islāmā.
Pirmā Latvijas ebreju kopiena nodibināta 1570. gadā, desmit gadus pēc tam, kadPiltenes apgabals nokļuvaDānijas prinčaMagnusa pārvaldē.Savukārtpoļu Livonijā 17. gadsimtā no tagadējāsUkrainas unBaltkrievijas kā kara bēgļi ieradās vairāki tūkstoši ebreju, kas atšķirībā no vāciskajiem un turīgajiem Kurzemes ebrejiem bija nabadzīgāki un vairāk nodarbojās ar sīkamatniecību.
