Dialekts (grieķu:διάλεκτος (dialektos); noδιαλέγομαι — ‘runāt, izskaidroties’) irvalodas paveids, kas vēsturiski radies samērā plašā apvidū, un tajā var būt ietvertas vairākasizloksnes vai izlokšņu grupas. Dialekts ir pilnvērtīgarunas (ne obligāti rakstveida) sazināšanās sistēma ar savu leksikonu ungramatiku. Dialekti var atšķirties ne tikaileksikas unfrazeoloģijas ziņā, bet arīfonētiski,morfoloģiski unsintaktiski, radot īpašasizrunas un struktūras.
Dialekti bieži vien attīstās reģionos, kas ir ģeogrāfiski izolēti vai sabiedriski nošķirti, un šāda valodu dažādība ir daļa no lielākām lingvistiskām izmaiņām, kas var novest pie jaunas valodas izveidošanās. Līdzās teritoriālajiem dialektiem pastāv arī funkcionālie vai sociālie dialekti, kas saistīti ar konkrētām profesijām, slāņiem vai interešu grupām. Piemēram, tehniskais žargons vai profesionāla terminoloģija var veidot šauras grupas dialektu.
Dialekti ne tikai veicina lingvistisku daudzveidību, bet arī stiprina reģionālo vai sociāloidentitāte. Piemēram, cilvēki bieži vien izmanto noteiktus dialektus, lai izceltu savu piederību kādai grupai vai reģionam, kas kalpo kā sava veida kultūras atšķirības un lepnuma zīme. Tajā pašā laikā dialektu lietojums var tikt pakļauts arī stigmatizācijai vai sociālajam spiedienam, īpašiizglītības vai profesionālajā vidē, kurā bieži tiek preferēta standartvaloda. Standartvaloda bieži tiek uzskatīta par "pareizo" vai "augstāko" valodas paveidu, tā simbolizē izglītību, autoritāti un profesionalitāti. Dialekti, kas atšķiras no šīs normas, var tikt uzskatīti par mazāk vērtīgiem vai nepietiekami izsmalcinātiem.
Mūsdienās, lai ganglobalizācijas unurbanizācijas ietekmē daudzi dialekti izzūd, bet pastāv kustības un iniciatīvas, kas mēģina saglabāt un atjaunot dialektus, atzīstot to nozīmību vietējās un globālās kultūras kontekstā. Daudzās sabiedrībās tiek veicināta valodas standartizācija, lai nodrošinātu vienotu komunikāciju. Tā rezultātā dialekti var tikt uztverti kā šķērslis vai traucēklis efektīvai saziņai.
Problēma, kas saistīta ar valodas un dialekta atšķirību, bieži izriet no sarežģītajām sociālajām, politiskajām un lingvistiskajām situācijām. Valodas un dialekti bieži tiek definēti politiskās varas ietekmē. Ja dialekts tiek institucionalizēts un tam tiek piešķirts oficiāls statuss (piemēram, tas tiek lietots izglītībā, medijos un likumos), tas bieži tiek uzskatīts par atsevišķu valodu.
Dialekti bieži ir mazāk standartizēti nekā valodas, un valodai, kas ir izveidojusi standartizētu formu, bieži tiek piešķirts augstāks statuss. Dialektu runātāji var sastapties ar stigmatizāciju vai jūtas spiesti pielāgoties valodas standarta formai, lai iegūtuprestižu vai iespējas.
Dialekti, kas laika gaitā kļuvuši par atsevišķām valodām, ir bieži sastopama parādība valodas attīstības procesā. Tas notiek tad, kad dialekti attīstās tik ļoti, ka starp dažādiem runātājiem rodas komunikācijas grūtības, vai arī dialektam tiek piešķirts oficiāls statuss, un tas sāk funkcionēt kā neatkarīga valoda.
Latīņu valoda, ko runājaRomas impērijas laikā, laika gaitā sašķēlās vairākos reģionālajos dialektos visāEiropā. Šie dialekti attīstījās neatkarīgi viens no otra, veidojot jaunas valodas, piemērām,itāļu valoda. Citas Itālijas teritorijās runātās dialektu formas (piemēram,sicīliešu vaivenēciešu) bija pietiekami atšķirīgas, lai varētu tikt uzskatītas par atsevišķām valodām.Spāņu,franču,portugāļu,rumāņu valodas attīstījās notautas latīņu valodas (Vulgar Latin).Serbohorvātu valoda kādreiz bija kopēja valodaDienvidslāvijā, bet ar valstu neatkarības veidošanos 20. gadsimta beigās tā sadalījās četrās atsevišķās valodās:
