Dekabristi (krievu:декабристы noдекабрь —decembris) jebdecembristi bijaKrievijas impērijas slepeno politisko biedrību locekļi, kas šādi nodēvēti pēcvalsts apvērsuma (Dekabristu sacelšanās) mēģinājuma impērijas galvaspilsētāPēterburgā 1825. gada 14. decembrī (26. decembrī pēc vecā stila) un karaspēka sacelšanāsUkrainā no 1825. gada 29. decembra līdz 1826. gada 3. janvārim.
Slepeno politisko biedrību dibināšana Krievijas impērijā sākās pēcNapoleona kariem, kad dzimtenē atgriezās virsnieki, kas Eiropas karagājiena laikā bija iepazinuši modernāku valsts iekārtu un vēlējās veikt politiskās reformas arī Krievijā. 1822. gadā izveidojās konstitucionālās monarhijas izveidi atbalstošā "Ziemeļu biedrība" (Северное общество) ar centru Pēterburgā un republikas izveidi atbalstošā "Dienvidu biedrība" (Южное общество) ar centruKijevā.Krievijas impērijas valdība zināja par slepeno biedrību pastāvēšanu,[1] bet tikai pēc ķeizaraAleksandra I nāves un pārejas perioda iestāšanās tai pazuda kontrole pās slepeno biedrību darbību.
1817. gadā Napoleona karu veterāni nodibināja "Glābšanas savienību" (Союз спасения) jeb "Tēvijas īsto un uzticamo dēlu savienību" (Общество истинных и верных сынов Отечества), kas 1818. gadā tika pārveidota par "Labklājības savienību" (Союз благоденствия). Savienības mērķis bija panāktdzimtbūšanas atcelšanu un ieviest tautas priekšstāvību ar liberālo uzskatu un humānisma ideju izplatīšanu mierīgā ceļā."Glābšanas savienības" dibinātājs bija pulkvedisAleksandrs Muravjevs, kas aktīvi darbojās arīPēterburgas "Trīs tikumu" (Трёх добродетелей)brīvmūrnieku ložā. Brīvmūrnieku ložās darbojās arī Savienības locekļi virsnieki kņazsIļja Dolgorukovs,Mihails Fonvizins,Pjotrs Kološins, kņazsPāvels Lopuhins,Mihails Luņins,Sergejs Muravjevs-Apostols,Ņikita Muravjevs,Pāvels Pestelis, kņazsFjodors Šahovskis, rakstnieksFjodors Gļinka, ekonomistsNikolajs Turgeņjevs.[2]
Pēc tam, kad zuda cerības uz Krievijas impērijas ķeizaraAleksandra I atbalstu, daļa savienības locekļu sāka pieprasīt radikālāku rīcību, kas noveda pie Savienības pašlikvidēšanās 1821. gadā.
"Glābšanas savienības" Maskavas kongresā 1821. gada janvārī tika pieņemts lēmums savienību likvidēt un izveidot jaunu slepeno biedrību ar četrām pārvaldēm Maskavā, Pēterburgā, Smoļenskā un Tuļčinā. Pēterburgas slepeno "Ziemeļu biedrību" pēcbrīvmūrnieku ložu aizliegšanas 1822. gadā nodibināja kapteinis Ņikita Muravjevs un ekonomists Nikolajs Turgeņjevs. To vadīja Augstākā dome, kurā sākotnēji ietilpa Ņ. Muravjevs, N. Turgeņjevs un kņazs Jevgēņijs Oboļenskis, vēlāk kņazs Sergejs Trubeckojs, Kondratijs Riļejevs, Aleksandrs Odojevskis un A. Bestuževs. Pirms Pēterburgas sacelšanās biedrības loceklisNikolajs Bestuževs sacerēja "Manifestu krievu tautai" (Манифест к русскому народу).
.jpg)
1821. gada martā "Glābšanas savienības" Tuļčinas (Podolijā) pārvaldes locekļi Pāvels Pestelis, Aleksejs Jušņevskis, Aleksandrs Barjatinskis. Biedrību pārvaldīja Direktorija, kurā sākumā bija P. Pestelis, A. Jušņevskis, kuriem vēlāk pievienojās Sergejs Muravjevs-Apostols. 1823. gada Dienvidu biedrības kongresā to sadalīja trīs pārvaldēs: Tuļčinas (Podolijas guberņā, vadīja P. Pestelis, tad A. Barjatinskis), Kamenskas (Mazkrievijas ģenerālgubernatūrā, vadīja V. Davidovs un S. Valkonskis) un Vasiļkovas (Kijevas guberņā, vadīja S. Muravjevs-Apostols un M. Bestuževs-Rjumins). No 1823. gada notika pārrunas ar poļu slepeno "Patriotisko biedrību".
1824. gadā biedrības kongresā apstiprināja P. Pesteļa uzrakstīto biedrības programmu ar nosaukumu "Krievu taisnība" (Русская правда), ko nepieņēma "Ziemeļu biedrība". 1825. gada kongresā apsprieda bruņotas sacelšanās iespēju un izveidoja no bijušās "Savienoto slāvu biedrības" izveidoja "Dienvidu biedrības" Slāvu pārvaldi.
