Džudo (japāņu:柔道,jūdō,izrunā:/d͡ʑɨᵝːdo̞ː/ — 'mīkstais, lokanais ceļš') irjapāņu bezieroču cīņas veids, ko uzdžiudžitsa ("maigās mākas") pamatiem 19. gadsimta beigās izveidoja džiudžitsa meistarsDžigoro Kano (1860—1938), kurš arī noformulēja tā pamatnoteikumus un treniņu principus. Tas ir viens nobudo — mūsdienu Japānas kaujas /cīņas/ mākslām (džudo,karatē, iaido,kendo, kjudo, dzjodo,aikido, sjorindzi kempo). Katrā pasaules valstī ir sava džudo federācija.[1] Pastāv arīStarptautiskā džudo federācija (IJF)Budapeštā, kas apvieno visu valstu džudo federācijas. Tāpat pastāvKodokan institūtsTokijā, kura pieeja džudo attīstībā, saglabājot tā tradīcījas, bieži atšķiras no SDžF.
Džudo sākums irDžigoro Kano 1882. gadā izveidotā džudo skola. Tās dibinātājs kopš bērnības nodarbojies ar džiudžitsu. Sava veida cēlonis jaunas sistēmas meklējumiem bija 19. gadsimta 2. pusē notikušāMeidzi restaurācija, kuras dēļ sākās Japānas politiskā un sabiedriskā modernizācija. Kano uzskatīja, ka džiudžitsa pirmšķirīgais mērķis ir vardarbība, turpretim viņa izveidotā džudo pamatuzdevums ir personības pilnveidošana.
Pirmajā desmitgadē džudo tika popularizēts policijas organizētajās sacensībās, džudistiem cīnoties ar džiudžitsa pārstāvjiem. 1888. gadā apmācība džudo sākāsKara flotes skolā. 1900. gadā izstrādāti cīņu tiesāšanas noteikumi. 1907. gadā džudo tika iekļauts vispārizglītojošo vidusskolu programmās. 1909. gadā Kano tika ievēlēts parStarptautiskās Olimpiskās komitejas locekli, 1911. gadā par Japānas sporta asociācijas prezidentu, bet 1922. gadā viņu ievēlēja par Japānasparlamenta Augšējās palātas (Pēru jeb Padomnieku palāta) locekli. 1926. gadā sākās džudo nodarbības sievietēm. Kano turpināja savu darbu līdz nāvei 1938. gadā.Otrajam pasaules karam beidzoties,Sabiedroto karaspēksokupēja Japānu no 1945. līdz 1948. gada valstī pastāvēja aizliegums nodarboties ar kaujas mākslām, ieskaitot džudo.
Ārpus Japānas pirmie džudo klubi tika atklāti 20. gadsimta sākumāASV,Francijā,Lielbritānijā. Kopš 1903. gada džudo pasniedz ASV Kara flotes akadēmijā, paņēmienu demonstrējumi notiekBaltajā namā. UzAmeriku nosūtītais Micujo Maeda, kura uzdevums bija izplatīt jauno sporta veidu, pēc kāda laika apmetāsBrazīlijā un izveidoja brazīliešu džiudžitsu. Pirmās starptautiskās džudo sacensības norisinājās 1929. gadāVācijā starp vācu un angļu klubiem.[2] 1948. gada 26. jūlijā Lielbritānija,Itālija,Nīderlande unŠveice nodibināja Eiropas džudo savienību,— šādas organizācijas izveide tika ierosināta jau 1930. gados, taču to aizkavējaOtrais pasaules karš. 1951. gadā dibināta Starptautiskā džudo federācija. Pirmais džudo pasaules čempionāts norisēja 1952. gadāTokijā, tajā vēl nebija svara kategoriju. Pirmo reizi iedalījums svara kategorijās tika izmantots 3. pasaules čempionātā 1961. gadāParīzē. Pirmo reiziOlimpiskajās spēlēs šis sporta veids iekļauts1964. gadā Tokijā. 1980. gadā notika pirmais džudo pasaules čempionāts sievietēm.Paraolimpiskajās spēlēs iekļauts1988. gadā Seulā. Sievietes piedalās olimpiskajās sacensībās kopš1992. gada spēlēm Barselonā, bet2004. gadā Atēnās sievietes pirmo reizi piedalījās Paraolimpiskajās spēlēs. Visvairāk šā sporta veida olimpisko medaļu ir ieguvusi Japāna.[3]
20. gadsimta 30. gadosPSRS, balstoties uz vairākām cīņas mākslām, tostarp džudo, izveidojasambo.[4] Šajā valstī 1930.—1950. gados džudo attīstība tika apstādināta. Līdz 1972. gadam ar džudo nodarbojās tikai PSRS izlase, kas sastāvēja no sambo sporta meistariem. Pēc tam tas sāka gūt popularitāti arīLatvijas PSR.
Starptautiskā džudo federācija apvieno kontinentālās organizācijas: Eiropas džudo savienību, Āzijas džudo savienību, Āfrikas džudo savienību, Panamerikas džudo konfederāciju un Okeānijas džudo savienību. 2020. gadā pasaulē pastāv 204 nacionālās džudo federācijas.
1973. gadā Latvijā tika nodibināta džudo federācija. Pirmie sportisti bija Iekšlietu ministrijas kluba "Dinamo" sambisti.[5]
Par ievērojamākajiem Latvijas džudo treneriem (pēc audzēkņu rezultātiem un darbības ilguma) uzskatāmi Nikolajs Fiļimonovs, Vladimirs Tokmakovs, Vjačeslavs Bondarenko, Oļegs Baskins.
Mūsdienās dažādās Latvijas pilsētās pastāv apmēram 35 džudo klubi.[6]
Sākumā džudo nepastāvēja daudzo pakāpju, bija tikai baltas un melnas krāsas josta (obi).[7] Pārējās krāsa tika ieviestas pakāpeniski. Mūsdienās pastāv mācekļa un meistara kvalifikācijas. Mācekļa pakāpes sastāv no 6 kju, kur 6. kju ir zemākais līmenis, kuram atbilst baltā josta. 5. kju ir dzeltenā josta, 4. — oranžā, 3. — zaļā, 2. — zilā, 1. — brūnā. Meistara pakāpes sastāv no 10 daniem, kur 10. dans ir augstākais līmenis. 1.—5. danam atbilst melnā josta, 6.—8. danam atbilst sarkanbaltā josta, 9. un 10. — sarkanā.
Džudo tērpu ierasts saukt par kimono, taču atbilstošāks nosaukums irdžudogi[8] (kopīgais Austrumu sporta veidu tērpu nosaukums irkeikogi). Mūsdienās ir baltas un zilas krāsas džudogi, taču tradicionāla ir tikai baltā krāsa. Balta kimono vēsture saistīta arsamurajiem, kuri, dodamies kaujā un būdami gatavi mirt, zem bruņām vilka baltu veļu (baltā krāsa Japānā tradicionāli ir sēru krāsa). Zilie džudogi ieviesti pēc krāsainās televīzijas masveida izplatīšanās, katram no abiem cīkstoņiem velkot savas krāsas džudogi, turklāt tie vizuāli atvieglo tiesneša darbu sacensībās. Nacionālajās vai starptautiskajās sacensībās izmantojamo tērpu īpašības, kā garums, blīvums, ir Starptautiskās džudo federācijas noteiktas. Katra džudista pienākums ir piedalīties sacensībās un treniņos tikai tīrā tērpā, treniņos un sacensībās atpūtas brīžos tērps tiek atgriezts sākotnējā kārtībā, zem tā valkā vienīgi apakšveļu, sievietēm pieļaujams nēsāt kreklu, kas pieskaņots pēc krāsas.
Japāniski 講道館 — 'ceļa izziņas nams'. Tā ir džudo vadošā iestāde līdzās Starptautiskajai džudo federācijai.Kodokan institūts ir Džigoro Kano radīts 1882. gadā un mūsdienās tas atšķirībā no SDžF, kuras darbība aprobežojas ar sacensību džudo attīstīšanu,Kodokanā džudisti nodarbojas ar šādu džudo sadaļu izzināšanu: cīņas paņēmieni (vaza) un to formalizētais demonstrējums (kata), ārstēšana (kapo), mācību cīņas (randori), sacensības (siaj), filozofija.
Atšķirīga ir arī institūta atzītā kvalifikāciju sistēma (tā atšķiras no iepriekšējā sadaļā minētās), tāpēc ka 6.—4.kju atbilst baltā josta, brūnā atbilst 3.—1.kju, 1.—5. dans ir melnā josta, 6.—8. danam atbilst sarkanbaltā josta, 9. un 10. — sarkanā. Teorētiski džudo kvalifikācija nav ierobežojama 10 danos, tomēr neviena cilvēka pieredze vēl nav bijusi novērtēta augstāk. Starp 15 džudistiem, kamKodokan piešķīris 10. danu, visi ir japāņi, taču Starptautiskā džudo federācija to piešķīrusinīderlandietim Antonam Gesinkam unanglim Čārlzam Palmeram.[9]
Deviņstāvīgā institūta ēka atrodas Tokijā, tajā iziet uztatami drīkst vienīgi baltā kimono.[10]
Tāpat kā visās Austrumu kaujas mākslās, džudo nodarbības un sacensības norisināsdodzjo. Sākotnēji ar šo nosaukumu apzīmēja vietu, kur tika īstenotasbudisma vaisintoisma prakses. Jau tradicionālidodzjo atrodas tās personas attēls, kura ir svarīga konkrētajai skolai. Tā mūsdienās arīRietumpasaules valstu sporta zālēs, kurās tiek vadītas džudo nodarbības, parasti tiek izkārts atrašanās valsts karogs un Japānas karogs, kā arī Džigoro Kano portrets. Ieejotdodzjo un izejot no tā, paklanās. Nodarbības un sacensības notiek uztatami — paklāja, kas sastāv no taisnstūra gabaliem un kurš Japānā tradicionāli atrodas katrās mājās.Tatami ir diezgan blīvs, taču agrāk pēc cilvēciskām sajūtām tas nebija daudz mīkstāks par koka grīdu. Tas nodrošina zemu traumēšanās riska līmeni un pārvietošanās (skriešanas, kūleņu, metienu, spēka vingrinājumu) ērtību.
Džudo paņēmienu klāsts (vaza) ietver sevī metienus (nage vaza), noturēšanu (kateme vaza), sāpju paņēmienus (kansecu vaza), žņaugšanas paņēmienus (šime vaza), un sitienus (atemi vaza).[11] Sporta džudo lielu daļu paņēmienu aizliegts izmantot. Tiecoties mazināt traumēšanās risku, sacensībās aizliegts izmantot sitienus un metienus ar satvērienu aiz kājām. No sāpju paņēmieniem atļauti vien tie, kuri iedarbojas uz elkoņa locītavu. Tāpat pastāv atsevišķu paņēmienu grupu ierobežojums pēc vecuma — mazi bērni neizmanto žņaugšanu un laušanu.
Metieni iedalāmi no stājas veicamajos (tači vaza) un metienos, pēc kuru veikšanas arī to veicējs nokļūst parterī (sutemi vaza). Cīņas sporta veidos par parteri (no frančupar terre) dēvē stāvokli, kad kāds no cīkstoņiem atrodas uz muguras, vēdera, sāniem, ceļiem.Tači vaza izšķir pēc ķermeņa daļām, ar kurām metiens veicams: ar rokām (te vaza), ar gurniem un jostasvietu (koši vaza), ar kājām (aši vaza).[12]Sutemi vaza izšķir pēc metēja nonākšanas uz muguras (ma sutemi vaza) vai sāniem (joko sutemi vaza).
Noturēšana ir pretinieka guļus stāvokļa (uz muguras) saglabāšana pēc metiena.
Sāpju paņēmienos ietilpst mezgli (locītavu pagriešana) un sviras (locītavu izliekšana).
Starp žņaugšanas paņēmieniem ir tādi, kuru iedarbība vērsta uzelpceļiem, un tādi, ar kuriem iedarbojas uz miegaartērijām.
Sitienus iedala pēc tā, ar ko tos veic: roku (ude ate), kāju (asi ate), galvas sitieni (atama ate).
Nopietns metienu un žņaugšanas tehnikas trūkums ir tas, ka tās pamatā ir tvērieni aiz apģērba atšķirībā no tādiem cīņas veidiem kāKlasiskajā vaiBrīvajā cīņā. Tādēļ mūsdienu pasaulē izmantojamo metienu klāsts džudista pašaizsardzībai ir nepilnīgs. Džudo tehnika sākumā bija paredzēta un bija pilnībā pielietojama pirmskara Japānā, tā kā jebkur ikdienas dzīvē cilvēki bija ģērbušies drēbēs, kuru uzbūve ir tuvadžudogi un kurās bieži ietilpa josta.
Džudo, tāpat kā visās Austrumu kaujas mākslās, irkata — galēji formalizēts kustību kopums, ar kura palīdzību izpilda tehniski pareizus paņēmienus. (Līdzīga pieeja tiek izmantota arī Rietumu sporta veidos, piemēram,boksā, kur to dēvē par cīņu ar ēnu.)
.jpg)
