Džezs (angļu:jazz) irmūzikas žanrs, kas 20. gadsimta 10. gados izveidojāsASV Dienvidu štatu afroamerikāņu grupās, saplūstot afrikāņu un eiropiešu mūzikas elementiem. Iepriekš vārds džezs bija žargons ASV Rietumu krastā un to pirmoreiz šī žanra apzīmēšanai izmantoja 1915. gadā. Laika gaitā džezam ir izveidojušies vairāki apakšžanri, tostarpbebop,džezroks unacid jazz.
Džezs – tā ir dzīvā modernā māksla, kura attīstības laikā kļuva par sarežģītu sistēmu ar dažādām tendencēm un stiliem.[1] Savā attīstības gaitā tas ir ļoti mainījies, un patlaban džezā izšķirami dažādi stili, kuri cits no cita atšķiras ar savu saturu, raksturu, noskaņu, instrumentāriju un pat skanējuma īpatnībām. Terminu „džezs” sāka lietot tikai XX gadsimta 20. gados. Līdz tam laikam tam bija citi nosaukumi: sinkopēta mūzika u.c.
Sākumā džezs bija tradicionālā mūzika, ko atskaņoja tikai afroamerikāņi, turklāt tā noteikti bija saistīta ar kaut ko ārpusmuzikālu – tas varēja būt vienkārši pavadījums vai arī fona mūzika. Vēlāk džezs kļuva par populārudeju mūziku, pēcāk parādījās tāds džeza paveids, ko visprecīzāk varētu raksturot kā koncertmūziku, jo tādu džezu var tikai klausīties, nedarot neko citu mūzikas skanēšanas laikā.[2]
Džezs no citiem mūzikas veidiem pirmkārt atšķiras ar savu specifisko ekspresiju, enerģiski pulsējošo ritmu. Taču īstam džezam piemīt vēl viena ļoti svarīga īpatnība – un tā ir mūziķu improvizācija.[3]
Pastāv tāds uzskats, ka džeza mūzika izveidojās, saplūstot dažādu – balto un melno – mūzikas tradīciju elementiem. Šajā sakarībā var minēt Eiropas izcelsmes garīgās himnas un militāros maršus, dažādu deju mūziku un sentimentālās balādes. Arī amerikāņu mūzikas tradīcijas, kuras radās Karību jūras salās, ietekmēja šo jauno mūziku. Taču svarīgākā loma džeza tapšanas gaitā pieder afroamerikāņu mūzikai – blūzam, regtaimam u.c.[4], kuri arī ir radušies, saplūstot dažādu tradīciju elementiem.
1. Agrīnais džezs – bieži sauc par tradicionālo džezu. Izveidojās ASV dienvidos, Ņūorleānā. Ņūorleānas stilam raksturīgs tas, ka trīs solisti improvizē vienlaikus, katrs spēlējot savu melodijas variantu.
2. Svings. Šīs vārds radās 30. gadu vidū, un šis vārds nozīmē īpašu noskaņu, ko prot radīt tikai izcili džeza mūzikas meistari, smalki sasaistot visus mūzikas elementus tādā mijiedarbībā, kad uz viena instrumenta izspēlēto neparasto melodisko gājienu cits instruments atbild ar skaņas nokrāsas vai akorda blīvuma izmaiņu. „Kad viss minētais kopumā notiek, tad džeza mūzikas mīļotāji saka, ka „mūzika svingo”.
3. Progresīvais džezs – Neparastu džeza mūzikas stilu radīja neliela mūziķu grupa 40. gadu pirmajā pusē Ņujorkā. Tā bija ļoti sarežģīta un virtuoza instrumentālā mūzika, ar kuru šī stila izgudrotāji gribēja atjaunot agrīna džeza ideālus: improvizāciju un virtuozitāti. Parasti šāda stila mūzika ir asa, diezgan agresīva un dīvaina. Tāda mūzika nav piemērota deju pavadījumam.[5]
