Arheoloģiskie izrakumi liecina, ka pirmāsapmetnes Barnaulas teritorijā ir bijušas jauAkmens laikmetā. Pilsētas teritorijā ir saglabāti 63arheoloģiskie pieminekļi. Tie irpilskalni,kupicas un apmetnes, kas bija noseniem laikiem līdz patviduslaikiem, un no tiem lielākā daļa atrodasObas kreisajā krastā - Barnaulas kalnainajā daļā: Mohnatuškas, Kazjonajas Zaimkas, Goņbas un Zinātnieku pilsētiņas daļās (Мохнатушка,Казённая Заимка,Гоньба,Научный Городок).[1]Zelta Ordas laikā šajā vietā atradās Abakšas (Абакша) senpilsēta-cietoksnis, no kurienesteleuti veica uzbrukumus kaimiņiem. Savukārt stāvais upes krasts unsili tam apkārt veidoja dabisku aizsardzību no ienaidniekiem.
Barnaulas pilsētiņu ap 1730. gadu dibinājakrievu raktuvju īpašnieksAkinfijs Demidovs, uzceļot šeitsudraba unvara kausēšanas rūpnīcu un piesaistot ap 200 strādniekus noAltaja. Dokumentāli tas tomēr ir apstiprināts tikai ar 1739. gadu.[2] Tas bija impulss pilsētiņas turpmākai attīstīšanai ap šo rūpnīcu. Turpmāk šajā pilsētiņā ieradās gan ieceļotāji, gan arī dienesta darbā norīkotie cilvēki no Centrālās Krievijas unUrāla kalniem.
Ir vairākas versijas par to, kā ir cēlies pilsētas nosaukums. Rakstnieks un novadpētnieksMarks Judaļevičs (Марк Юдалевич) vienā no savāmpublikācijām ir apkopojis dažādus pieņēmumus un citu pētnieku pārdomas par pilsētas nosaukumu.[3] Šo dažādo versiju kopējā iezīme ir tā, ka nosaukumamBarnaula irtjurku vaimongoļu saknes. Precīzākas versijas par pilsētas nosaukuma izcelšanos ir šādas:
Ilgu laiku izplatītākā versija bija tāda, ka "Barnaula" nokazahu valodas nozīmē "laba apmetne"[4] vai "Barna auls", ja uzskata, ka "Barns" ir viens no Sibīrijas hanistesnomada nosaukumiem. Bet pēc vēsturnieku domām, tas nav nekas cits, kā tautasetimoloģija, jo kazahiem nav tāda vārda kā "Barn" un viņi nekad šeit nav klejojuši, kā arī viņiem ir speciāls vārds labu ganību apzīmēšanai - "džaiļau".[5]
Citas versijas par pilsētas nosaukuma izcelšanos tiek saistītas arBarnaulkas upes nosaukumu, kura 18. gadsimta apkārtnes karšu zīmējumos ir atrodama arī ar nosaukumu "Boronoula" vai "Boronoura". Tomēr dažos dokumentos ir atrodama informācija, ka ir noticis otrādāk - upei nosaukums ir piešķirts no pilsētas nosaukuma, piemēram, Šelegina 1745. gadā veidotajā kartē[6] tai nosaukums arī bija "Barnaulas upe".[7]Tomskas profesors A. P. Duļzons (А. П. Дульзон) uzskata, ka pilsētas nosaukums sastāv no diviem seniem tjurku vārdiem. Viņš uzskata, ka nosaukums "Boronoula" ir veidojies no tjurku un mongoļu valodu vārda "boro", kas nozīmē "vilks", un "ul", kas no tjurku valodas nozīmē "upe". Tādējādi "Barnaula" tulkojumā sanāk kā "Vilku upe" vai pat "Vilku ezers".[5] Šis variants ir ticams arī tāpēc, ka apkārtnes mežos, caur kuriem tek Barnaulka, ir sastopami vilki, bet upes izteces rajonā ir liels skaitsezeru. Vēl bez tam vilksAltaja iedzīvotājiem skaitījāssvēts dzīvnieks. Tikai laika gaitā vietas nosaukums ir pielāgotskrievu valodai un pārsaukta par "Barnaulu".[8]
Barnaulas vēsturnieks un arheologs A. Umanskis (А. Уманский) ir izvirzījis versiju, ka vārdam "Boronoula" irteleutu tautas valodas saknes. Viņaprāt, nosaukums "Boronaula/Boronoula" ir izveidojies valodumetamorfožu rezultātā no teleutu vārda "porongiul", kur "po-rongi" nozīmē "duļķains ūdens", bet "ul" - "upe". Tādā gadījumā "Barnaulka" ir tulkojams kā "duļķainā upe". Patiesībā Baurnaulka tik tiešām satur daudz organiskās vielas un minerālus, kā arī smiltis.[9]
Barnaulasģerbonis tika apstiprināts 1846. gadā. Tam ir raksturīgas frančuheraldikas formas (tikai bez kroņa un lentes) ar noapaļotiem apakšējiem stūriem un ar smaili, kas atrodas apakšējās malas vidū. Vairogs ar horizontālu līniju ir sadalīts divās daļās. Augšējā daļa aizņem vienu trešdaļu no visa vairoga virsmas. Tajā atrodasTomskas guberņas galvenais elements - baltszirgs, kurš lec uz zaļa fona. Zirgs bija vilcējspēka un transporta simbols, kas ir vajadzīgs guberņaskalnrūpniecībā unlauksaimniecībā. Ģerboņa apakšējā daļā uz zila fona sudrabotu iežu vidū ir redzama dūmojošadomna, kas ir sudraba kausēšanas simbols.
Ģerboņa krāsainie un melnbaltie attēlu oriģināli un to apraksti glabājas Barnaulas pilsētas domē un ir pieejami ikvienam interesentam.
Barnaulaskaroga gaišzilais fons simbolizēObas upi, kuras krastos atrodas pilsēta. Karogā centrā novietots pilsētas ģerbonis.[10]
Skats uz Barnaulas pilsētu 1850. gadu otrajā pusē no Barnaulkas upes labā krasta
1749. gadā kalnu apgabala kanceleja tika pārcelta noKolivaņas uz Barnaulas rūpnīcu. 1766. gadā krievu izgudrotājsIvans Polzunovs (Иван Ползунов) Barnaulkas upes krastā uzbūvēja pasaulē pirmotvaika mašīnu, bet 1771. gadā Barnaula ieguva "kalnu pilsētas statusu".[11] Pateicoties šim statusam un par spīti lielajam attālumam no galvaspilsētas, Barnaula strauji auga, un ap 1835. gadu pilsētā dzīvoja jau vairāk kā 9000 iedzīvotāji. Pilsēta tika apbūvēta pēcSanktpēterburgas arhitektūras parauga.
1764. gadā tika atvērtabibliotēka, 1786. gadā — Barnaulas "teātra māja", bet 1827. gadā — pirmātipogrāfija. Pjotrs Frolovs (Пётр Фролов) izveido novadpētniecības muzeju, kas Sibīrijā ir viens no pirmajiem.[12]
1917. gada 2. maijā Barnaulā izcēlās lielsugunsgrēks, nodega ap 40 pilsētas kvartāliem, cieta pilsētas arhitektūra, ugunsgrēkā aizgāja bojā daudzas ēkas, īpaši koka celtnes.Oktobra revolūcija traucēja normālu pilsētas vēsturiskā centra atjaunošanu. No 1917. gada 7. decembra līdz 1919. gada 11. decembrim pilsētā vairākas reizes nomainījās vara noboļševikiem uzbaltgvardiem un otrādi.[14]
No1920. līdz1940. gadiem pilsētas attīstību noteicaindustrializācija unkolektivizācijas procesi. Pilsētā no laukiem un maziem ciematiem ieceļoja cilvēki, bet pati Barnaula ieguva agroindustriālā reģiona centra statusu. 1932. gadā tika atvērta nozīmīgstekstilrūpniecības uzņēmums, kas bija pirmais Rietumsibīrijā.
Otrā pasaules kara laikā uz Barnaulu tika evakuēti gandrīz simts rūpniecības uzņēmumi noMaskavas,Ļeņingradas,Odesas,Harkivas un citām pilsētām, kurām tuvojās vāciešu karaspēks. Līdz arrūpniecība kļuva atkal par Barnaulas galveno nozari. Pēc dažiem avotiem[15][16] Barnaulā tika saražota gandrīz puse no visām patronām, koSarkanā armija izmantoja kara laikā.
Pēckara gados pilsēta bija novērojams rūpniecības "bums" un intensīva pilsētas apbūve. Pilsētas teritorija palielinājās vairāk nekā divas reizes, jauno kvartālu būvniecība notika galvenokārt ziemeļu, ziemeļrietumu virzienā no centra. 1980. gadā PSRSAugstākās Padomes Prezidija dekrēts pilsētu godalgoja arOktobra revolūcijas ordeni.
PēcPSRS sabrukuma un politiski ekonomiskās situācijas izmaiņām, kas norisinājās valstī, lielākie pilsētas rūpniecības uzņēmumi nonāca uzbankrota robežas. Barnaula no rūpniecības centra pārkvalificējās uz citām ekonomikas sfērām, piemēram, uz tirdzniecību, pakalpojumu sfēru, kā arī celtniecību un pārtikas ražošanu. Straujā pilsētas apbūve tika aizstāta ar plānveida apbūvi, bet problēmas, kas bija radušās straujā automašīnas skaita pieauguma dēļ palika. Pilsētas ceļu tīkls bija novecojis.
Barnaula atrodasRietumsibīrijas līdzenumā, mežastepju zonā,Pieobas plato ziemeļaustrumos. Pilsēta atrodas arī pieBarnaulkas upes ietecesObas augšteces kreisajā krastā. Būtībā Oba tek apkārt Barnaulai sākot no dienvidiem uz austrumiem, bet pēc tam pagriežoties uz ziemeļiem. Dienvidrietumos atrodas priežusili. Attālums līdzMaskavai ir 3419kilometri, bet līdz tuvākajailielpilsētai 193 kilometri (Novosibirska).
Barnaula atrodaslaika joslā, kuru starptautiski dēvē parOmsk Time Zone (OMST). Nobīde noUTC ir +7:00. Salīdzinot ar Krievijas galvaspilsētas Maskavas laiku, Barnaulā ir nobīde par trim stundām, bet ar Latviju tai ir četru stundu nobīde.
Barnaulas teritorijasreljefu nosakaPieobas plato, uz kuras atrodas pilsēta, unObas,Barnaulkas upju ielejas. Barnaulkas upes ieteces tuvumā ir no 132 līdz 135 metriemvirs jūras līmeņa, bet pilsētas ziemeļu daļā augstums virs jūras līmeņa sasniedz 230-250 metrus. Vispārēji pilsētā augstuma kritums ir no ziemeļrietumiem uz dienvidaustrumiem.[17] Pilsētas dienvidu daļā atrodas tā saucāmā "Nagornaja" (Нагорная, "kalnainā") pilsētas daļa, kas ir ūdensšķirte starp Barnaulkas un Obas upēm. Apkārtnes reljefs sastāv no daudzām vidēji lielām un mazāmerozijas izveidotām struktūrām, piemēram, Pivovarkas upes ieleja (12 km gara), nelieliem pazeminājumiem, gravām un citām struktūrām. Nogāžu slīpums Obas ielejā nereti ir no 20-60 grādiem, bet to augstumi ir no 50 līdz 100 metriem.[1]
Barnaulkas upes terase ir tipiska akumulatīva reljefa forma, kas sniedzas līdz pat pilsētas centram. Upespaliene ir relatīvi šaura (50–200 m).
Aukstākais mēnesis gadā irjanvāris, kadtemperatūra vidēji nokrītas līdz pat −17,5 °C, bet siltākais -jūlijs, kad temperatūra vidēji sasniedz +19,8 °C. Karstākā temperatūra reģistrēta 1953. gada jūlijā, kad tā sasniedza +38,2 °C, bet aukstākā temperatūra - 1951. gada janvārī, kad termometra stabiņš noslīdēja līdz −51,1 °C. Pēdējāssalnas parasti ir ap19. maiju, bet pirmās -17. septembri.[18]
Barnaulā ir dzimis un futbola pamatus apguvisAleksejs Smertins, kurš no 2004. līdz 2005. gadam bijaKrievijas futbola izlases kapteinis. Tagad viņš šeit ir izveidojis Sporta bērnu-jauniešu skolas olimpiskās rezerves (СДЮШОР) futbolā.2007. gada7. septembrī Smertins ieguva Barnaulas pilsētas "Goda pilsoņa" nosaukumu.[19]
Barnaulā atrodas arī vienīgāburāšanas klubs Altaja novadā. Burāšanas klubs "Odisei" ("Одиссей") vairākas reizes ir ieguvusi godalgotas vietas gan Krievijas čempionātos, gan reģionālās sacensībās.
↑1,01,1(krieviski)Барнаул. Научно-справочный атлас. Под ред. Ревякина В. С. Барнаул : ПО Инжгеодезия. 2006.
↑(krieviski)А. В. Адрианов.Путешествие на Алтай и за Саяны, совершенное летом 1883 г. по поручению Русского Географического общества и его Зап.-Сиб. отдела (предв. отчёт). Зап. Зап.-Сиб. отд. Р. Геогр. общ., 1886. lpp. 1–144. lpp.
↑(krieviski)Юдалевич М. (2002). Барнаул изначальный. Барнаул: Алтайская правда. 116—117 (24017-24018). Arhivēts nooriģināla 2009. gada 13. februārī. Atjaunināts: 2009. gada 25. februārī.
↑(krieviski)Исторический опыт хозяйственного и культурного освоения Западной Сибири: Сборник научных трудов / Под ред. Ю. Ф. Кирюшина и А. А. Тишкина. Барнаул : Изд-во Алт. ун-та. 2003. Кн. I. — 464. lpp.
↑(krieviski)Т. В. Тишкина.Деятельность краеведческих организаций Алтая в 1918—1931 гг. Монография / Науч. ред. Кирюшин Ю. Ф. Барнаул : Изд-во Алт. ун-та, 2004. 312. lpp.
↑(krieviski)Гончаров Ю. М., Чутчев В. С.Мещанское сословие Западной Сибири второй половины XIX — начала XX в.
↑(krieviski)Скубневский В. А., Гончаров Ю. М.Города Западной Сибири во второй половине 19 — начале XX века. Барнаул, 2004.
-1.jpeg)
