Militārā kampaņa sākās agri1941. gada22. jūnijā rītausmā — vasarassaulgriežos jeb gada īsākajā naktī. UzbrukumāPSRS rietumu robežas nocietinājumiem piedalījās teju 4miljoniAss valstu karavīru 2900km[P 1] garā frontes līnijā, kas tādējādi operāciju "Barbarosa" padarīja par visapjomīgāko militāroinvāziju cilvēces vēsturē.[6][7] Tā galīgais mērķis bija ne ilgāk kā pāris mēnešu laikā iekarotPadomju Savienības rietumu teritorijas un izveidot aizsardzības līniju pret PSRSĀzijas daļu, kas stieptos noArhangeļskas līdzVolgas upei un tālāk gar to līdzAstrahaņai ("Arhangeļskas—Astrahaņas līnija").[8][9] Līdz ar to pēc šāda scenārija īstenošanasVācijas gaisa spēki būtu spējīgi iznīcināt pēdējo rūpniecisko apvidu, kas Padomju Savienībai būtu palicisUrālu reģionā, tādējādi nostiprinot Vācijas dominējošo lomu kontinentālajāEiropā.[9]
Mēs [nacionālsociālisti] vēlamies apturēt mūžīgo ģermāņu tiekšanos uz Eiropas dienvidiem un rietumiem un norādīt uz teritorijām, kas ir izvietotas [Eiropas] austrumos.[15]
—Ādolfs Hitlers
Jau savāautobiogrāfijā "Mana cīņa" (vācu:Mein Kampf), kas tika publicēta1925. gadā,Ādolfs Hitlers bija uzsvēris, ka uzbruksPadomju Savienībai, lai nodrošinātu vācu tautu ar tai nepieciešamo "dzīves telpu" (vācu:Lebensraum), kas tādējādi dotu visus vajadzīgos resursus, lai tā kļūtu pašpietiekama un varētu izdzīvot.[16] Hitlera skatījumā bija svarīgi, kanacionālsociālistiskā kustība par savuārpolitikas galveno uzdevumu izvirza nosacījumu noteikt veselīgu, dabisku un dzīvotspējīgu proporciju starp Vācijas iedzīvotāju skaitu un tā pieauguma tempu, no vienas puses, un tās teritoriālo lielumu un kvalitāti, no otras puses.[17] Vārdu sakot, Hitlers norādīja, ka, lai tauta sev varētu nodrošināt patiesu eksistences brīvību, tai nepieciešama pietiekoši liela teritorija.[17] Šī iemesla dēļ Hitlera skatījumā Vācija (vismazVeimāras Republikas posmā) nebūt neatgādināja pasaules lielvalsti, jo tās teritorija bija vairāk kā desmit reizes mazāka nekā Padomju Savienībai,ASV,Ķīnai, kā arī (ja pieskaita tāskoloniālos īpašumus) mazāka parLielbritānijas unFrancijas pārraugāmo teritoriju.[18] Līdz ar to nav brīnums, ka par Hitlera ārpolitikas galvenajiem mērķiem kļuva jaunu zemju iegūšana austrumu virzienā.
Turklāt savā autobiogrāfijā Hitlers arī norādīja, ka jaunu zemju iekarošana visticamāk izsauktu arī jaunu pasaules karu starp Vāciju un tāsnesenajiem ienaidniekiem, līdz ar to Hitlera skatījumā bija loģiski, ja Vācija savu militāro eksapnsiju vērstu visasAustrumeiropas virzienā, nevis karotu par tām teritorijām, kas tika zaudētasPirmā pasaules kara rezultātā — gluži vienkārši neizbēgamo upuru dēļ nacionālsociālistiskajai kustībai bija jāizvirza patiešām cienīgi mērķi.[19] Turklāt Hitlers lika noprast, ka Vācija atšķirībā no Lielbritānijas un Francijas nekāroja pēc koloniālajiem iekarojumiem. Hitlera skatījumā Vācijai bija vajadzīgas tādas zemes, kuras tiešā veidā bija saskarsmē ar dzimtenes pamatteritoriju, jo vienīgi šādā gadījumā, pēc Hitlera domām, pārceļotāji varēja saglabāt ciešu saikni ar Vācijas pamatiedzīvotājiem. Šī iemesla dēļ, runājot par jaunu zemju iekarošanu Eiropā, Vācijai pirmām kārtām bija jādomā vienīgi par Padomju Savienību un tai pakļautajām nomalēm.[20]
UzsākotOtro pasaules karu aruzbrukumuPolijai un riskējot nonākt karadarbībā arFranciju unLielbritāniju, Hitleram sākotnēji bija jānodrošina sava aizmugure pret karu divās frontēs, līdz ar to1939. gada23. augustā Maskavā tika parakstīts Vācijas un Padomju Savienības sadarbības un neuzbrukšanas līgums, kas kļuva pazīstams kāMolotova—Ribentropa pakts. Šī iemesla dēļ līdz1941. gada vasaras sākumam Vācijai ar Padomju Savienību bija samērā draudzīgas attiecības, un kopš kara sākuma, divdesmit divu mēnešu garumā,Kremlis bija izdarījis visu lai pieglaimotosBerlīnei. Sākotnēji abpusējais sadarbības un neuzbrukšanas līgums bija izdevīgs kā vienai, tā arī otrai pusei, kur Vācijas gadījumā tas deva iespēju1940. gada pavasarī un vasarā sakoncentrēt visus savus militāros spēkus Eiropas rietumos un pabeigt ilgi gaidītoFrancijas kampaņu. Turpretim Padomju Savienībai tas deva iespēju brīvi rīkotiesAustrumeiropā, kur līguma slepenajā protokolā norādītās "ietekmes sfēras" ļāva taiiekļaut savā sastāvāBaltijas valstis un pieteiktkaruSomijai. Tomēr 1940. gada jūnijā izvirzītais padomjuultimātsRumānijai, kurā Staļins tai pieprasīja atdotBeserābiju unZiemeļbukovinu, nebija daļa no slepenās vienošanās Molotova—Ribentropa paktā. Līdz ar to šis notikums aizvien vairāk lika Hitleram apšaubīt patiesās padomju intereses Eiropā un piespieda viņu tā paša gada septembrī uz Rumāniju nosūtīt motorizētu divīziju un gaisa spēkus, lai aizsargātu Rumānijas naftas atradnes, kas Vācijas militārajai industrijai bija vitāli svarīgs komponents.[21]
Taču vēl vairāk abu valstu savstarpējās attiecības iedragāja notikumi, kas norisinājās 1940. gada 27. septembrī, kadBerlīnē starpVāciju,Itāliju unJapānu tika parakstīts trīspusējaisAss valstu līgums, kas galvenokārt paredzēja karu pret jebkuru citu valsti, kas izdomātu pievienotiesLielbritānijas pusei. Lai gan toreizējais Vācijas reihsministrsJoahims fon Ribentrops uzsvēra, ka Berlīnes pakts nekādā gadījumā neesot vērsts pret Padomju Savienību, tādējādi pat piedāvājot padomju pusei iespēju pievienoties Ass valstu savienībai, Staļinam nevajadzēja daudz iztēles, lai atskārstu, ka pēc kopīgas Lielbritānijas sakaušanas Padomju Savienība būtu salīdzinoši kaila savu iespējamo Berlīnes pakta partneru priekšā, kuri visi galu galā bija agrākieAntikominternes pakta biedri.[22] Tomēr kā norādaHenrijs Kisindžers, tad Staļins, iespējams, apzinājās arī iespējamo alternatīvu — proti, ja Lielbritānija kristu bez padomju palīdzības, tad jebkurā gadījumā Padomju Savienībai būtu vēlams uzlabot savu stratēģisko situāciju neizbēgamajam konfliktam ar Hitleru. Tā, 1940. gada novembrī, beidzamajāssarunās par PSRS pievienošanos Ass valstīm nevienprātība vairākos ietekmes sfēras jautājumos noveda pie nesekmīga sarunu iznākuma — Staļins padomju ārlietu komisāramVjačeslavam Molotovam lika izvirzīt nosacījumus, kurus Hitleram un pārējiem Ass valstu līderiem tā arī nebija iespējams pieņemt: pirmkārt, Vācijai bija jāatvelk visi savi spēki no Somijas un jāļauj Padomju Savienībai brīvi rīkoties šajā valstī; otrkārt,Bulgārijai bija jākļūst par PSRS ietekmes sfēras sastāvdaļu un jāļauj ierīkot padomju bāzes savā teritorijā; treškārt,Turcijai arī bija jāatļauj pie sevis uzņemt padomju bāzes, to skaitāDardaneļos; kā arī Japānai bija jāatsakās no pretenzijām par izrakteņu ieguves tiesībāmSahalīnas salā. Tā kā šāda veida padomju puses nosacījumi bloķēja jebkādu turpmāku Vācijas ekspansiju austrumu virzienā, tad Hitleram šāds sarunu iznākums kalpoja par galējo signālu tam, ka vācu militārā sagatavošanās karam ar Padomju Savienību varēja ritēt pilnā sparā.[23]
Kārtējais naftas kravas vilciens, ko vācieši saņēma no Padomju Savienības pirms operācijas "Barbarosa". (1941. gada jūnijs)
Sadarbības un neuzbrukšanas līgums ar PSRS, kas tika noslēgts 1939. gadā, Hitleram bija nepieciešams arī ekonomisku iemeslu dēļ — turklāt, iespējams, pat vēl vairāk nekā politisku un militāru iemeslu dēļ.[24] Nevienam nebija noslēpums, ka, sākoties karam, Lielbritānija izvērsīs kontinentālu blokādi, lai tādējādi nepieļautu, ka Vācijas kara industrija tiek apgādāta ar tai nepieciešamajām izejvielām. Šī iemesla dēļ 1940. gada maijā Vācijas aizjūraseksports bija krities līdz pat 7600tonnām, iekams martā tas vēl bija apgrozījies teju 222 100 tonnu apmērā.[25] Turklāt, lai Vācijas militārā rūpniecība varētu darboties Hitleram vēlamajā apjomā, tai iztrūka teju 500 000 tonnasmangāna, 200 000 tonnas argumiju un gandrīz 10 miljoni tonnas arnaftu, kas, protams, Vācijas gadījumā bija vērāņemami skaitļi.[25] Turklāt zinot kādā situācijāVācijas Impērija pēc britu izvērstās kontinentālās blokādes ilgtermiņā bija nonākusiPirmā pasaules kara laikā, Hitlers ļoti labi apzinājās, cik svarīgi bija panākt to, lai Vācijas militāra rūpniecība varētu funkcionēt bez ierobežojumiem. Lai gan Vācija izmantoja arī sintētisko ražošanu, lai kompensētu savu uzkrītošo izejvielu trūkumu, tā tik un tā nespēja nodrošināt tās kara rūpniecību ar tai nepieciešamo apjomu. Līdz ar to sadarbība ar Padomju Savienību ekonomiskajā jomā bija vienīgā iespēja kā Vācija varēja sevi nodrošināt ar visiem nepieciešamajiem resursiem karā pret Lielbritāniju un tās sabiedrotajiem. Tā rezultātā jau 1940. gada februārī Staļina klātbūtnē tika parakstīts tirdzniecības līgums, kas Padomju Savienībai uzlika pienākumu piegādāt Vācijai lielus izejvielu daudzumus (galvenokārt atsevišķus metālus, gumiju un naftu).[26] Tā, piemēram, tikai vēl pāris dienas pirms operācijas "Barbarosa" sākuma,Staļins uz Vācijas kara rūpnīcām bija aizgādājis deviņas tonnas stratēģisko izejvielu —varu,niķeli,alvu,molibdēnu unvolframu.[27] Vācija no Padomju Savienības saņēma arī 1,4 miljonus tonnu labības, 1 miljonu tonnu kokmateriālu un 212 000 tonnu piegāžu noJapānas, kas tika nosūtītas paTranssibīrijas dzelzceļu. Turklātpadomju propaganda bija inscenējusi ekstravagantas solidaritātes izpausmes ar nacistisko Vāciju, ka Staļins pat nosūtīja personīgu apsveikumu Hitleram sakarā ar viņa zibenīgajām uzvarāmEiropā.[28]
Turpretī Padomju Savienībā apmaiņā saņēma tos resursus, kas visvairāk bija nepieciešami tās militārās rūpniecības un ekonomikas attīstībā — šajā gadījumāogles un cita veida rūpnieciskos izstrādājumus (galvenokārt militārās tehnoloģijas un bruņojumu). Īstermiņā Padomju Savienībai bija nepieciešams militārais bruņojums un ieroči, kas pastiprinātu kāSarkano armiju, tā arī padomju floti — starp pieprasītajām precēm lielākoties bijalielgabali,kreiseri,mīnas, kaujas kuģu rasējumi un inovācijasvācu gaisa spēku tehnoloģijās.[29] Tomēr, lai arī kā Padomju Savienība centās apmierināt Vācijas vajadzības pēc visām stratēģiskajām izejvielām, tā arī nebija spējīga to apgādāt tādā apjomā, kādā Hitlers to būtu vēlējies, jo arī pašam Staļinam bija jādomā par savas valsts militārās rūpniecības attīstību, kur resursu prioritāte, protams, tika veltīta pašai Padomju Savienībai.[30] Līdz ar to Hitlers apzinājās varbūtību, ka padomju labvēlība var nebūt mūžīga, lai ar saviem neizsmeļamajiem dabas resursiem uzturētu Vācijas militāro apjomu. Lai gan līdz 1941. gada 22. jūnijam PSRS bija paspējusi nogādāt uz Vāciju teju 2,2 miljonus tonnu ar graudiem, 1 miljonu tonnu ar naftu un 100 000 tonnas ar kokvilnu,[31] vieglāks variants, ko saskatīja Hitlers, bija iekarot Padomju Savienību, lai Vācija savā rīcībā iegūtu tās nepieciešamās izejvielas, kas tai nodrošinātu arī uzvaru visā karā.
Kā viena no sākotnēji acīmredzamākajām koncepcijām, kas centās izskaidrotHitlera lēmumu uzbruktPadomju Savienībai, sevī ietvēra tā saukto "dzīves telpas" ideju, kasVācijas iebrukumu galvenokārt interpretēja kā mēģinājumu iegūt arvien jaunas teritorijasEiropas austrumos, lai tādējādi nodrošinātuvācu tautu ar visiem nepieciešamajiem izdzīvošanas resursiem. Vēsturnieki atzīst, ka jau20. gadsimta divdesmito gadu vidū Hitleru bija pilnībā pārņēmusi ideja par dzīves telpas iekarošanu austrumos, kur parpropagandisku pamatojumu noderēja vācu pārākuma jūtas pārslāviem, ko viņš apvienoja ar savu un vispārējoantisemītisma nostāju.[12] Hitlers ticēja, ka, lai tauta sev varētu nodrošināt patiesu eksistences brīvību, tai bija arī vajadzīga pietiekami liela teritorija, ko lielā mērā noteiktu valsts militāri ģeogrāfiskie faktori. Jau1925. gadā, savā izdotajā darbā "Mana cīņa", Hitlers izklāstīja savus nacionālos un ģeopolitiskos nolūkus attiecībā uz "dzīves telpas" ideju — vāciešiem reizi par visām reizēm bija jāpārstāj tiekties uzEiropas dienvidiem unrietumiem, un vairāk jāpievērš uzmanība tām teritorijām, kas bija izvietotas Eiropas austrumdaļā.[18] Līdz ar to Vācija varēja domāt tikai un vienīgi par tām teritorijām, kas atradās Padomju Savienības sastāvā.[20] Ne veltinacisti uzsvēra, ja gadījumā viņi zaudētu karu pret PSRS, tad Vācija un visa Eiropa varētu krist par upuri jaunammongoļu iebrukumam.[12] Šī iemesla dēļ, nacistu skatījumā, uzbrūkošās vācu karaspēka vienības tika uzlūkotas kācivilizācijas sargātājas nožīdu unboļševiku vadītajiem slāvu barbariem.[12]
Ģeopolitiskā situācija Eiropā 1941. gada jūnijā. Kartē ir redzams, kaAss valstu militāri politiskais stāvoklis vēl joprojām ir atkarīgs no tai flangos esošo lielvalstu rīcības.
Lai gan sākotnēji "dzīves telpas" ideja varētu šķist viena no pašsaprotamākajām koncepcijām, kādēļ Hitlers izvēlējas uzbrukt Padomju Savienībai, šai koncepcijai ir arī savi kritiķi, kā, piemēram, vācu autorsBernds Štegemans, kurš vispār apšauba jebkādu "dzīves telpas" ideju, norādot, ka Hitlers ir galvenokārt vadījies vienīgi no stratēģiskiem apsvērumiem.[32] Tā, piemēram, viena no populārākajām koncepcijām, ko20. gadsimta sešdesmito gadu vidū izvirzīja pazīstamais vācu vēsturnieksAndreass Hilgrūbers, uzsvēra, ka uzbrukums ir bijis nepieciešams, lai Vācija varētu izlauzties no stratēģiskā strupceļa, kurā tā bija nonākusi 1940. gada vasarā. Proti, pēcFrancijas ieņemšanas un britu karaspēka atkāpšanās no kontinentālās Eiropas, Lielbritānija palika nesakauta un atteicās pieņemt vācu miera piedāvājumus, līdz ar to militārā uzvara pār Franciju tai nenodrošināja nekādas priekšrocības. Šī iemesla dēļ Vācijas militāri politiskais stāvoklis vēl joprojām lielākoties bija atkarīgs no tai flangos esošo lielvalstu —Lielbritānijas unPadomju Savienības — rīcības.[32] Arī amerikāņu autorsHenrijs Kisindžers uzskata, ka Hitlera lēmums uzbrukt Padomju Savienībai nekādā ziņā neizrietēja no spontāna jūtu uzplūduma. Tāpat kāNapoleons pirms simt trīsdesmit gadiem, arī Hitlers bija ilgi apsvēris visus par un pret variantus. Tomēr viņus abus vienoja kāda kopīga problēma, proti, gan Napoleonam, gan Hitleram pirms sava karagājiena uz Eiropas austrumiem nebija izdevies pakļaut Lielbritāniju, lai tādējādi atvieglotu savus militāros pūliņus Krievijas kampaņai. Tā rezultātā, pēc sekmīgās Francijaskapitulācijas, Hitleram atlika tikai trīs iespējas: viņš varēja mēģināt sakaut Lielbritāniju, varēja noslēgt mieru ar to, vai arī varēja mēģināt iekarot Padomju Savienību un tad, izmantojot tās lielos resursus, ar visiem saviem spēkiem pavērsties atpakaļ uz rietumiem un pabeigt Lielbritānijas pakļaušanu. Līdz ar to tā kā 1940. gada vasarā Hitlers bija izmēģinājis savas pirmās divas iespējas, viņam neatlika nekas cits kā uzbrukt PSRS.[33][34]
Vēsturnieku vidū netrūkst arī tādu koncepciju, kas Hitlera uzbrukumu lielākoties izvēlas skaidrot caurideoloģiskiem faktoriem. Proti, atskaitot dzīšanos pēc aizvien jaunas "dzīves telpas", Hitleru uz uzbrukumu Padomju Savienībai ir pamudinājis kāds fanātiskāks mērķis — pabeigt kopš1933. gada aizsākto ideoloģiskirevolucionāro karu pretkomunismu unebrejiem, kā arīaustrumu bezgalīgajā telpā atbrīvot vietu paliekošaiVācu impērijai.[35] Ne velti toreizējais nacistiskās Vācijas propagandasministrsJozefs Gebelss, savā dienasgrāmatā bija atzīmējis, ka cilvēka prāts nekādā veidā nevar iedomāties, ko nozīmētu fakts, ja dzīvnieku konglomerāts, no kā sastāvēja padomju tauta, jebkad ienāktu Eiropas rietumos. Līdzīgi arī Hitlers uzsvēra, ka tādā drausmīgā karā, kāds izvērstos starp Vāciju un Padomju Savienību, kurā viena ar otru sadurtos divas tik pilnīgi nesamierināmas ideoloģijas, jautājumu par izdzīvošanu varētu nokārtot vienīgi ar vienas vai otras puses pilnīgu iznīcināšanu.[36] Šādai koncepcijai piekrīt, piemēram,krievu vēsturnieksKonstantīns Pļešakovs, kurš norāda, ka Hitleram Padomju Savienības iekarošana bija ne tikai stratēģiska nepieciešamība, bet arī ieildzis civilizēto teitoņu krusta karagājiens pret primitīvajiemslāviem.[37] Tāpat arī vācu autors,Rafaels Zēligmanis, atzīmē, ka Hitlers vairākkārt bija uzsvēris faktu, ka karš pret Padomju Savienību būšot tīrs pasaules uzskatu karš.[38]
Pārpalikums no Rūdolfa Hesa avarējušāsMesserschmitt Bf 110 lidmašīnasSkotijā, 1941. gada maijs
Vēl viena koncepcija, kura skaidro Hitlera vēlmi uzbrukt Padomju Savienībai, ir saistīta arbritu provokatīvo darbību 1940. gada nogalē un 1941. gada pirmajā pusē. Proti, 1941. gada pavasarī viens no tuvākajiem Hitlera līdzgaitniekiem,Rūdolfs Hess, izstrādāja dīvainu ideju par vienpusēja miera panākšanu arLielbritāniju, lai tādējādi atvieglotu piepūlifīreram un vācu tautai — būdams bijušais gaisa spēku lidotājs, viņš ar divmotoru lidmašīnu aizlidoja uzBritu salām un izlēca ar izpletni virsSkotijas, nodomājis uzsākt sarunas par darījumu ar britu valdību.[39] Protams, Hitlers viņu nekavējoties likuma priekšā pasludināja par galīgi vājprātīgu, tomēr briti viņu saņēma gūstā, sniedzot lielisku iespēju rasties sazvērestības teorijām.[40] Šai koncepcijai piekrīt arī amerikāņu autorsDeivids Mērfijs, kurš uzskata, ka tā kā Staļins šādām sazvērestības teorijām ticēja daudz vairāk nekā marksismam-ļeņinismam, tad pēc kāda laika britu valdība tik tiešām visai neveikli mēģināja pārliecināt Staļinu, ka Hess bija atvedis miera priekšlikumus, lai tādējādi vēl vairāk nostiprinātu paranoīdādiktatora uzskatu, ka pret viņu gatavojas nostāties kā briti, tā vācieši.[41] Šeit, protams, jāatzīmē arī tas, ka britu izlūkdienesti darīja visu iespējamo, lai duļķotu ūdeni un nostiprinātu šo atziņu, joLondonai bija svarīgi panākt, lai Staļins, kas tolaik vēl skaitījās Hitlera sabiedrotais, mainītu savu ārpolitisko orientāciju un stingri nostātos tās pusē. Tomēr, pēc britu vēsturniekaAntonija Bīvora domām, Staļins tā nedarīja, jo uzskatīja šo politisko manevru par neko vairāk kā britu provokāciju, kurā ietilpa Padomju Savienības niknā ienaidniekaVinstona Čērčila plāns izraisīt karu starp PSRS un Vāciju. Staļins prātoja, ka pēc Hesa lidojuma uz Skotiju, šī sazvērestība bija izstrādāta vēl sīkāk.[42]
Lai gan pēdējos gadosvēstures literatūrā brituprovokācijas koncepcija ir bijusi samērā aktuāla, teju vai pretēju versiju savos darbos aizstāvaustriešu vēsturnieksErnsts Topičs, kurš norāda, ka tiešiStaļins, nevisLielbritānija, ir nodarbojies ar provokatīvu darbību. Proti, Topičs uzskata, ka Staļins tīšuprāt ir vēlējies, lai Padomju Savienība kļūtu par Vācijas kara upuri, jo tādā veidā viņam Hitleru būtu izdevies padarīt par galveno agresoru, kas nodrošinātuMaskavai iespēju iecerēto karu iztēlot kā atbildi uz vācu iebrukumu un nodrošināt tai daudzu tautu un valstu atbalstu.[32] Bez tam šim viedoklim sameklēt apstiprinājumu nav īpaši grūti, jo vizītes laikāBerlīnē1940. gadanovembrī padomju ārlietu tautas komisārsVjačeslavs Molotovs centās panākt, lai Vācija "atdotu" Padomju Savienības ietekmes sfērāSomiju,Rumāniju,Bulgāriju unTurciju. Nav šaubu, ja Berlīne tam būtu piekritusi, Eiropā sāktu dominēt Padomju Savienība, bet Vācijas rīcības brīvība kļūtu arvien stipri ierobežotāka.[32] Savukārtbritu vēsturnieksRičards Overijs uzskata, ka par spīti dažādām autoru versijām, Staļina oficiālā nostāja1941. gadamaijā unjūnijā palika nemainīga, nostājoties pret jebkādām darbībām, kas varētu provocēt vācu atbildes triecienu, iekamsSarkanā armija līdz1942. gadam nav gatava cīņām. To pierāda fakts, ka teju visu padomju robežu garumā no Maskavas nāca pavēles izvairīties no provokatīviem priekšdarbiem, lai tādējādi neizaicinātu Vācijas agresiju pret Padomju Savienību. Līdz ar to, pēc Overija domām, Padomju Savienība vēlējās nevis izprovocēt Vāciju uz tiešu karadarbību, bet drīzāk iegūt pēc iespējas vairāk labumu, ko tai sniegtu karadarbība, kas tiktu turēta atstatumā no padomju zemes. Ne velti toreizējaisAugstākās padomes ārpolitikas komitejas priekšsēdētājs,Andrejs Ždanovs, uzsvēra, ka ir iespējams izmantot pretrunas starpimperiālistiem, lai paplašinātusociālisma pozīcijas.[43]
Fīrers rīkojas pilnīgi pareizi, uzbrukdams [Padomju Savienībai] tagad, jo pretējā gadījumā, ja to nedarītu mēs, tad krievi noteikti uzbruktu mums.[44]
—Joahims fon Ribentrops,Vācijas reihsministrs
Visbeidzot viena no galvenajām koncepcijām, kas vēstures literatūrā ir ieguvusi zināmu ievērību, ir tā sauktā preventīvā kara ideja, kura savu popularitāti ieguva 20. gadsimta astoņdesmitajos gados. Tā, piemēram, pēc Vācijas uzbrukuma Padomju Savienībai, Hitlers bija uzsvēris, ka "ja redzu, ka mans pretinieks ir pacēlis šauteni, es negaidīšu, kad viņš nospiedīs gaili, bet labāk to izdarīšu pirmais".[45] Līdz ar to šādi, iespējams, Hitlers vēlējās postulēt faktu, ka viņam ir izdevies dot apsteidzošu triecienu Padomju Savienībai, kas agrāk vai vēlāk būtu uzbrukusi Vācijai. Lai gan sākotnēji šis apgalvojums varētu likties maz ticams, tomēr diskusijās izteikto vēsturnieku viedokļu spektrs ir samērā plašs, kur pēdējos gados parādās arvien jaunas grāmatas, kurās vairāk vai mazāk tiek atspoguļots tas, ka Padomju Savienība negatavojās aizsardzības, bet gan uzbrukuma karam pret Vāciju un visu Eiropu.[46] Šajā gadījumā viens no aktīvākajiem autoriem, kas izvirza domu par to, ka Staļins ir gatavojies 1941. gada vasarā uzbrukt Vācijai, irViktors Suvorovs, kurš savā darbā "Ledlauzis" apgalvo, ka Staļins ir ticis apsteigts tādēļ, ka Hitlers ir uzzinājis par viņa plāniem un apsteidzoši sācis operāciju "Barbarosa".[47]
Šīs koncepcijas piekritējiem patīk atsaukties uz vienu konkrētu Staļina runu, kas tika nolasīta neilgi pirms Vācijas iebrukuma Padomju Savienībā. Proti, 1941. gada 5. maijā Sarkanās armijas militāro akadēmiju absolventu priekšā Staļins uzstājās ar runu, kas ilga teju četrdesmit minūtes. Taču kopš1935. gada tā bija tikai otrā reize, kad padomju diktators izvēlējās ko tādu darīt. Tomēr šoreiz runa bija daudz nopietnāka, tādēļ padomju valdība to noturēja lielā slepenībā. Līdz ar to daudzi mūsdienu vēsturnieki izvēlas pieturēties pie apgalvojuma, ka tieši šī slepenā runa vēstīja par gaidāmo karu ar nacistisko Vāciju, kurā Staļins lika skaidri saprast, ka tagad vai nekad ir iespēja likvidētkapitālismu, kur visticamākais pretinieks ir Vācijas armija. Suvorovs atzīmē, ka tikai ap1978. gadu padomju avotos parādījās atsauces uz šo slepeno runu. Tādējādi viņš uzdod būtiskus jautājumus, proti, kāpēc tā bija jātur slepenībā, kādēļ neviens Staļina dzīves laikā runu neatcerējās un nepublicēja, jo pēc loģikas, kad Vācija veica savu iebrukumu Padomju Savienībā, Staļinam vajadzēja uzstāties tautas priekšā un teikt: "brāļi un māsas, es taču tādu pavērsienu biju paredzējis un savus virsniekus slepus brīdinājis jau 5. maijā." Taču — nē, Staļins neatcerējās savu runu un klausītājus par lieciniekiem nepiesauca. Pēc Suvorova domām, tam varētu būt tikai viens iemesls: 1941. gada 5. maijā Staļins runāja par neizbēgamu karu ar Vāciju, bet par Vācijas uzbrukuma iespēju vispār nebija ne runas. Staļins bija iedomājies karu ar Vāciju bez vācu uzbrukuma PSRS, bet ar kaut kādu citu kara scenāriju.[48] Turklāt līdzīgās domās ir arī krievu vēsturnieks Konstantīns Pļešakovs, kurš norāda, ka maijā un jūnijā neuzkrītoši tika iesaukti teju 800 000 rezervisti, kur līdz jūlija mēnesim pie Padomju Savienības rietumu robežas bija plānots sakoncentrēt vismaz septiņas jaunas armijas. Arī visām karaskolām tika dota pavēle šajā gadā mācības beigt agrāk, lai jaunosleitnantus varētu nosūtīt uz rietumiem.[49]
No šāda viedokļa, Hitlers acīmredzot neapzinājās, ka viņam bija paveicies, uzsākot preventīvu karu pret Padomju Savienību 1941. gada 22. jūnijā, jo, ja operācija "Barbarosa" tiktu pārcelta vēl vismaz par vienu mēnesi, tad, iespējams, Trešais reihs sabruktu krietni ātrāk. Suvorovs atzīmē, ka šo faktu pamazām apstiprina mūsdienās iznākušie padomjumilitārpersonu memuāri un arhīvu dokumenti, kas lielākoties norāda uz 1941. gada 6. jūliju kā Padomju Savienības uzbrukuma datumu Vācijas okupētajai Eiropai. No šāda pieņēmuma Suvorovs secina, ka komunistiskā Padomju Savienība bija gatava karam un, ka, pateicoties nelielam veiksmes faktoram, Vācijai to izdevās apsteigt tikai par nieka 14 dienām. Līdz ar to, ja Hitlers atkārtoti būtu atlicis iebrukumu Padomju Savienībā, tad visticamāk, ka jau jūlijā sākumā sekotu padomju invāzija Viduseiropā, pēc kurasSarkanajai armijai vajadzētu izskatīties kā Eiropas "atbrīvotājai". Interesants ir arī fakts, ka viens no padomju armijas ģenerāļiemSemjons Ivanovs vēlāk atzīmēja, ka "vācu karaspēkam izdevās mūs apsteigt burtiski par divām nedēļām".[50] Lai gan pie šāda paša viedokļa pieturas arī jau pieminētais Nikolajs Pļešakovs, viņš šajā jautājumā ir piesardzīgāks, norādot, kaarhīvos vēl nevienam nav izdevies atrast neapstrīdamus pierādījumus, kas plānoto padomju uzbrukumu ļautu identificēt ar kādu konkrētu datumu, ko būtu parakstījis pats Staļins. Tomēr, pēc autora domām, jaunās liecības rāda, ka padomju tautas vadonis tā plānošanu uzsāka jau 1940. gada vasarā un cerēja sākt uzbrukumu divus gadus vēlāk. Šādu izteikumu Pļešakovs pamato ar faktu, ka Staļins nešaubījās, ka kādu dienu Hitlers savu plēsonīgo skatienu pavērsīs arī pret Padomju Savienību, taču, pēc Staļina domām, tam nevajadzēja notikt līdz 1942. gada pavasarim, iekams Lielbritānija nebija nospiesta uz ceļiem. Vārdu sakot, viņš ticēja, ka Vācijasģenerālštābs nepieļaus savai valstij karot divās frontēs, kā tas savulaik bija noticisPirmajā pasaules karā.[51]
Zibenskara taktika lielā mērā bija atkarīga no vācu motorizētajām vienībām, kurām, paralēli sadarbojoties ar gaisa spēkiem un kājnieku vienībām, bija jāielaužas dziļi pretinieka aizmugurē, lai tādējādi izraisītu haosu un pēc iespējas vairāk ielenktu atkāpjošās ienaidnieka armijas. (Vācu motorizētā kara tehnika Padomju Savienības teritorijā, 1942. gada jūnijs)
Lai iznīcinātuSarkano armiju un iekarotu plašoPSRS teritoriju,Hitlers un viņa ģenerāļi lielākoties paļāvās uz pilnīgi jaunu kara taktiku, kasstarpkaru periodā unOtrā pasaules kara pirmajos divos gados bija ieguvusi samērā lielu popularitāti vadošovācumilitārpersonu vidū —zibenskaru. Tieši sekmīgās zibenskara taktikas dēļVācija bija spējīga gūt ātras uzvarasPolijas kampaņā (1939.), pretFranciju un tās sabiedrotajiemRietumeiropā (1940.) un pretDienvidslāviju unGrieķijuBalkānos (1941.). Zibenskara taktika bija ideāli piemērota tādai vidēja izmēra valstij kā Vācija, kuras teritorija nebija bagāta ar dabiskajām izejvielām, kas spētu to nodrošināt ar visiem nepieciešamajiem resursiem ilgstošā karā.[52] Vienīgais zibenskara priekšnoteikums bija uzbrukt saviem pretiniekiem pa vienam, tad, kad tie bija stratēģiski izolēti — gluži kā Vācija to bija izdarījusi pret Poliju (1939.), Franciju (1940.) un Padomju Savienību (1941.), lai tādējādi būtu iespējams sakoncentrēt visus savu militāro potenciālu pret attiecīgo ienaidnieku.[52] Līdz ar to šī taktika piedāvāja gūt ātras un zibenīgas uzvaras, ļaujot izvairīties noilgstošas un resursiem nogurdinošas karadarbības, kāda tika piedzīvota Pirmajā pasaules karā.
Zibenskara taktika paredzēja ar spēcīgāmtanku un kaujas lidmašīnu formācijām veikt koncentrētu uzbrukumu dziļi ienaidnieka teritorijā,[53] līdz ar to šī taktika bija ideāls līdzeklis tam, lai veiktu stratēģiskus pārrāvumus atsevišķos ienaidniekafrontes līnijas punktos un ielenktu tās atkāpjošās karaspēka daļas vairākos “katlos” (vācu:Kessel).[54][55] Vitāli svarīga loma zibenskara realizācijā (frontes līnijas pārraušanā un pretinieka karaspēka ielenkšanā) bija atvēlēta motorizētajām vienībām, kas operācijas “Barbarosa” brīdī bija iedalītas četrās spēcīgās tanku grupās (vācu:Panzergruppe). Tieši Vācija starpkaru periodā bija praktiski vienīga valsts, kas padziļinātākā veidā savu militāro doktrīnu attīstīja caur mehanizēto manevrēšanaskaramākslu, kas ļāva vācu militāristiem apvienot sauszemes motorizēto vienību ungaisa spēku operatīvo darbību vienotā triecienā. Šī militārā koncepcija, no kuras arī izauga termins “zibenskarš”, jau kopš1935. gada ietvēra sevī arī neatkarīgu tanku grupu izveidi paralēli jau esošajām sauszemesarmijām. Šī iemesla dēļ tanku vienības pārstāja būt vienīgi kājnieku atbalsta līdzekļi un kļuva par neatkarīgām formācijāmvērmahta sastāvā, kuru sekmīgo rezultātu bija iespējams redzēt iepriekšējos karadarbības gados.[56]
Lai gan pēc diez gan vieglajām uzvarām Polijā, Francijā un Balkānos vācu karavīru optimisms bija samērā milzīgs, atsevišķu autoru skatījumā pastāv viedoklis, ka zibenskarš kā tāds nebija piemērots karadarbībai ar Padomju Savienību — proti, zibenskara taktika bija labi piemērota karadarbībai ar valstīm, kas bija relatīvi mazākas un vājākas par Vāciju, taču attiecībā pret Padomju Savienību, kas ne būt nebija maza un vāja, zibenskarš lielā mērā bija nolemts neveiksmei, jo PSRS neizsmeļamie plašumi deva iespēju Sarkanajai armijai atkāpties dziļi tās teritorijā un samazināt vācu uzbrukuma taktikas efektu.[52] Ne velti slavenais19. gadsimtaprūšu kara teorētiķisKarls fon Klauzevics savā darbā "Par karu" (vācu:Vom Kriege) uzsvēra, ka, jo ilgāk uzbrukums tiek vērsts kādā konkrētā virzienā, tā spēka apjoms neizbēgami ir spiests samazināties, līdz karadarbībā tiek sasniegts kritiskais punkts, kurā uzbrucēja kopējais spēks kļūst mazāks par aizsargājamo spēku, kuru piekopj tās pretinieks. Līdz ar to karadarbībā iestājas pagrieziena punkts, kurā sākotnējais uzbrucējs ir spiests aizsargāties un pamazām atkāpties.[57] Tieši nesekmīgās operācijas "Barbarosa" rezultātā šis scenārijs arī piepildījās, kurā atlikušos karadarbības gadus Vācija bija spiesta karot ar Padomju Savienību nogurdinošā karā uz izturību, kur galveno lomu spēlēja resursu pieejamība. Šī iemesla dēļ, lai Vācija vispār varētu pretendēt uz sekmīgu iznākumu karā, ar zibenskara taktiku bija paredzēts iznīcināt visu padomju karaspēku vienā lielā kampaņā PSRS rietumos, pirms Padomju Savienībai būtu iespēja atvilkt savu karapsēku vai sagatavot papildus rezerves vienības.[58] Tomēr vairāki autori atzīst, ka par spīti Vācijas paļāvībai uz zibenskara taktiku,vērmahts Otrā pasaules kara laikā tā arī nekad pa īstam nesasniedza to pakāpi, kurā zibenskaru būtu iespējams realizēt uz visiem simts procentiem. Proti, Vācijas ierobežotie resursi nebija spējīgi apgādāt visu armiju ar motorizētām vienībām (transportlīdzekļiem u.tml.), tādējādi lielākā daļa vācu armijas pārvietojās ar kājām, kamēr vairāk kā 600 000 zirgu bija spiesti vilkt lielgabalus, sanitāros pajūgus un pārtikas krājumu kulbas.[54][59] Šī iemesla dēļ simtprocentīgs zibenskarš nebija iespējams, jo tā kā vairumsdivīziju bija kājnieki, vidējais virzības ātrums nevarēja būt daudz lielāks kāNapoleona "Lielās armijas" (franču:Grande Armée) zaldātiem1812. gadā.[59]
Sākotnējais Vācijas uzbrukuma plāns — "Marka plāns" — 1940. gada 5. augustā.1940. gada 18. decembrī parakstītā Barbarosas direktīva "ar ātru karagājienu pakļaut Padomju Krieviju pirms kara ar Angliju beigām" ar Hitlera parakstu.
Pēc veiksmīgāsFrancijas kampaņasRietumeiropāHitlers saviem ģenerāļiem bija norādījis, ka uzvara pār Rietumu sabiedrotajiem bija beidzot atbrīvojusi viņam rokas ilgi gaidītajai sadursmei arboļševismu.[25] Līdz ar to tūlīt pat pēcFrancijas iekarošanas1940. gada jūlijā Hitlers deva rīkojumuvērmahta vadībai izstrādāt teorētiskus uzbrukuma plānusPadomju Savienībai, kur viens no pirmajiem, kas nāca klajā ar teorētisku plānojumu un vēlākās operācijas "Barbarosa"[P 2] izstrādes pamatprincipiem, bijaAstoņpadsmitās armijas štāba priekšnieksģenerālmajorsĒrihs Marks (Erich Marcks).[60][61] Šajā gadījumā par labu nāca fakts, ka jau tā paša gada jūlija sākumā toreizējaisģenerālštāba priekšnieksģenerālisFrancs Halders bija mudinājis Marku uz līdzīgu iniciatīvu, līdz ar to pirmais uzmetumsVācijas stratēģiskajam uzbrukuma plānam jau bija gatavs 1940. gada 5. augustā.[61] Lai gan oficiālais nosaukums sākotnējam uzbrukuma plānam bija "Operāciju izklāsts Austrumiem" (vācu:Operationsentwurf Ost), tas vairāk kļuva pazīstams kā "Marka plāns".[60]
Izstrādājot pirmos teorētiskos uzmetumus Vācijas stratēģiskajam uzbrukumam Padomju Savienībai, vācu virspavēlniecībai bija jāņem vērā arī vairāki blakus apstākļi, kā, piemēram, iespēju, kaSarkanā armija vismaz teorētiski varētu atkārtot 1812. gada stratēģiju, kuru toreizējāKrievijas Impērijas armija piekopa pretNapoleonu — proti, izteiktu atkāpšanos austrumu virzienā. Tomēr Marks savā teorētiskajā plānojumā nonāca pie atzinuma, ka modernā karā, kāds bija gaidāms starp Vāciju un Padomju Savienību, Sarkanajai armijai nebija izdevīgi pamest PSRS rietumu teritorijas un ļaut vāciešiem tik vienkārši pārņemt savā rīcībā vienus no bagātākajiem lauksaimniecības un rūpniecības reģioniem.[62] Līdz ar to viņa skatījumā vērmahtam nebija jāuztraucas par potenciālu padomju karaspēka atkāpšanos dziļi PSRS iekšienē, kas tādējādi vāciešiem deva lielisku iespēju realizētzibenskaru pret Sarkano armiju jau pierobežas teritorijā, kas tiktu balstīts uz pārsteiguma efektu un lielu ātrumu, ielencot padomju vienības un nostiprinot pārejas pār dabiskajiem šķeršļiem.[62]
Tomēr vēl viena būtiska problēma, ar kuru vāciešiem nācās saskarties, plānojot savu uzbrukumu, bija tāda, ka atšķirībā no Rietumeiropas, kur ceļu sistēma (gan automašīnām, gan dzelzceļam) bija izbūvēta pietiekoši lielā līmenī, lai zibenskara taktiku varētu izmantot pēc iespējas efektīvāk, Padomju Savienības teritorijā ceļu sistēma sastādīja vienīgi 40 000jūdžu lielu tīklu, kamēr dzelzceļam sliedes bija izbūvētas vien 51 000 jūdžu apmērā.[63] Šī iemesla dēļ Marks apzinājās faktu, ka, uzbrūkot Padomju Savienībai, vērmahta lielākā vājība varētu būt loģisktika jeb armijas apgāde ar visiem nepieciešamajiem papildkrājumiem. Tomēr, plānojot savu teorētisko uzmetumu, Marks paļāvās arī uz to, ka samērā vāji izbūvētā ceļu sistēma varētu kļūt par klupšanas akmeni pašai Sarkanajai armijai, tādējādi ļaujot vāciešiem ielenkt padomju karaspēka formācijas pirms tās būtu spējīgas atkāpties.[64] Turklāt nevienam nebija noslēpums, ka Krievijas lielie teritoriālie plašumi un bargais klimats (it īpaši ziemā) kalpoja par Padomju Savienības vienu no lielākajiem sabiedrotajiem, līdz ar to Marks savu teorētisko plānojumu sagatavoja tā, lai vācu bruņotie spēki būtu spējīgi pabeigt PSRS iekarošanu no deviņu līdz septiņpadsmit nedēļu laikā.[65]
Marka sākotnējais uzbrukuma plāns paredzēja stratēģisku ofensīvu divos virzienos —armiju grupa "Ziemeļi" uzbruktu uz ziemeļiem no masīvajiemPripetes purviem, kamērarmiju grupa "Dienvidi" uzbruktu uz dienvidiem no Pripetes purviem, kur spēcīgākais no šiem abiem militārajiem formējumiem būtu armiju grupa "Ziemeļi". Šajā gadījumā ziemeļos esošaisarmiju grupējums sastāvētu no 50kājnieku divīzijām, 2 motorizētajām divīzijām un 15tanku divīzijām, iekams dienvidos izvietotais armiju grupējums saturētu vien 24 kājnieku divīzijas, 6 motorizētās divīzijas un 5 tanku divīzijas — rezervē abām armiju grupām būtu atvēlētas vēl vismaz 44 divīzijas, no kurām 36 būtu kājnieku divīzijas. Pēc šādiem aprēķiniem Marks secināja, ka būtu pilnīgi pietiekami, lai īstenotu PSRS rietumu teritoriju iekarošanu, kur armiju grupas "Ziemeļi" galvenais uzdevums būtuMaskavas unĻeņingradas ieņemšana, kamēr armiju grupai "Dienvidi" būtu jānovērš potenciāls padomju uzbrukums Vācijas naftas resursiemRumānijā, iebrūkotUkrainas teritorijā un ieņemotKijivu, kā arīDņepras reģiona vidusdaļu.[60] Tādējādi sekmīga uzbrukuma rezultātā vāciešiem pavērtos iespēja izvērsties arvien dziļāk Padomju Savienības teritorijā un sasniegt stratēģisko galamērķi, kas, pēc Marka iniciatīvas, sākotnēji tika nosprausts noRostovas dienvidos, tālāk garVolgas upi augšup, un līdz patArhangeļskai ziemeļos.[66] Šī improvizētā gala līnija vēlākajā "Barbarosas" direktīvā arī kļuva par slaveno Arhangeļskas—Astrahaņas līniju, kas paredzēja tālāko vācu sauszemes spēku virzību Austrumos.[61]
Vācu ģenerāļi — armiju grupas "Ziemeļi" virspavēlnieksVilhelms fon Lēbs (trešais no kreisās) un armiju grupas "Dienvidi" virspavēlnieksGerds fon Rundštets (otrais no labās) — apspriedē par turpmāko operācijas "Barbarosa" gaitu Padomju Savienības teritorijā (1941. gada 30. jūnijs)
Lai gan pamatā tā sauktais "Marka plāns" kļuva par operācijas "Barbarosa" principiālo stūrakmeni, līdz galējai uzbrukuma plāna versijai tika veiktas pāris modifikācijas. Tā, piemēram, 1940. gada 31. jūlijā vācu armijas ģenerālštābs publicēja ziņojumu, kurā detalizēti tika izklāstīti labumi, kurus Vācija varēja iegūt ilgtermiņā, ja sekmīgi tiktu iekaroti PSRS nozīmīgākie industriālie un ģeogrāfiskie reģioni. Ziņojumā tika uzsvērts, ka Ukrainas, Maskavas un Ļeņingradas apgabalu okupācija būtu labvēlīga reiha nākotnei, kur tieši Ukrainas teritorija tika uzskatīta par industriāli un lauksaimnieciski attīstītāko reģionu visā Padomju Savienībā, kamērKaukāza reģions, it īpašiBaku apkaimē, bija atbildīgs par teju 73% no PSRS naftas apjoma.[67] Turklāt, zinot, ka Napoleonam bija izdevies ieņemt Maskavu, bet nebija izdevies sakautkrievu karaspēku, Hitlers norādīja, ka sākotnēji svarīgāk bija koncentrēt vācu militāros spēkus uz, viņuprāt, ģeogrāfiski nozīmīgākiem reģioniem, iekams tiktu pievērsta uzmanība padomju galvaspilsētai — tas ir, sākumā nodrošināt "flangus" (ieņemtBaltijas telpu un Ļeņingradu, lai tādējādi varētu saglabāt būtiski svarīgo tirdzniecību arZviedriju,[P 3] un ieņemt Ukrainas teritoriju, kas apgādātu reihu ar visu nepieciešamo lauksaimniecības produkciju).[68] Šī iemesla dēļ pēc ģenerāļaAlfrēda Jodla rīkojumapulkvežleitnantsBernhards fon Losbergs (Bernhard von Lossberg) 1940. gada 15. septembrī sagatavoja vācu teorētiskā uzbrukuma plāna papildinājumu ar nosaukumu "Operatīvais pētījums Austrumi" (vācu:Operationsstudie Ost),[69] kas vairāk vai mazāk arī kļuva par galējās "Barbarosas" direktīvas uzbrukuma scenāriju.
Losberga papildinātais uzbrukuma plāns daudz ko pārņēma no iepriekšējā "Marka plāna", tomēr nedaudz izmainīja stratēģisko spēku izvietojumu un nospraustos galamērķus. Divu iepriekšējo armiju grupu vietā tagad bija trīs, kurarmiju grupa "Ziemeļi" (vācu:Heeresgruppe Nord) un jaunizveidotāarmiju grupa "Centrs" (vācu:Hereesgruppe Mitte) tiktu izvietotas uz ziemeļiem jau no pieminētajiem Pripetes purviem un kopā sastāvētu no 6 sauszemes armijām un 3 tanku armijām, turpretīarmiju grupa "Dienvidi" (vācu:Heeresgruppe Süd) (gluži kā "Marka plānā") atrastos uz dienvidiem no Pripetes purviem un sastāvētu no 3 vācu sauszemes armijām un 1 tanku armijas.[P 4] Lai gan arī šajā gadījumā vācu militārās ofensīvas lielākais spēks atradās ziemeļos no Pripetes purviem, galamērķi katrai armiju grupai tagad bija izvirzīti trīs galvenajos virzienos —Ļeņingradas,Maskavas unKijivas virzienā. Līdz ar to katram no šiem stratēģiskajiem mērķiem tika nozīmēts atsevišķsarmiju grupējums — 1) armiju grupai "Ziemeļi"feldmaršalaVilhelma fon Lēba (Wilhelm Ritter von Leeb) vadībā tika uzticēts izlauzties cauriBaltijas valstīm un ieņemt Ļeņingradu, lai tādējādi varētu apvienoties arSomijas karaspēka vienībāmKarēlijas teritorijā un traukties tālāk Arhangeļskas virzienā; 2) armiju grupai "Centrs" feldmaršalaFedora fon Boka (Fedor von Bock) vadībā bija paredzēts doties pa Napoleona pēdām, izlauzties cauriBaltkrievijas teritorijai un ieņemt Maskavu; 3) savukārt armiju grupai "Dienvidi" feldmaršalaGerda fon Rundšteta (Gerd von Rundstedt) vadībā vajadzēja traukties Kijivas virzienā, izlauzties cauri Ukrainas teritorijai un ieņemt ar naftas atradnēm bagātoKaukāza reģionu, lai tādējādi nodrošinātu Vācijas kara potenciālu ar stratēģiskajām izejvielām.[70] Visbeidzot visu operāciju kopumā uzņēmās vadīt feldmaršalsValters fon Brauhičs (Walther von Brauchitsch), kur lai iznīcinātu Sarkano armiju un iekarotu Padomju Savienību, vērmahts uz padomju—vācu robežas bija spiests sakoncentrēt vairāk kā 150 divīzijas (no kurām 19 bija tanku un 15 motorizētas).[71] Līdz ar to 1940. gada 18. decembrī, uzliekot galējo parakstu "Barbarosas" direktīvai, Hitlers bija apstiprinājis visapjomīgāko un ambiciozāko militāro kampaņu cilvēces vēsturē ar starta datumu 1941. gada 15. maijā. Piecu nedēļu ilgo novēlošanos, kurā bieži vien tiek vainota vienīgi Hitlera kampaņaBalkānos, veicināja arī daudzi citi faktori, ieskaitot neparasti ilgās pavasara lietavas, vācugaisa spēku nespēju laikus sagatvot lidlaukus priekšējās līnijās un autotransporta sadali divīzijām.[59] Ne velti, zinot kādas likmes bija liktas uz Krievijas kampaņu, Hitlers atzīmēja, ka jūtas tā, it kā atvērtu durvis uz tumšu un līdz šim neredzētu telpu, nezinot to, kas sagaidīs aiz durvīm.[72] Vēlāk arī savā testamentā Hitlers uzsvēra, ka tas ir bijis vissmagākais lēmums, kādu jebkad ir nācies pieņemt.[73]
VācuSS īpašo uzdevumu vienības veikta ebreju nošaušana Ukrainas teritorijā (1942. gads)
Pirms gaidāmās ofensīvas pretPadomju Savienību ikvienam vācu karavīram bija jānodod personisks uzticības zvērestsHitleram, kas tādējādi gandrīz ikvienumilitārpersonu iesaistījanacistiskās kustības politisko un militāro stratēģiju sekās.[74] Tā, piemēram, neilgi pirms operācijas "Barbarosa" sākumapulku virsnieki tika informēti par zināmām "īpašajām pavēlēm", kas attiecās uz gaidāmo karadarbību. To vidū bija "kolektīvi piespiedu pasākumi pret sādžām" partizānu darbības rajonos un arī "pavēle par komisāriem", kas principā vēstīja to, ka padomju politiskie virsnieki,ebreji un partizāni bija jānododSS vai laukaslepenpolicijas rīcībā.[75] Vairums štāba virsnieku un visi izlūkdienesta virsnieki tika iepazīstināti arfeldmaršalaValtera fon Brauhiča1941. gada28. aprīļa pavēli, kurā bija izklāstīti pamatprincipi, kam jāvalda attiecībās starpvērmahta komandieriem,SS zonderkomandām (vācu:Sonderkommando) un drošības policiju, kas darbojās aizmugurē. To "īpašie uzdevumi" bija daļa no "pēdējās sadurmes starp divām pretējām politiskām sistēmām". Visbeidzot, "pavēle par jurisdikciju", ko 1941. gada13. maijā parakstīja feldmaršalsVilhelms Keitels (Wilhelm Keitel), atņēmakrievu civiliedzīvotājiem jebkuras pārsūdzības tiesības un masveidā atbrīvoja vācu kareivjus no atbildības par noziegumiem — slepkavībām, izvarošanām, laupīšanām u.tml. — kas tiktu pastrādāti pret civiliedzīvotājiem.[75]
Vairāki komandieri atteicās atzīt vai nodot tālāk tādas instrukcijas — lielākoties tie, kuri cienīja armijas tradicionālo morāli un juta antipātijas pretnacistiem. Daudzi, bet ne visi, bija cēlušies no virsnieku ģimenēm, tomēr viņu skaits virsnieku korpusā tagad strauji ruka.[75] Vismazāk aizbildinājumu pret šāda veida instrukcijām bijaģenerāļiem — vairāk nekā 200 augstāko rangu virsnieku bija klausījušies Hitlera uzrunu, kura neatstāja ne mazākās šaubas par gaidāmo karagājienu. Bija paredzama divu pretēju pasaules uzskatu cīņa, "iznīcināšanas kauja" pretboļševiku komisāriem unkomunistiskointeliģenci.[75] Nav šaubu, ka nepieredzēto raksturu Krievijas kampaņai piešķīra nacistu ideja par "rasu karu" (vācu:Rassenkampf). Daudzi vēsturnieki mūsdienās argumentē, ka nacistupropaganda tik efektīvi dehumanizējapadomju ienaidnieku, ka vērmahta karavīri jau kopš kara sākuma ir atradušies sava veida morālāsanestēzijas iespaidā, kur, iespējams, par visaugstāko veiksmīgās indoktrinācijas pakāpi vērmahtā liecināja gandrīz nenozīmīgā opozīcija pretebrejumasveida iznīcināšanu, kura tīši tika sapludināta ar ideju par drošības pasākumiem pret partizāniemfrontes aizmugurē.[76] Protams, daudzi virsnieki jutās sašutuši par to, ka vērmahtsAustrumu frontē (vācu:Ostfront) pārkāpj starptautiskos likumus, tomēr tikai niecīgs mazākums skaļi pauda protestu pret masu slepkavībām, pat ja kļuva skaidrs, ka tās iekļaujas rasistiskā iznīcināšanas programmā.[77] Tādējādi, lai gan daži armijas komandieri nelabprāt izplatīja šīs instrukcijas, vairāki citi tās atbalstīja, kā, piemēram, ģenerālisHermanis Hots (Hermann Hoth), kurš operācijas "Barbarosa" brīdī komandēja3. tanku armiju un vēlākStaļingradas kaujas laikā —4. tanku armiju — paziņoja, ka "to ebreju iznīcināšana, kuri atbalstaboļševismu un tā slepkavīgo organizāciju — partizānus — ir pašaizsardzības pasākums".[74] Tāpat arī ģenerālisĒrihs fon Manšteins (Erich von Manstein), kuršOtrā pasaules kara laikā izpelnījās apbrīnu kā viens no spožākajiem stratēģiem, nonākotVienpadsmitās armijas komandiera postenī, izdeva pavēli, kurā paziņoja, ka "ebreju—boļševiku sistēma ir jāizskauž uz visiem laikiem".[74] Līdz ar to, pateicoties šādai ģeneralitātes nostājai,vācu armija bija spiesta uzņemties atbildības nastu par slepkavībām un dedzināšanām, kas līdz šim attiecās vienīgi uzSS jeb iekšējām paramilitārajām struktūrām.[77]
Vācu priekšējo uzbrukuma līniju Austrumu kampaņā galvenokārt veidoja t.s. "trešās markas" (Mark III) jebPanzer III tanki. (Vācu virsnieks un "trešās markas" tanksBalkānu kampaņā, 1941. gada pavasaris)
Operācijas “Barbarosa” brīdī uz padomju—vācu robežas tika izvietoti vairāk kā 3 miljoni vācu karavīri, kas kopskaitā arfašistiskāsAss valstu armijām sastādīja ap 3,8 miljoniem vīru lielu uzbrukuma kontingentu[78] —vērmahts tika sakoncentrēts vairāk kā 150divīzijās (to skaitā no 19 tanku un 15 motorizētajām kājnieku divīzijām), ko paralēli papildināja 3350 tanki, 7200 artilērijas iekārtas un 2770 kaujas lidmašīnas.[79][80] Bez tam papildus karavīriem tika iesaistīti arī mehāniskie transportlīdzekļi (no kuriem 70% bija aizgūti no sakautāsFrancijas) un vairāk kā 600 000 zirgu, kas vilka pārtikas krājumus, lielgabalus un sanitāros pajūgus.[59]
Tā kā vācuzibenskara taktikas sekmīgais iznākums karā pretPadomju Savienību lielā mērā bija atkarīgs no vērmahta rīcībā esošajām tanku vienībām,Hitlers pavēlēja līdz operācijas "Barbarosa" sākumam palielinātVācijas tanku ražošanas apjomu, kur vidēji iepretim1940. gada otrās puses ikmēneša saražotajiem 182 tankiem,1941. gada pirmajā pusē vidēji katru mēnesi tika saražoti jau 212 tanki.[81] Šī iemesla dēļ uzbrukuma brīdī vērmahta sastāvā bija vairāki visa veida (galvenokārt vieglā un vidējā tipa) tanki, no kuriem procentuāli lielāko daļu (49%) veidoja tā sauktie "trešās markas" (angļu:Mark III) jebPanzer III tanki (vācu:Panzerkampfwagen III), kuru sākotnējā ražošana bija attīstījusies jau kopš1936. gadā.[82][83]
Kopumā jaunākie Panzer III tanku modeļi svēra teju 20tonnas un tika aprīkoti ar 30mm biezām priekšējām bruņām, kas bija divreiz vairāk nekā sākotnējo modeļu uzstādījumos.[84] Tāpat, sākot ar1939. gadu, lielākā daļa "trešās markas" modeļu lielgabalakalibrs tika palielināts no 37mm uz 50mm, kas tādējādi šīs markas tankus (vismaz 1941. gadā) padarīja par spēcīgākajiem vācu arsenālā.[84] Papildus "trešās markas" tankiem zināmu ievērību ieguva arī citi vidējā tipa tanki, kā, piemēram,StuG III (vācu:Sturmgeschütz III) un "ceturtās markas" jebPanzer IV tanki, kuru primārās funkcijas kaujas laukā ietvēra attiecīgi prettanku iznīcināšanas un kājnieku atbalsta lomu.[85]
Vācu 88 mm zenītlielgabals apdraudēja ne tikai padomju aviāciju, bet arī ikvienu pretinieka tanku, kas atradās uz sauszemes. (Vācu artilēristi Padomju Savienības teritorijā, 1942. gada augusts)
Lai gan operācijas "Barbarosa" brīdī vērmahts paļāvās arī uz saviem vieglā tipa tankiem kāPanzer I unPanzer II, kā arī uz atsevišķiemČehoslovākijas ražotiem tankiem, kuru priekšējais bruņojums sastādīja tikai no 13 līdz 35mm biezu kārtu, un kas tādējādi veidoja atlikušo 51% no vācu kopējā tanku karaspēka, praktiski neviens no vērmahta rīcībā esošajiem tankiem nebija spējīgs cauršaut jaunāko padomju —T-34 unKV (krievu:Климент Ворошилов Танк) tipa — tanku bruņas, kas viennozīmīgi pēc iebrukuma Padomju Savienībā izraisīja šoku vācu militārpersonu vidū. Kaut gan tehniski vācu Panzer III modelis bija spējīgs izsist no ierindas T-34 vidējā tipa tankus, lai to izdarītu, tam bija jāraida precīzs šāviņš kā minimums no 500metru attālumā, iekamsKV tipa tanki salīdzinoši mierīgi varēja izsist spēcīgākos vācu tankus jau no 2000 metru lielas distances.[86] Šī iemesla dēļ atsevišķi vēsturnieki ir norādījuši, ka praktiski puse no operācijas "Barbarosa" rīcībā esošajiem vācu tankiem bija pilnībā nepiemēroti un nederīgi Austrumu kampaņai.[87]
Tomēr daži autori uzsver, ka atšķirībā no padomju tankiem vācu tanki tika labāk uzturēti, kur, lai gan padomju konstruktori, kas izstrādāja šos tanku projektus, bija labāki nekā viņu vācu kolēģi, strādnieki, kas bija atbildīgi par šo padomju tanku ražošanu bieži vien bija nepietiekami kvalificēti — kā rezultātā, līdzīgi vērmahtam, arī Sarkanā armija bija pastāvīgi spiesta labot bojājumus.[88] Turklāt iepriekšējie divi karadarbības gadi, kuros vērmahts bija aktīvi pielietojiszibenskara taktiku, bija devuši vācu tankistiem ievērojamu pieredzi, kas operācijas "Barbarosa" laikā bija izteikti jūtama — vācu tankisti pareizāk mācēja izmantot savā labā attiecīgo apvidu, labāk pārzināja apšaudes un manevrēšanas principus, kā arī labāk spēja koordinēt uzbrukumus arVācijas gaisa spēkiem.[89] Līdz ar to par spīti tam, ka krieviem bija izteikti spēcīgāki tanki nekā vāciešiem,vērmahta spēja kontrolēt padomju gaisa telpu nodrošināja iespēju noslaucīt padomju tanku vienības no gaisa.[90] Turklāt, kā vācieši drīz atklāja, arī viņu viens no atpazīstamākajiem zenītlielgabaliem8.8 cm Flak jeb t.s. 88mm zenītlielgabals, lieliski noderēja ne tikai pret padomju kaujas lidmašīnām, bet, notēmēts pret trāpījumiem zemes līmenī, tas bija teju vai nāvējošs pret jebkuru jaunāko un apbruņotāko padomju tanku.[89]
Vācu ražotāsMesserschmitt Bf 109 iznīcinātāju lidmašīnas ilgu laiku bija vienas no labākajām Austrumu frontē. (Messerschmitt Bf 109 kaujas lidmašīna Padomju Savienības teritorijā, 1942. gada augusts)
Aviācijas ziņāvērmahtam klājās nedaudz labāk, kur 1941. gada vasarā, gatavojoties uzbrukumam Padomju Savienībai,Luftwaffe jeb Vācijas gaisa spēki bija spējīgi sagādāt ievērojami labākas kaujas lidmašīnas nekāSarkanā armija. Problēmu radīja tikai fakts, ka 2770 kaujas lidmašīnas, kas operācijas "Barbarosa" brīdī tika transportētas uzAustrumu fronti, veidoja tikai 65% no kopējā vācu gaisa spēku potenciāla, kur atlikušie 35% jeb 1566 kaujas lidmašīnas pēc Hitlera iniciatīvas tika izkaisītas citoskaradarbības teātros —Rietumeiropā,Vidusjūras reģionā,Ziemeļāfrikā un virsVācijas — tādējādi liedzot iespēju Vācijas gaisa spēkiem koncentrēt visu savu aviācijas potenciālu stratēģiski svarīgākajā DISAMBIGSs līnijā.[91][92] Kopumā Vācijas gaisa spēki operācijas "Barbarosa" brīdī tika iedalīti četrās daļās, kur katrs no trim stratēģiskajiem vācuarmiju grupējumiem kā atbalstu saņēma pa vienai gaisa flotei, kamēr vēl viena atsevišķa gaisa flote tika norīkota galējosEiropas ziemeļos, lai atbalstītuSomijas teritoriju un sargātu jau ieņemtoNorvēģiju.[93] Spēcīgākā no tām bijaOtrā gaisa flote, kas tika piekomandētaarmiju grupai "Centrs", tādējādi vēlreiz apliecinot šīs armiju grupas stratēģisko nozīmi uzbrukuma īstenošanā.[93]
Vācu aviāciju operācijas "Barbarosa" brīdī varēja iedalīt trīs tipu lidmašīnās —iznīcinātājos, pikējošajos bumbvedējos unbumbvedējos, no kuriem tieši iznīcinātāji bija atbildīgi par gaisa pārsvara nodrošinājumu un bumbvedēju piesegšanu.[94] Slavenākais vācu iznīcinātājs Austrumu frontē bijaMesserschmitt Bf 109 jebMe 109, kuram 1941. gadā no padomju aviācijas puses praktiski nebija nekādu konkurentu.[90][94] Lai gan sava lielākā tāldarbības rādiusa dēļ no vācu iznīcinātājiem zināmu ievērību ieguva arī divmotoru būvētāMesserschmitt Bf 110 jebMe 110 kaujas lidmašīna, gaisa kaujās tā nebija tik prasmīga kā tās līdzinieceMe 109.[94] Turpretim no vācu pikējošajiem bumbvedējiem visgraujošāko slavu, it īpaši karadarbības pirmajos divos gados, ieguvaJunkers Ju 87 jeb t.s.Štuka (vācu:Sturzkampfflugzeug), kas operācijas "Barbarosa" brīdī bija lielākoties atbildīga par padomju sauszemes spēku — tanku un cita veida motorizēto vienību — iznīcināšanu, kā arī apgādes līniju apšaušanu,[95] kamērJunkers Ju 52, kas karā laikā tika apzīmēta arī kāSanitäts—Ju, tika pārveidota par lidojošu hospitāli.[96] Savukārt no bumbvedējiem pazīstamākie modeļi bijaJunkers Ju 88,Dornier Do 17,Dornier Do 217 unHeinkel He 111, kas tāpat kā iznīcinātāju gadījumā bija pārāki par padomju bumbvedējiem.[97]
KV tipa smagie tanki bija praktiski necauršaujami kā vācu artilērijai, tā arī vācu labākajiem tankiem. (Vācu karavīri pēta pamestuKV tipa tanku Padomju Savienības teritorijā, 1941. gada vasara)
Ass valstu uzbrukuma brīdī no kopējiem 5,5 miljoniemSarkanās armijas karavīru teju 2,7 miljoni bija izvietoti uz padomju—vācu robežas, līdz ar to, par spīti vērmahta skaitliskajam pārākumam, padomju karaspēka vienības, kas atradās PSRS rietumu teritorijā, tik un tā veidoja pietiekoši lielu barjeru uzbrūkošajām vācu armijām.[78] Tomēr dzīvā karaspēka trūkumu sākotnēji kompensēja fakts, ka Padomju Savienībai bija daudz vairāk tanku nekā vāciešiem — 23 767 padomju tanku[98] pret 3350 vācu tankiem.[79][99] Kaut gan šajā gadījumā atsevišķi vēsturnieki uzsver, ka skaitliskajam pārsvaram tanku ziņā nebija tik liela nozīme, kā sākotnēji varētu likties, jo no 23 767 tankiem, kas 1941. gada vasarā atradās Sarkanās armijas rīcībā, teju 15 000 bija novecojušieT-26 unBT-7 tanki, slikti konstruēti un par lētu naudu uzbūvēti.[100] Jaunā ražojuma vidējais tanksT-34 un smagais tanksKV bija lieliski, taču no kopējā tanku skaita padomju karaspēkam tādu bija relatīvi nedaudz — 1861 modelis,[98][99] no kuriem tikai kādi 1475 atradās PSRS rietumos.[99] Turklāt padomju speciālistiem, kas iepriekšējos gados, bija apmeklējuši Vācijas rūpnīcas, vācu tanki nešķita sevišķi iespaidīgi, kur paralēli vēl sliktāk par tiem bija izteikušiesSpānijas pilsoņu kara padomju veterāni.[99] Tie lielākoties ziņoja, ka pat novecojušais T-26 bija labāks nekā vācu vieglie tanki —Panzer I unPanzer II. Veterāni norādīja, ka vācu tankiem ne tikai bija vājāki lielgabali, bet arī stipri plānākas bruņas.[99] Līdz ar to, lai gan tādi jaunākie vācu modeļi kāPanzer III unPanzer IV dižojās ar biezākām bruņām un labākiem lielgabaliem, tiem joprojām nebija izredžu un ne tuvu nestāvēja klāt modernajiem padomju T-34 un smagajiemKV tipa tankiem — T-34 bruņas bija 45mm biezas, kamērKV tipa tankiem tās bija līdz pat 90mm biezas (iepretim vācu 20 līdz 30mm), kur šajā gadījumā pat lielākajai daļai vācu artilērijas nebija pa spēkam cauršaut šādu padomju tanku bruņojumu.[98]
Ne tikaikatjušu raķešu zalvju raidītie šaviņi, bet arī tās izraisītā skaņa atstāja biedējošu sajūtu gandrīz ikvienam Ass valstu karavīram Austrumu frontē. (Katjušu raķešu zalves Staļingradas kaujas laikā, 1942. gada oktobris)
Pazīstamais vācu autorsPauls Karells (Paul Carell) uzsver, ka galvenais iemesls, kādēļ sākotnējiVācijas tanku bruņojums tik ļoti atpalika no padomju ražojumiem, bija vācuslepenā dienesta pasīvās rīcības dēļ. Karells norāda, ka pirms operācijas "Barbarosa" sākuma vācu slepenais dienests Padomju Savienības teritorijā bija kopumā visai vājš — tas par padomju militārajiem jautājumiem nav zinājis gandrīz neko, kamēr krievi par vāciešiem ir zinājuši praktiski visu.[101] Krievi pazina vācu ieročus, vācu garnizonus, vācu apmācību laukumus un vācu bruņošanās rūpniecību. Krievi sīki pārzināja vācu tanku produkciju, kā arī tiem bija skaidri priekšstati par uzbrūkošo vācu divīziju skaitu.[101] Turpretim vācieši kara sākumā lēsa padomju pieejamodivīziju skaitu uz 200, kur jau pirmo sešu nedēļu laikā nācās konstatēt, ka to bija vismaz 360.[101][102] Bez tam vāciešiem nebija nekādas jausmas par jaunākajiem padomju tankiem —T-34 unKV, kā arī raķešu zalvēm, t.s. "katjušām", ko vācieši vēlāk iesauca par "Staļina ērģelēm".[101][103] Karells atzīmē, ka, iespējams, liktenīgu lomu šajā padomju spēku nepietiekamajā novērtējumā spēlējaZiemas karš, kurā mazākā un relatīvi vājākāSomija spēja pietiekoši ilgi pretotiesPadomju Savienības pārspēkam. Tāpat Karells uzsver, ka vēl šodien atrodas pietiekami daudz ļaužu, kas apgalvo, ka Staļins karā pretsomiem tīši lietojis vecus ieročus un iesaistījis vienīgi vājus spēkus, lai tādējādi maldinātu pasauli. Katrā ziņā padomju virspavēlniecība karā pret Somiju nelietoja T-34 un smagosKV tipa tankus, kaut tie tika ražoti netālu no Somijas robežas.[104] Ne velti šajā sakarā somu maršalsKarls Gustavs Mannerheims savos memuāros vēlāk pieminēja, kaHitlers 1942. gadā viņam esot atzinies, cik liels ir bijis viņa pārsteigums parkrievu bruņošanās potenciālu. Hitlers esot atzinis, ka, ja viņam kāds kara sākumā būtu sacījis, ka krievi var iesaistīt kaujās 35 000 kaujas mašīnu, viņš tam būtu pilnīgi neticējis, taču, sākoties karam ar Padomju Savienību, krievi patiesi ražoja tankus un cita veida bruņmašīnas neiedomājamos apjomos.[104]
Padomju konstruētāIl—2 jebIlyushin Il-2 kaujas lidmašīna, 1943. gads.
Tomēr skaitliski lielajam un apbruņotajam padomju tanku potenciālam bija arī savas vājās vietas — T-34 vidējā tipa tankiem bieži vien trūka tēmēšanas precizitātes, kur 1941. gada vasarā tikai nedaudziem krievu komandieriem bija pieklājīgi binokļi, ar kuriem precīzāk varēja noteikt trāpījumus tālākā distancē.[89] Turklāt viens no izteiktākajiem mīnusiem bija radiosakaru ierīču trūkums padomju tankos, kas neļāva pēc iespējas efektīvāk koordinēt uzbrukumus kaujas laukā.[89] Taču pats lielākais trūkums, kā to vēlāk konstatēja arī padomju virspavēlniecība, bija vājā taktika.[89] Ne velti viens no slavenākajiem vācu tanku komandieriem un motorizēto vienību taktikas izveidotājiemOtrajā pasaules karā —ģenerālisHeincs Guderians — savulaik atzīmēja, ka padomju tankisti bija nepietiekami apmācīti, kur uzbrukuma laikā viņiem trūka izpratnes par taktiku un iniciatīvām.[105] Padomju tanku vienības vai nu cīnījās līdz beidzamam, neizkustoties no vietas, vai arī pēdējā mirklī vienkārši metās bēgt — "krievu tanki gluži kā bruņurupuči izrāpoja no savām pozīcijām un, metot līkločus, mēģināja bēgt", rakstīja kāds novērotājs vācu—padomju kara laikā.[106]
Visbeidzot aviācijas ziņā (vismaz 1941. gadā) spēku samērs lielākoties bija par labuVācijas pusē, kur, lai gan padomju gaisa spēki ar savām teju 20 000 kaujas lidmašīnām skaitījās lielākā aviācija pasaulē,[107] teju 80% no tās lidmašīnām aizvien vēl bija novecojušas, kurām pietrūka vissvarīgākais no visām vērtībām — ātruma.[90] Iemesls šāda veida tehnoloģiskajai paritātei bijaStaļinatrīsdesmito gadu tīrīšanas, kuras bija skārušas ne tikai vadošās militārpersonas, bet arī daudzus vadošos padomju aviorūpniecības inženierus, kas tādējādi bija iedragājusi PSRS vadošo lomuaeronautikā.[107] Būtībā 1941. gada vasarā no padomju lidmašīnām tikai divu veiduiznīcinātājus —Jak—1 unLaGG—3 — varēja uzskatīt par moderniem, tomēr vācuMe 110 bija krietni pārākas.[90] Tādi jaunākie padomju iznīcinātāju modeļi kāMiG—3 (krievu:Микоян и Гуревич МиГ-3) unIl-2 jebIlyushin Il-2 (krievu:Илью́шин Ил-2), kas atsevišķos parametros bija pat pārākas nekā vācu līdzgaitnieces, vēl tikai atradās savas attīstības pašā sākumposmā, tādējādi nodrošinot vācu gaisa spēkiem teju vai neierobežotu pārsvaru padomju gaisa telpā.[107] Turklāt, sākoties vācu iebrukumam, vairākiem padomju pilotiem bija tikai pāris stundu liela lidošanas pieredze,[107] kur paralēli vēl tam tikai 15% no visiem pilotiem bija apmācīti lidojumiem nakts apstākļos.[90]
Kad sāksies [operācija] "Barbarosa", [visa] pasaule aizturēs elpu![9]
—Ādolfs Hitlers
Savā testamentāHitlers vairākkārt bija uzsvēris, ka, gaidot vācu nosprausto uzbrukumuPadomju Savienībai, viņu personīgi visvairāk biedēja iespējamība, kaStaļins varētu pēkšņi un negaidīti uzsākt uzbrukumu pirmais.[109] Galu galā, pēc Hitlera domām, karš starpVāciju un Padomju Savienību bija neizbēgams, līdz ar tonacistu skatījumā alianse ar Padomju Savienību bija izdevīga tikai līdz noteiktam laika posmam, kā rezultātā bija svarīgi uzsākt uzbrukumu pirmajiem, lai tādējādi iegūtu stratēģisko iniciatīvu un izvērstu karadarbību ienaidnieka teritorijā.[110]
Lai gan Staļins bija aizliedzis savamkaraspēkam uz padomju—vācu robežas veikt provokatīvas darbības, lai tādējādi neizprovocētu Hitleru uz priekšlaicīgu kara pieteikumu, lielākā problēma, ar ko1941. gada22. jūnija rītausmā nācās saskarties Sarkanās armijas karavīriem bija tas, kā atšķirt negaidītu vācu "provokāciju" no reālas karadarbības.[111] Iepriekšējo astoņu mēnešu laikāKremlis bija saņēmis vairāk kā astoņdesmit brīdinājumus par to, ka Vācija gatavojās uzbrukt Padomju Savienībai.[112] Taču Staļins līdz pat vācuinvāzijas brīdim atteicās atzīt uzbrukuma iespējamību, uzskatot, ka Hitlers nekad neuzsāktu karu divās frontēs, iekamsLielbritānija netiktu sakauta. Šī iemesla dēļ ikreiz, kad Staļins saņēma kārtējo brīdinājumu par gaidāmo vācu uzbrukumu, tā tika klasificēta kādezinformācija. Britu autorsAntonijs Bīvors norāda, ka Staļins jutās pārliecināts, ka vairums saņemto brīdinājumu bija nekas vairāk kā "anglijskaja provakacija", kas ietilpa Padomju Savienības niknā ienaidniekaVinstona Čērčila plānā izraisīt karu starp Krieviju un Vāciju.[42] Līdz ar to par spīti tam, ka virknē padomju robežapsardzes ziņojumu tika minēts tas, ka mežos turpat aiz robežas tiek iesildīti vācu tanku motori, ka vācu sapieri būvē tiltus pār upēm un novāc dzeloņstiepļu aizsprostus, Staļins joprojām nespēja pieņemt domu, ka notikumi vairs nepakļāvās viņa kontrolei. Ne velti toreizējais Vācijaspropagandas ministrsJozefs Gebelss visai pamatoti padomju diktatoru salīdzināja ar trusīti, kuru bija nohipnotizējusi čūska.[42]
Vācu karavīri šķērso Padomju Savienības robežu. (1941. gada 22. jūnijs)
Tikmēr simtiem tūkstošuAss valstu karavīru, kas slēpāsAustrumprūsijas un okupētāsPolijas klusajās birzīs, bija saņēmuši pavēli nelietot radiosakarus.[9]Artilērijaspulki, aizbildinoties ar manevriem, ieradušies austrumu pierobežā jau vairākas nedēļas iepriekš bija labi sagatavojušies savam uzdevumam.[9] Austrumprūsijā artilēristi, ģērbušies vecās, no vietējiem iedzīvotājiem aizlienētās drēbēs, ar pajūgiem bija aizveduši šāviņu rezerves uz iepriekš izraudzītām uguns pozīcijām un tur tās labi nomaskējuši.[9] Tomēr, satumstot naktij, tika dota pavēle, unvācu armijai vairs nepalika nekādu šaubu.[9] No lielgabaliem tika novākta kamuflāža, vai arī tie tika izvilkti no paslēptuvēm šķūņos.[9] Pēc tam tie tika nogādāti uz pozīcijām, izmantojot zirgus, riteņkāpurķēžu mašīnas vai artilērijas vilcējus ar aptumšotiem starmešiem.[9] Artilērijas virsnieki kopā ar kājniekiem devās uz priekšu, kur līdz padomju robežsargu priekšposteņiem atlika vien pārsimt metru.[9] Lai gan daudzi vācu karavīri baidījās doties pār robežu uz nezināmo zemi, par kuru bija dzirdējuši tikai šausmu stāstus, vairums no viņiem paļāvās uz virsnieku sacīto, ka par ziemas mītnēm nebūs jāuztraucas, jo karš ar Krieviju turpināsies tikai četras nedēļas.[59]
Visbeidzot 22. jūnija rītausmā — pulksten 3.15 pēc Vācijas laika — uz padomju—vācu robežas sākās pirmās artilērijas apšaudes,[113][114][115] kur atsevišķos frontes sektoros vācu artilērijas radītā kanonāde turpinājās veselas trīs stundas no vietas.[116] Vairāk kā 3 miljoni vācu karavīru kopā arfašistiskāsass valstu armijām, kopskaitā ap 4 miljoniem vīru — iedalīti trijāsarmiju grupās — noSomijas līdzMelnajai jūrai uzsāka ilgi gaidīto uzbrukumu Padomju Savienībai.[9] Tilti pār upēm tika sagrābti pirmsNKVD robežsargi paguva reaģēt.[113][115] Robežsargu ģimenes, kas dzīvoja pie robežposteņiem, gāja bojā kopā ar viņiem.[115] Dažos gadījumos jau iepriekš bija veikti slepeni reidi, lai aizvāktumīnas.[115] Turklāt, sākoties uzbrukumam, vācu diversantu grupas jau darbojās krievu robežas aizmugurē, atvienojot telefona līnijas.[113][115] Kad vācu kājnieku vienības tajā 22. jūnija rītausmā ieraudzīja austrumos svīstam gaismu, to priekšpulki jau kāpa laivās, lai forsētu ūdens šķēršļus.[55] Daudzi kājnieku pulki, mērodami pēdējos pārsimt metrus līdz savai starta līnijai, dzirdēja, kā no aizmugures jau tuvojasLuftwaffebumbvedēju uniznīcinātāju vienības, lai dotu pirmo gaisa triecienu ienaidnieka pozīcijām.[55] Līdz ar to vairāk par visu Hitlers varēja būt apmierināts, ka ir uzsācis visambiciozāko un pārdrošāko militāro kampaņu cilvēces vēsturē, kuru labprātāk pats mēdza dēvēt par savu ilgi gaidītoEiropas krusta karu pretboļševismu.[70]
1942. gadā, gatavojoties atkāpties no Maskavas, uzbūvētais slepenais Staļina bunkursKuibiševas pazemē.
Sākoties operācijai "Barbarosa", tiešiVācijas gaisa spēki bija tie, kas deva pirmo postošo triecienu padomju militārajiem objektiem visāAustrumu frontes garumā, kur jau pulksten 3.15 uzreiz pēc vācu iebrukuma Padomju SavienībāMelnās jūrasflotes virspavēlniecība ziņojaKremlim par vācu uzlidojumiemSevastopoles jūras karabāzei.[117] Tāpat 4.00 no rīta vācu kara aviācija sāka uzlidojumusVentspilij unLiepājai, kur paralēli uzbrukumiem ostu karabāzēm tika bombardēti arī padomju gaisa spēkuaerodromi, štābi, karaspēka koncentrācijas vietas un dzelzceļa mezgli.[118] Tomēr galvenaisLuftwaffe trieciens tika vērsts pretSarkanās armijas aviācijas pulkiem.[55] Tā, piemēram, preventīvos uzlidojumos pirmo deviņu stundu laikā pirmaisLuftwaffe uzbrukuma vilnis, kas sastāvēja no 500 bumbvedējiem, 270 pikējošajiem bumbvedējiem un 480 iznīcinātājiem, deva triecienu veseliem 66 padomju aviācijas koncentrācijas punktiem jeb lidlaukiem, kur jau līdz pirmās dienas beigām visas frontes garumā Vācijas gaisa spēkiem bija izdevies iznīcināt vairāk kā 1200 padomju lidmašīnu, no kurām lielākā daļa pat nebija paspējušas pacelties gaisā.[55][113][119] VācuMesserschmitt piloti gandrīz vai neticēja savām acīm, kad, riņķodami pār padomju lidlaukiem, kurus acumirklī pazina pēc izlūkošanas fotogrāfijām, ieraudzīja simtiem ienaidnieka lidmašīnu, akurāti sarindotu gar skrejceļiem.[55] Arī tās, kurām izdevās pacelties gaisā vai kuras ieradās no lidlaukiem tālāk austrumos, bija salīdzinoši viegls mērķis vācu pieredzējušajiem pilotiem.[55] Turklāt kā norāda britu vēsturnieksAntonijs Bīvors, šīs gaisa kaujas pret nepieredzējušajiem padomju pilotiem kāds vācu gaisa spēkuģenerālis esot pat nosaucis par "bērnu slepkavošanu".[55]
Pateicoties vācu zibenīgajam uzbrukumam, arī turpmākajās dienāsLuftwaffe turpināja gūt vērāņemamus panākumus Padomju Savienības gaisa telpā, kur laika posmā starp 23. un 26. jūniju viens no vācu gaisa spēkuģenerālfeldmaršaliem,Erhards Milhs(Erhard Milch), atzīmēja, ka papildus jau pirmajā dienā iznīcinātajām 1200 lidmašīnām vācu pilotiem bija izdevies notriekt vēl teju 2000 pretinieka lidmašīnu, kā rezultātā jau praktiski pirmajās karadarbības dienās vāciešiem bija izdevies izveidot un nostiprināt absolūtu gaisa pārsvaru Padomju Savienības teritorijā.[120] Ne velti toreizējais vācu ģenerālštāba priekšnieksFrancs Halders(Franz Halder) lakoniski savā dienasgrāmatā atzīmēja, ka militārie panākumi, kas tika īstenoti jau karadarbības pirmajā dienā, lika secināt, ka "visā frontes līnijas garumā pretiniekam acīmredzami ir sagādāts taktiskais pārsteigums".[121][122]
Neveiksmīgais "Barbarosas" noslēgums noveda pie tā, ka Vācija tika ierauta ilgstošā un nogurdinošā karadarbībā pret resursiem bagātāko Padomju Savienību, kurai viennozīmīgi šāds kara scenārijs bija daudz izdevīgāks nekā ar resursiem ierobežotajai Vācijai. Līdz ar to karadarbība starp abāmtotalitārajām lielvalstīm turpinājās līdz pat1945. gadamaijam, kuras laikā tika piedzīvotas vienas no lielākajām un asiņainākajām kaujām cilvēces vēsturē. Bez tam pieaugošās brutalitātes dēļ konflikts ieguva arīiznīcības kara raksturu.
↑1940. gada vasarā pirmajos uzbrukuma plānu projektos "Barbarosas" termins vēl nebija izstrādāts, kur potenciālais uzbrukums Padomju Savienībai tika apzīmēts ar terminiem "Otto" un "Fritz". Pats nosaukums "Barbarosa" parādījās tikai 1940. gada decembrī, kad Hitlers parakstīja galējo direktīvu Nr. 21.
↑Otrā pasaules kara laikā Zviedrija bija galvenaisdzelzsrūdas piegādātājs nacistiskajai Vācijai.
↑Paralēli vācu militārajiem formējumiem armiju grupu "Dienvidi" atbalstīja viena ungāru armija un divas rumāņu armijas.
123Stahel, D.Operation Barbarossa and Gemany's Defeat in the East. Cambridge: Cambridge University Press, P. 40.
123Kay, A. J.Exploitation, Resettlement, Mass Murder: Political and Economic Planning for German Occupation Policy in the Soviet Union, 1940—1941. New York: Berghahn Books, 2006. P. 31.
12Stahel, D.Operation Barbarossa and Gemany's Defeat in the East. Cambridge: Cambridge University Press, P. 42.
↑Glantz, D. M.When Titans Clashed: How the Red Army Stopped Hitler. P. 13.
↑Glantz, D. M.When Titans Clashed: How the Red Army Stopped Hitler. P. 14.
↑Stahel, D.Operation Barbarossa and Gemany's Defeat in the East. Cambridge: Cambridge University Press, P. 43.
↑Stahel, D.Operation Barbarossa and Gemany's Defeat in the East. Cambridge: Cambridge University Press, P. 41.
↑Kay, A. J.Exploitation, Resettlement, Mass Murder: Political and Economic Planning for German Occupation Policy in the Soviet Union, 1940—1941. New York: Berghahn Books, 2006. P. 33.
.svg)
.svg)
.svg)
.svg)
.png)
