Katoliskādoktrīna māca, ka gan līdzdalības priesterībā pakāpes (episkopātu un prezbiterātu), gan kalpošanas pakāpi (diakonātu) piešķir ar sakramentālu darbību, ko sauc parordināciju, tas ir ordinācijas sakramentu. Pēc katoļu mācībasordinācijas sakraments ir paredzēts, lai kalpotu citupestīšanai, sakraments sekmē personisko pestīšanu, bet tas notiek, kalpojot citiem. Tie piešķir īpašu sūtību Baznīcā un kalpoDieva tautas attīstībai.
Bīskapa jeb episkopāta pakāpe ir līdzdalības priesterībā augstākā pakāpe; bīskapa ordinācija — ordinācijas sakramenta pilnība, kuru baznīcas liturģiskā tradīcija un svēto tēvu balss sauc par augstāko priesterību, par svētā kalpojuma pilnību (summa).[5]
Ordinācijas sakramenta svinēšana iekļaujas eiharistiskajā liturģijā, tai ir vairāki riti.Latīņu ritā pirmie riti ir ordinējamā priekšā stādīšana un izraudzīšana, bīskapa uzruna, ordinējamā iztaujāšana, Visu Svēto litānija, kuras laikā ordinējamais atrodas guļus stāvoklī altāra priekšā.
Ordinācijas sakramenta laikā jeb bīskapa konsekrācijā bīskaps veic īpašu galveno ritu — maģistērisku, reliģisku un liturģisku — uz nākamā bīskapa galvas veic roku uzlikšanu un īpašu konsekrācijas lūgšanu bīskapa kalpošanas nolūkā. Šī tradīcija ir atrodamaSvētajos rakstos saukta grieķu:takseis, latīņu:ordinēs — tā liturģija runā parepiscopo ordo. Ar šo sakramentu — roku uzlikšanu un iesvētīšanas vārdiem tiek dāvāta Svētā Gara žēlastība un tiek uzspiests svētais zīmogs, tā ka bīskapi izcilā un redzamā veidā ieņem paša Kristus- Mācītāja, Ganītāja un Virspriestera — vietu un darbojas Viņa personā. (latīņu:in eius persona agant).[5]
Pēc konsekrācijas seko riti, kas simboliski izsaka un piepilda notikušo noslēpumu — svaidīšana ar svēto hrizmu par zīmi īpašam Svētā Gara svaidījumam, kas dara auglīgu kalpojumu un pasniedz Evaņģēlija grāmatu un bīskapainsignijas jeb amata zīmes — gredzenu, gana zizli, mitru, krūšu krustu un palliju gadījumā, ja tiek konsekrēts par arhibīskapu-metropolītu.
Romas Katoļu baznīcā par bīskapu var kļūt kristīts vīrietis, kurš pieņemordinācijas līdzdalības priesterībā sakramentu, šajā gadījumā tā augstāko pakāpi — episkopātu."Par bīskapu kārtas locekli kļūst sakramentālās iesvētīšanas spēkā un hierarhiskā vienotībā ar bīskapu kolēģijas galvu un locekļiem".[6]
Bīskapu kārtas raksturs un koleģiālā daba izpaužas arī senajā Baznīcas ierašā, kas pauž vēlmi, lai jauna bīskapa iesvētīšanā piedalītos vairāki bīskapi. Lai bīskapa ordinācija mūsdienās notiktu likumīgi, nepieciešams īpašs Romas bīskapa — Pāvesta lēmums jeb mandāts, kas tiek nolasīts pirms ordinācijas, jo Romas bīskaps ir augstākā redzamā saikne, kas vieno atsevišķas baznīcas vienā vienīgā baznīcā un nodrošina šo Baznīcas brīvību.
Pēc bīskapa ordinācijas sakramenta jeb konsekrācijas norisinās ingress galvenajā diecēzes, kura bīskapam ir uzticēta,katedrālē vaibaznīcā, kura laikāpriesteri saliek paklausības solījumu jaunajam bīskapam. Ar šo brīdi bīskaps pārņemadministratīvo varu. Šajā baznīcā vai katedrālē arī atrodas bīskapa sēdeklis jeb katedra, kas izsaka svētsapulces priekšsēža lomu.
Katram bīskapam kāKristus vietniekam ir pastorāls pienākums pret sev uzticēto atsevišķo Baznīcu (diecēzi vai diecēzēm), bet tajā pašā laikā viņš ir aicināts kopā ar saviem brāļiem episkopātā koleģiāli rūpēties par visām Baznīcām.Bīskaps saņemOrdinācijas sakramenta pilnību, kas viņu iekļaujbīskapu kolēģijā un dara par viņam uzticētās vietējās Baznīcas galvu.Katoļu Baznīcas bīskapi kā apustuļu pēcteči un bīskapu kolēģijas locekļi ir līdzdalīgi apustuliskajā atbildībā un visas Baznīcas sūtībā, pakļaujotiesRomas pāvesta,Svētā Pētera pēcteča, autoritātei.
Pie bīskapa insignijām pieder:gredzens,gana zizlis,mitra,krūšu krusts, kā arīarhibīskapiem-metropolītiem —pallijs.[7]
Bīskaps ikdienā nēsā liturģisku apģērbu —sutanu.
