Bīgls ir vidēja lielumamedību suņušķirne, kas izveidotaAnglijā. Bīgls tiek iedalītsdzinējsuņu klasē, un tas ir paredzētszaķu untrušu medībām. Tam ir izcilaoža un pēdu meklēšanasinstinkts, tādēļ to plaši izmantomuitas dienestā, meklējot aizliegto produktu un vielu klātesamībucilvēku bagāžā. Bīgls ir arī ļoti populārs kā mājas mīļdzīvnieks, jo tas ir neliela auguma, ar līdzsvarotutemperamentu un labuveselību.[1] Tas vidēji dzīvo līdz 12,5 gadiem, kas ir raksturīgi šāda izmēra suņiem.[2]
Saskaņā arOksfordas angļu vārdnīcu pirmo reizi bīgla vārds literatūrā tiek pieminēts1475. gadā. Nav ziņu par to, kā sunim radies šāds vārds, tomēr ir vairākas versijas; vārds "bīgls" ir cēlies nofranču valodas vārdabégueule, kas nozīmē atvērta rīkle jeb plaši atvērta mute; otra versija ir tāda, ka vārds ir cēlies no vecangļu valodas jebgēlu valodas "beag", un tas nozīmē "mazs"; vēl viena versija vārda bīgls izcelšanos saista ar franču vārdu "beugler", kas nozīmē "apakšā"; pēdējā versija, ka vārds cēlies novācu valodas "begele" un nozīmē "rāties".
Bīgli ir līdzīgiangļu lapsusunim, bet augumā ir mazāki, ar īsākāmkājām un lielākāmausīm. To galvas ir nedaudz platākas un purna daļa īsāka. To augstums skaustā ir 33 — 41cm, svars 8 — 16kg. Kuces ir nedaudz mazākas par suņiem.
Bīgliem ir plastiski velvētsgalvaskauss, tā purns ir vidēji garš, taisnstūra formā, ar melnu (ļoti reti tumšā, sarkanbrūnā krāsā)degunu. Bīglam ir spēcīgi žokļi un ideāls sakodiens.Acis ir lielas, brūnas, ar izteikti maigu skatienu.Ausis garas, mīkstas un zemu novietotas, tās ir viegli iegrieztas pret vaigiem, ausu gali ir noapaļoti. Bīglam ir vidēji garš, spēcīgskakls, ar nelielu ādas kroku, platas krūtis, nedaudz ieliekta, taisnaaste, kuras gals vienmēr ir balts. Balto astes galu mēdz saukt par karodziņu, jo medībās tas ļauj pamanīt suni garā zālē, kura galva ir nolaista lejā, sekojot medījuma pēdām. Bīglam ir labi attīstīts, muskuļots ķermenis, un tā apspalvojums ir gluds un stingrs. Priekškājas ir taisnas, labi novietotas zem ķermeņa, pakaļkājas muskuļotas un ieliektas lecamajās locītavās.
Bīglam ir vairākas pieļaujamās apspalvojumakrāsas, lai gan visbiežāk sastopamie ir trīskrāsu bīgli —balts pamats ar lieliem, melniem laukumiem, kas ēnojas ar lieliem, rudiem laukumiem.[4]
trīskrāsu bīgli: sākot ar klasisko trīskrāsu bīglu jeb melnmuguras bīglu, kuram uz muguras ir sedlu formasmelns laukums, melnās krāsas laukumiem kombinējoties ar brūniem laukumiem, līdz tumšajam trīskrāsu bīglam, kuram ir tikko jaušamibrūni lāsumi, kas kombinējas ar lieliem, melniem laukumiem, vai ēnotais trīskrāsu bīgls, kura lielie, melnie laukumi kombinējas ar vēl lielākiem brūniem laukumiem, melnajiem dzīves laikā lēnām izzūdot. Trīskrāsu bīgli parasti piedzimst melni vai balti. Baltie vai melnie laukumi kucēnam parādās apmēram 8 nedēļu vecumā, bet melnie laukumi izbalo līdz brūnai krāsai, kad kucēni ir jau paaugušies. Brūnie laukumi bīglam pilnībā parādās starp pirmo un otro gadu. Ir bīgli, kuru krāsa mainās visās dzīves laikā, zaudējot melnos laukumus pilnībā.
divkrāsu bīgli: tiem vienmēr ir balts pamats, uz kura izvietoti krāsaini raibumi. Vispopulārākā ir balts ar rudu, bet variācijas ir ļoti daudzas, ieskaitot balts ar ļoti gaiši brūnu. Raibumi var būt arī melni, šokolādes krāsas, sarkanbrūni u.c. Ir bīglu klubi, kuru standartos netiek pieļauti rozīgi brūni jeb aknu krāsas (angļu:liver) raibumi, šādiem suņiem parasti ir dzeltenas acis. Bīglu spalvas mats var būt divkrāsains — punktēts (angļu:ticked), punktēta var būt gan baltā splava, gan melnā ar dažādu toņu punktiem spalvas galā, ieskaitot zili punktētos bīglus.
Bladhaundiem un bīgliem piemīt vienas no labākajāmožas spējām starp visiemsuņiem. Zinātnieki Džons Pauls Skots un Džons Fullers1950.gados veica eksperimentu, lai noskaidrotu dažādu suņu šķirņu ožas spēju. 4000 m2 lielā laukā tika palaistapele, tika uzņemts laiks, cik ātri, kurš suns spēj peli atrast. Bīgls peli atrada īsākā laikā par vienuminūti,foksterjeram vajadzēja 15 minūtes, betskotu terjers peli neatrada vispār. Bīgli ir izcili pēdu dzīšanai uz zemes, to ožas spējas krītas darbā ar smaržām, kas ir gaisā, tādēļ tos neizmantosniega lavīnu upuru meklējumos.
Bīglam ir līdzsvarotstemperaments, draudzīgs un maigs raksturs. Tie ir dzīvespriecīgi suņi, kuriem nav raksturīga nedz agresija, nedz pārāk liels kautrīgums[5]. Bīgliem patīk kompānija, ar svešiniekiem tie iesākumā ir vēsi, bet diezgan ātri ar visiem sadraudzējas, tādēļ tie nav piemēroti sargāšanai. Tomēr, ja nāk svešinieki, bīgli rej un taisa troksni. Bīgli ir aktīvi un enerģiski. Tā kā šķirne mērķtiecīgi ir veidota pēdu dzīšanai, tad bīgliem šisinstinkts ir ļoti spēcīgs, un tos ir grūti apmācīt citām vajadzībām. Kopumā bīgls ir paklausīgs suns, bet, saodis svaigas pēdas, tas var "aizmirst visu uz pasaules". Bīgli ļoti labi pakļaujas apmācībai, izmantojot kārumus, bet arī ātri nogurst un kļūst garlaikoti.Stenlija Korenasuņu inteliģences tabulā tie ieņem 72. vietu, bīgli ir ierindoti grupā ar viszemāko uzmanības, paklausības un inteliģences koeficentu.
Bīgli ir brīnišķīgi suņi kopā ar bērniem, tādēļ tie ir populāri kāģimenes suņi. Bīglam patīk, ja blakus ir otrs vai vairāki citi bīgli. Ja bīgls ir viens, tas var kļūt nervozs un bailīgs. Tas ļoti labi sadzīvo arī ar citu šķirņusuņiem. Tā kā bīgls ir aktīvs, tas labprāt darbojas, bet pēc kārtīga darba tam vajag atpūtu. Ja bīglam pietrūkst fiziskās aktivitātes, tas kļūst resns.
Suņi, kas ir bijuši līdzīgi bīglam gan izmērā, gan pielietojuma ziņā, ir dzīvojuši jauSenajā Grieķijā 5. gadsimtā pirms mūsu ēras. Sengrieķu vēsturnieksKsenofonts apraksta medību suni, kas izmantots zaķu medībām un dzinis zaķiem pēdas, izmantojot savu izcilo ožu un spēju sekot pēdām. Šie suņi vēlāk nokļuvaSenajā Romā, un, iespējams, vēlāk tika ievesti arīBritānijā.
Viduslaikos vārdu "bīgls" lietoja, lai apzīmētu maza auguma dzinējsuņus, šiem suņiem nav saistības ar mūsdienu šķirni bīgls. Bīgla tipa suņi bija populāri gan karaļaEdvarda II, ganHenrija VII laikā, tad tos sauca par cimdu bīgliem. KaralienesElizabetes I laikā bija bīgla tipa suņi, kurus sauca par kabatas bīgliem, to augstums skaustā bija 20 — 23cm.[6] Tie bija pietiekami mazi, lai tos varētu ievietotseglu ceļa somā uzzirga muguras, un tādējādi kopā ar jātnieku nonākt medību vietā. Lielākie suņi izcēla medījumu, pēc tam tika palaisti mazie, kas pēc pēdām atrada medījumu un turpināja to izdzīt no slēpņiem. Mazie kabatas bīgli mūsdienās ir izmiruši.
18. gadsimtā tika izveidotas divas šķirnes, kas bija paredzētaszaķu untrušu medībām:dienviddzinējsuns unziemeļbīgls jeb ziemeļdzinējsuns. Dienvidzinējsuns bija liels, smagnējs suns ar taisnstūrainu galvu un garām, mīkstām ausīm. Lai gan diezgan lēns, tam bija liela izturība un izcila oža. Ziemeļbīgls tika izveidotsJorkšīrā, sakrustojot talbotu argreihaundu, tas bija populārs Anglijas ziemeļos. Tas bija mazāks par dienvidzinējsuni, vieglāks un ar smailāku purnu. Ziemeļbīgls bija ievērojami ātrāks, bet tāoža nebija tik labi attīstīta kā dienviddzinējsunim. Tā kā populāras kļuvalapsu medības, abas suņu šķirnes zaudēja savu pielietojumu. Mazos bīgla tipa suņus sakrustoja ar lielākajiem staghaundiem, un tika izveidotaangļu lapsusuņu šķirne. Mazie bīgla tipa suņi gandrīz izmira, tikai neliels daudzums šo suņu saglabājās piezemniekiem Anglijas dienvidos, lai medītu trušus.
Garīdznieks Fīlips Hanivuds (angļu:Phillip Honeywood)Eseksā1830.gados izveidoja bīglu suņu baru, un ir uzskats, ka šis suņu bars kļuva par mūsdienu bīgla tiešajiem priekštečiem. Līdz mūsdienām nav saglabājušies precīzi dati, kā tika izveidoti šie suņi, bet ir zināms, ka tika izmantoti ziemeļbīgli un dienviddzinējsuņi, un pastāv uzskats, ka šķirnes programmā tika izmantoti arīharjeri. Hanivuda bīgli bija maza auguma, to augstums skaustā bija apmēram 25cm, un tie bija sniegbalti kātalboti.
Hanivuda mērķis bija izveidot labu medību suni, viņa darbu turpināja Tomas Džonsons (angļu:Thomas Johnson), kurš centās izveidot atraktīvu un talantīgu medību suni. Džonsons bīglam izveidoja divus tipus:asspalvaino bīglu unīsspalvaino bīglu. Asspalvainais bīgls kā šķirnes variācija izdzīvoja līdz20. gadsimta sākumam, bet mūsdienās tas ir izmiris.
Bīgla standarti sāka veidoties1840.gados; šajā laikā izzuda gan ziemeļbīgls, gan dienvidzinējsuns. Tomēr jaunā šķirne bija ļoti dažāda gan izmērā, gan raksturā. Bīgli1856. gadā joprojām dalījās 4 grupās: vidējos bīglos, pundurbīglos, lapsu bīglos (šie suņi bija mazāki un lēnāki kā angļu lapsu suņi), asspalvainajos bīglos jeb terjerbīglos.
1890. gadā tika nodibināts bīglu suņu klubs un deklarēti pirmie šķirnes standarti.
