Austrumu Pareizticīgā baznīca jebAustrumu Ortodoksā baznīca,[1][2] oficiāliOrtodoksā Katoliskā baznīca,[3] ir otra lielākākristīgā baznīca pasaulē.[4] Aptuvenais sekotāju skaits ir no 225 līdz 300 miljoniem.[5] Kā viena no senākām institūcijām pasaulē, tai ir bijusi nozīmīga lomaKrievijas,Austrumeiropas (tai skaitāBalkānu) unTuvo Austrumu vēsturē. Atšķirībā noKatoļu baznīcas, tai nav adminstratīvā centra, jo tā ir vairāku autokefālu jeb patstāvīgu baznīcu sadraudzība, kurām ir attiecīgi savi patriarhi, un neviens no tiem nav uzskatāms par pārāku pār visiem citiem, kā tas ir arpāvestu. Toties vēsturiski nozīmīga loma irKonstantinopoles patriarham, kuru uzskata par "pirmo starp vienlīdzīgajiem".
Atšķirībā noRietumu kristietības, Austrumu Pareizticīgā baznīca īpaši nelieto jēdzienu kā 'sakramenti', oficiāli tos saucot par "svētajiem noslēpumiem". Pareizticībā tiek mācīts, ka ir septiņi svētie noslēpumi: kristība, hrizmācija (iestiprināšana), euharistija, ordinācija, grēksūdze, slimnieku svaidīšana un laulība.[6][7]
Galvenais dievkalpojums Austrumu Pareizticīgā baznīcā ir pazīstams kāDievišķā Liturģija, kuras centrā ir Euharistijas konsekrācija — maizes un vīna pārtapšana par Jēzus Kristus īsto miesu un asinīm, pateicotiesSvētajam Garam.[8]
Jēdziens "ortodoksija" (grieķu:ὀρθός,orthos — ‘taisns, pareizs’;δόξα,doxa — ‘godināšana, ticība’) ir no grieķu valodas, kura latviskais atveidojums ir 'pareizticība'. Ortodoksija kā termins ir jau sen lietots Austrumu kristietībā, lai apzīmētu to ticību, kādu turēja agrīnie kristieši. Attiecīgi tas ir kā pretstats jēdzienam "heterodoksija" (ἑτεροδοξία,heterodoxía), kas nozīmē — pretēja jeb aplama ticība.
Austrumu Pareizticīgas baznīcā dažkārt tiek dēvēta arī par 'Austrumu baznīcu', ko parasti lietoLielās Shizmas kontekstā.
Senākie Baznīcas dokumenti liecina, ka ir bijušas trīs Baznīcas patriarhijas — Roma, Aleksandrija un Antiohija.[9] Visas šīs patriarhijas savulaik atradās zemRomas Impērijas. Starp tām, vienīgi Roma atradās impērijas rietumu daļā, tādēļ Rietumu baznīcas ar laiku kļuva centrētas tieši uz Romas baznīcu. Ap 4. gadsimtu Romas Impērija sadalijās, izveidojotAustrumuromas unRietumromas impērijas, kas attiecīgi izolēja Austrumu un Rietumu baznīcas no viens otra.
Ap šo laiku, Baznīcā tika sasauktsI Konstantinopoles koncils, kurā formāli tika nodefinētapentarhija jeb piecas patriarhijas: Roma, Konstantinopole, Aleksandrija, Antiohija un Jeruzaleme. Koncilā tika arī teikts, ka "Konstantinopoles bīskapam ir goda primaritāte pēc Romas bīskapa, jo tā ir Jaunā Roma," tādējādi Konstantinopole vairs nebija vienkārši vietēja bīskapija zem cita virsvadības, bet gan augstākā patriarhija tikai pēc Romas, ko pāvestsDamasijs I un citi savulaik apstrīdēja.[10]
Tomēr no Austrumu baznīcu puses ar laiku parādijas arī sava veida kritika pret Rietumu baznīcām. Ap 6. gadsimtu Rietumu baznīcu tēvi iekļāva piebildiNīkajas ticības apliecībā, ka Svētais Gars iziet no Tēva "un no Dēla" (latīņu:filioque). Šādas piebildes pievienošana netika veikta ekumeniska koncila rezultātā, tādēļ šādu rīcību Austrumos noraidīja. Bez tam, ar laiku attīstījās uzskati Rietumos par Romas pāvesta primaritāti saistībā ar autoritāti, ko Konstantinopoles patriarhs noraidīja, 876. gadā to pasludinot par maldu mācību.
Šādas un daudzas citas domstarpības starp Rietumu un Austrumu baznīcām beigās noveda pie 1054. gadaLielās Shizmas, kas oficiāli sadalīja līdz tam vienoto Baznīcu divās daļās. Kopš tā laikaKatoļu baznīca un Austrumu Pareizticīgā baznīca vairs nav bijusi liturģiskā sadraudzībā ar viens otru. Mēģinājumi apvienot abas baznīcas ar koncila palīdzību ir veikti vairākas reizes — ganII Lionas koncilā, ganFlorences koncilā,— taču formāla apvienošanās starp abām pusēm nav izdevusies, un baznīcas ir līdz mūsdienām palikušas kā atsevišķas.
PēcLielā Shizmas 1054. gadā kristīgās baznīcas Austrumu un Rietumu daļas arvien vairāk attālinājās, bet pēcCeturtā Krusta kara unKonstantinopoles ieņemšanas 1204. gadā to attiecības kļuva antagonistiskas. NoIndriķa hronikas zināms, kaLivonijas krusta karu sākuma posmā 1209. gadā bīskapa Alberta vadībā krustnešu karaspēks ielauzās Jersikā un izlaupīja gan pilsētu, gan tās kristīgās baznīcas.
Latviešu valodā līdz mūsu dienām lieto vienus un tos pašus vārdus baznīcas un dievkalpojumu piederumu apzīmēšanai: no krievu pareizticīgāsbaznīcslāvu valodas aizgūti, piemēram, sekojošie vārdi: krusts, baznīca, grāmata, grēks, svētki, svece, nedēļa, zvans, zizlis, kūma, gavēt, zvanīt, klanīties u.c. Par šādu vārdu ieviešanos mūsu valodā nav ko brīnīties, jo pirmie pareizticības sludinātāji Latvijā bija krievu priesteri. Pāvests Honorijs III savā 1222. gada bullā piemin krievu garīdzniekus, kuri nākuši latviešus kristīt un turēt pie viņiem dievkalpojumus. Bet droši vien jau XIII gs. bija arī latviešu garīdznieki; par to liecina atzīme uz Jura Evaņģēlija, ko slāvu valodā pārrakstījis ap 1270. gadu Jersikas priestera latvieša dēls Juris.XIII gs. vācu krustneši iekaroja senlatviešu valstis un varas līdzekļiem visā Senlatvijā nostiprināja katolicismu, padzenot pareizticīgos garīdzniekus un likvidējot pareizticību.
XIV gs. no Rīgas maģistrāta grāmatām zināms, ka Rīgā bija pareizticīgā Sv. Nikolaja baznīca un konvents Aldaru ielas rajonā. Vēlākajos gadsimtos tās izplatība norisa Krievijas Pareizticīgās baznīcas aizgādībā. 1836. gada 14. septembrī tika nodibinātsPleskavas bīskapijasRīgas vikariāts. 1843. gadā Pleskavas Garīgajā seminārā sāka mācīt latviešu valodā. 1847. gadā Rīgā tika atvērta pareizticīgo “Latviešu garīgā skola”. Tajā pašā gadā sākās baznīcas grāmatu tulkošana latviešu valodā. 1848. gadā bija 33 pareizticīgo latviešu draudzes. PēcKrievijas Impērijas sabrukuma nodibinotiesLatvijas Republikai,Maskavas patriarhs Tihons ar savu lēmumu Nr.1026 atzina autokefālas Latvijas Pareizticīgās baznīcas izveidošanu.
2007. gadā pareizticīgie veidoja trešo lielāko kristīgo konfesiju (117 draudzes, ap 350 tūkstoši ticīgo) Latvijā pēcluterāņiem (299 draudzes, ap 450 tūkstoši ticīgo) unkatoļiem (284 draudzes, ap 430 tūkstoši ticīgo). Turklātvecticībniekiem bija 67 draudzes ar 7635 ticīgajiem.[11]
↑"Ortodoksā baznīca sevi sauc vienkārši par Baznīcu, tāpat kā grieķi senatnē lietoja vārdu kristieši, runājot par pareizticīgajiem. Tas ir tāpēc, kaAustrumu ortodoksā baznīca ir tieši tā kopiena, t.i., eklēzija, kura aizsākās Jeruzalemē piecdesmitajā dienā pēcKristus augšāmcelšanās, Sv. Garam nonākot. Šī kopiena vēstures gaitā saglabājusies nemainīga daudzās vietās, kas minētas Jaunajā Derībā. Ortodoksajai baznīcai nav jāpierāda savs vēsturiskais īstums - tā ir apustuļu laika Baznīcas tiešs turpinājums." -arhibīskaps Pāvils. Kā mēs ticam?
↑«Christianity».Major Branches of Religions Ranked by Number of Adherents. adherents.com. Arhivēts nooriģināla, laiks: 2015.gada 15.martā. Skatīts: 2014. gada 22. maijs.
