Ateisms (grieķu:a — 'bez';grieķu:theos — 'dievs') ir uzskatu sistēma, kuras pārstāvji vai nu noliedzdievību esamību[1], vai arī nepiekrītteismam.[2] Visvairāk to tomēr saista ar neticību dievību esamībai. Daudzi ateisti ir skeptiski noskaņoti arī pret jebkādāmpārdabiskām parādībām, apgalvojot, ka tam trūkst lietisku pierādījumu.
Antīkajā pasaulē daži ateisma aspekti parādījāsepikūrismā, taču izzuda no grieķu-romiešufilozofijas tradīcijām līdz arkristietības ietekmes palielināšanos. Ateisma ideja no jauna parādījāsapgaismības laikā, kad ateismā apsūdzēja tos, kas apšaubīja reliģiskostatus quo, taču līdz 18. gadsimta beigām tas nostiprinājās kā augošas minoritātes filozofiskā nostāja. Ateisms izplatījās paralēliracionālismam unhumānismam, un 20. gadsimtā jau bija kļuvis par bieži sastopamu uzskatu sistēmu, īpaši zinātnieku vidū.
vājais ateisms (dēvēts arī par implicīto ateismu vai negatīvo ateismu) — uzskats, ka nav redzama racionāla pamata, lai apgalvotu jebko par dievību esamību vai neesamību;
stiprais ateisms (dēvēts arī par eksplicīto ateismu un pozitīvo ateismu) —pārliecība, ka dievi neeksistē.
Vājā ateisma pārstāvis var, piemēram, uzskatīt, ka dievību esamība ir apšaubāma, jo tai trūkst pierādījumu.Teisti apgalvo, ka pastāv kāda dievība vai dievību grupa. Vājā ateisma pārstāvji neapgalvo pretējo; viņi atturas no piekrišanas teistiskiem apgalvojumiem.Agnosticisms irepistemoloģiska nostāja, ka patiesība par dievību esamību vai tās trūkumu nav zināma un, iespējams, nav arī izzināma. Agnostiskais teisms savukārt nozīmē uzskatu, ka dievību esamība nav pierādāma, taču turpināšanu tai ticēt (tam pretstata agnostisko ateismu).
Racionālisti mēdz būt stiprā ateisma pārstāvji. Viņu argumentācijas pamatā, piemēram, var būt apgalvojumi, ka dievības ideja pati par sevi ir pretrunīga, tādēļ neiespējama (piemēram,ļaunuma problēmas dēļ), vai arī uzskats, ka ticība jebkam pārdabiskam nav racionāli pamatojama. Stiprā ateisma pārstāvji kā argumentu mēdz izmantot arī ticības psiholoģiskās iezīmes (piemēram,Patiesi ticīgā sindroms), kā rezultātā sliecas atbalstīt uzskatu sistēmas, kas balstās uz kritisko domāšanu, nevis ticību.
Pastāv arī termins „antiteisms”, un ar to apzīmē uzskatu sistēmu, kas postulē, kareliģija ir nosodāma un vairo naidu dažādu uzskatu pārstāvju starpā.
Ateisma idejas ir sastopamas jau senajos reliģiskajos un filozofiskajos tekstos.Vēdu laikmetaIndijā (aptuveni 1500—500. gadsimts p.m.ē.) daži Sānkjas skolas uzskati parpasauli undvēseles attīstību tiek uzskatīti par ateistiskiem. Par izteiktiemmateriālistiem un ateistiemhinduisma kontekstā tiek uzskatīti arī Čarvakas skolas pārstāvji (6. gadsimts p.m.ē.), lai gan viņu pašu teksti nav saglabājušies, un uzskati galvenokārt zināmi no kritiķu darbiem.Rietumu pasaulē ateisma jēdziens attīstījāsSenās Grieķijas filozofijā. Daži pirmsokrātiskie domātāji pasauli skaidroja materiālistiski, noraidotteoloģiskus skaidrojumus.Ksenofans kritizējaantropomorfisku dievu attēlojumu, betSokrats tika apsūdzēts bezdievībā, lai gan pats dievu esamību neapstrīdēja. Filozofs Teodors no Kirēnas uzskatāms par vienu no pirmajiem, kas atklāti noraidīja tautas reliģiju. Arī agrīnie kristiešiRomas impērijā tika dēvēti par ateistiem, jo atteicās pielūgt tradicionālās dievības, kaut arī paši ticēja vienam dievam.[3]
Renesanses laikmetā pieauga interese parzinātnisku pasaules izziņu, kas bieži nonāca pretrunā ar reliģiskodogmu, piemēram, kadNikolajs Koperniks izvirzījaheliocentrisko sistēmu,Romas Katoļu baznīcas pārstāvji to asi kritizēja, tostarp, rakstīja atspēkojošus traktātus, cenšoties atspēkot Kopernika teorijas.[4]Nikolo Makjavelli reliģiju raksturoja kā sabiedrības un valsts pārvaldības instrumentu, nevis pārdabisku realitāti.[5]17. gadsimtāBenedikta Spinozas filozofija tika uzskatīta par ķecerību, jo viņš noraidīja tradicionālu personiska dieva koncepciju. Spinoza piekopa panteistisku skatījumu, identificējot Dievu ar dabu. Lai arī viņš pats sevi neuzskatīja par ateistu, viņa idejas ievērojami ietekmēja turpmāko sekulāro un ateistisko domāšanu. 18. gadsimtāapgaismības laikmeta domātāji attīstīja materiālistisku unracionālistisku pasaules skatījumu.[6] Viens no nozīmīgākajiem ateisma ideju pārstāvjiem bijaDenī Didro, franču "Enciklopēdijas jeb zinātņu, mākslu un amatu skaidrojošās vārdnīcas" (Encyclopédie, ou dictionnaire raisonné des sciences, des arts et des métiers, 1751—1772) redaktors un idejas autors, kura darbs kritizēja baznīcas ietekmi un tika pakļauts cenzūrai.[7][3]
Franču revolūcijas laikā revolucionārie līderi vērsās pret kristietību kā pret daļu no vecā režīma. Revolucionārā valdība īslaicīgi ieviesa Saprāta (Culte de la Raison) un vēlākAugstākās būtnes kultu (Culte de l’Être suprême) kā valsts reliģiju.[8]Maksimiliāns Robespjērs aizstāvēja reliģijas sabiedrisko nozīmi, bet noraidīja striktu ateismu.[9] 19. gadsimtā vācu filozofsLudvigs Feierbahs uzskatīja, ka Dievs ir cilvēka īpašību projekcija, un šī ideja ietekmēja tālākos reliģijas kritiķus, tostarpKārli Marksu unFrīdrihu Nīči.[10][11]
20. gadsimtā ateisms kļuva par oficiāluideoloģiju vairākāskomunistiskās valstīs, tostarpPSRS unĶīnā, kur reliģija tika pakļauta valsts kontrolei. Tajā pašā laikā Rietumos ateisms kļuva par nozīmīgu filozofisku virzienu. Filozofi kāBērtrands Rasels kritizēja reliģiju kāmāņticību, bet 21. gadsimtā Jaunā ateisma pārstāvji, piemēram,Ričards Dokinss, turpināja šo tradīciju, uzsverot zinātnes nozīmi reliģisko uzskatu pārbaudē.[3]
2015. gadā publicētajā nevalstiskā un nekomerciālā sabiedriskās domas izpētes centraPew Research Center publiskotajā pētījumā „Pasaules reliģiju nākotne un to attīstības prognoze 2010-2050” minēts, ka 2010. gadā Latvija ir 8. vietā no 150 to valstu starpā, kur ir lielākais iedzīvotāju skaits, kas nesaista sevi ar kādu reliģiju — 43,8% respondentu.[12]
↑Louis P Pojman. Robert Audi (redaktors) .The Cambridge Dictionary of Philosophy ((2nd edition) izd.), 1999.the view that there are no gods. A widely used sense denotes merely not believing in God and is consistent with agnosticism. A stricter sense denotes a belief that there is no God...
↑Kai Nielsen.«Atheism».Encyclopædia Britannica. Skatīts:2007-04-28. "Atheism, in general, the critique and denial of metaphysical beliefs in God or spiritual beings... a more adequate characterization of atheism consists in the more complex claim that to be an atheist is to be someone who rejects belief in God for [reasons that depend] on how God is being conceived."
