Antilopes gnu jeb vienkāršignu (Connochaetes) ir viena nodobradžu dzimtas (Bovidae) ģintīm, kas piedervēršantilopju apakšdzimtai (Alcelaphinae). Tā apvieno 2 mūsdienās dzīvojošassugas, kuras izplatītasĀfrikā uz dienvidiem noSahāras.[1]Fosiliju pētījumi liecina, ka abas sugas viena no otras nodalījās pirms apmēram miljons gadiem.
Abas gnu sugas ir liela auguma, brūnganpelēkipārnadži ar ragiem un garām, matainām astēm, ārēji nedaudz atgādinotliellopus.Tēviņi ir lielāki nekāmātītes. Šo dzīvnieku ķermeņa priekšējā daļa proporcionāli ir daudz smagāka, masīvāka nekā ķermenis no krustiem uz aizmuguri. Gnu ir plata, gara purna daļa un matainas, savēlušās krēpes.
Galvenās pazīmes, pēc kurām var atšķirt abas gnu sugas, ir toragu forma un ragu augšanas virziens, kā arī ķermeņa matojumakrāsa. Salīdzinot abas sugas, zilā gnu ir lielāka nekā melnā gnu. Zilās gnu tēviņa augstums skaustā ir 145cm, svars 290kg,[2] melnās gnu tēviņa augstums skaustā lielākajiem īpatņiem ir 120 cm, svars apmēram 180 kg.[3] Zilās gnu mātītes augstums skaustā ir 135 cm, svars 180 kg, melnās gnu mātītes augstums 108 cm, svars 155 kg. Ragi zilajām gnu aug uz sāniem, kopējai formai atgādinot mūzikas instrumentuliru. Melnajām gnu ragi aug virzienā uz priekšu, tad noliecas nedaudz uz leju un ar slaidu loku pagriežas atpakaļ.
Zilajai gnu ir tumši pelēks, pelēkbrūns matojums ar tumšām svītrām uz kakla un pleciem, reizēm matojumam ir zilgans spīdums. Krēpes uz vaigiem ir gaišas, uz kakla melnas, astes garās spalvas melnas. Melnajai gnu ir tumši brūns matojums ar melnām krēpēm un gaišu, gandrīz baltu asti.
Melnās antilopes gnu (Connochaetes gnou) mūsdienās vairs neveic bīstamo migrāciju, paliekot uz vietas rezervātosMigrējošam gnu baram seko dažādi plēsējiAr lielajiem gnu bariem drošāk jūtas arī citi zālēdāji, piemēram,zebras
Antilopes gnu mājosavannas plašumos Āfrikas dienvidos un dienvidaustrumos.Melnās gnu (Connochaetes gnou) vēsturiskais izplatības areāls aptverDienvidāfriku,Svatini unLesoto. Ābās pēdējās valstīs19. gadsimtā gnu dēļ intensīvām medībām izmira. Mūsdienās suga šajās teritorijās ir reintroducēta, kā arī papildus introducētaNamībijā, kur antilopes ir labi iedzīvojušās.[4] Tās apdzīvo atklātos līdzenumus, zālājus unKarū krūmājus gan klinšainajās kalnu nogāzēs, gan ielejās 1350—2150 metrusvirs jūras līmeņa.[4] Pagātnē ziemas jeb sausās sezonas laikā melnās gnu mājoja plašajos zālājos, bet vasarā jeb lietus sezonā migrēja uz sauso Karū reģionu. Mūsdienās, kad dzīvniekus nepārtraukti apdraud mednieki, gnu vairs tikpat kā neveic tām bīstamo migrāciju un pamatā uzturas tikai aizsargātajās teritorijās un rezervātos.[5]
Zilās gnu (Connochaetes taurinus) vēsturiskais izplatības areāls aptver Āfrikas dienvidus un dienvidaustrumus, ietverotKeniju,Tanzāniju,Botsvānu,Zambiju,Zimbabvi,Mozambiku,Angolu, Dienvidāfriku un Svazilendu. Zilās gnu vairs nav sastopamasMalavi, toties veiksmīgi ir reintroducētas Namībijā. Šīs sugas gnu pamatā dzīvo līdzenumos ar īsu zāli, kurus ietverakāciju krūmu savanna un retinātimeži. Līdzenumos nav ne pārāk sauss, ne pārāk mitrs.[6] Āfrikas austrumos zilā gnu ir visbiežāk sastopamaispārnadzis, un iespaidīgi tās bari ganāsSerengeti Nacionālajā parkā Tanzānijā,Masaju Maras Nacionālajā parkā Kenijā unLiuvas līdzenuma Nacionālajā parkā Zambijā.[7]
Ne visas antilopes gnu veic migrācijas ceļojumu. Melnās gnu ļoti bieži klejo ierobežotā teritorijā, neveicot lielākus attālumus. Katram bullim ir sava teritorija, apmēram 100—400 metru platumā, bet teritorijas lielums ir atkarīgs no izplatības reģiona. Labākos apstākļos teritorija var būt tikai 9 metrus plata vai nabadzīgākos apstākļos izstiepties līdz 1600 m.[8] Mātīšu bariem teritorijas ir apmēram 100 ha lielas. Jaunie tēviņi veido vecpuišu barus, kuriem nav noteiktas teritorijas.[3] Arī ne visas zilās gnu veic lielo migrāciju. Piemēram, Masaju Maras teritorijā ir zilo gnu nemigrējoša populācija, kurā 1977. gadā bija apmēram 119 000 dzīvnieku, bet 1997. gadā vairs tikai 22 000. Iemesls šādam populācijas samazinājumam ir lauksaimniecības un lopkopības attīstība, savvaļas dzīvniekiem konkurējot ar mājlopiem uz barības resursiem.
Tomēr lielākā daļa Austrumāfrikas zilo gnu katru gadu veic iespaidīgu migrāciju, kas saistīta ar sausās un lietus sezonas maiņu.Lietus sezonas beigās (maijā vai jūnijā) gnu uzsāk migrāciju uz teritorijām, kuras tie apdzīvo sausās sezonas laikā, teritorijas, kurās ir pietiekami ūdens resursi sausajā periodā. Kad lietus sezona atkal atgriežas, dzīvnieki ātri dodas atpakaļ uz savām lietus sezonas teritorijām. Migrāciju ietekmē pieejamais barības un ūdens daudzums, plēsēju klātbūtne unfosfora daudzums zālē, ar kuru barojas gnu. Fosforam kā mikroelementam ir milzīga nozīme govju laktācijas procesā. Ir novērots, ka gnu vienmēr izvēlas zāli, kas satur daudz fosfora.[9]
Gnu galvenie ienaidnieki irlauvas,hiēnas,gepardi,leopardi unkrokodili.[7] Tomēr antilopes gnu ir ļoti spēcīgas un spēj izdzīvot arī pēc samērā nopietniem lauvu uzbrukuma ievainojumiem. Gnu ir ļoti ātri dzīvnieki, to maksimālais ātrums ir 80 km/h.[10] Bars pārceļojuma laikā sevi aizsargā, pārdomāti strukturējoties — vidū skrien jaunākie bara locekļi, vecākie un spēcīgākie tos aizsargā, skrienot barā ārējā malā.Plēsēji parasti cenšas nomedīt kādu jaunu vai vecu un slimu dzīvnieku, daudz nedomājot par pārējo baru. Arī atpūtas laikā barā vienmēr ir kāds, kas vēro apkārtni, kamēr pārējie atpūšas un barojas, kā arī nakts laikā baram vienmēr ir sargi, kas neguļ. Sargi viens otru ik pa laikam nomaina. Migrējošo baru vienmēr pavada arīmaitas putni, kuriem pārpalikumi no lielo plēsēju galda ir svarīgs barības avots. Samazinoties gnu populācijām, samazinās arī maitas putnu populācijas.[11] Gnu migrējošie bari palīdz izdzīvot arī citiem mazākiem pārnadžiem, piemēram,Tomsona gazelēm, kuras seko gnu bariem, jo barojas ar jauno zālīti, kas izdīgst īsi pēc tam, kad lielais gnu bars ir noganījis līdzenumu.[12]
Zilās antilopes gnu (Connochaetes taurinus) lielās migrācijas laikā Masaju Maras Nacionālajā parkā Kenijā
↑Estes, R. D. (2004). The Behavior Guide to African Mammals: Including Hoofed Mammals, Carnivores, Primates. University of California Press. p. 133.ISBN 052-0080-858.
↑Virani, Munir Z.; Corinne Kendall; Peter Njoroge; Simon Thomsett (2011). "Major Declines in the Abundance of Vultures and Other Scavenging Raptors in and around the Masai Mara Ecosystem, Kenya". Biological Conservation 144 (2): 746–752. doi:10.1016/j.biocon.2010.10.024
↑McNaughton, S. J. (1979). "Grazing as an Optimization Process: Grass-Ungulate Relationships in the Serengeti". The American Naturalist 113 (5): 691–703. doi:10.1086/283426. JSTOR 2459961
.jpg)
