Albānija (albāņu:Shqipëria, tulkojumā:Ērgļu zeme), oficiāliAlbānijas Republika (Republika e Shqipërisë) irvalsts dienvidaustrumuEiropā. To rietumos apskaloAdrijas jūra, bet dienvidrietumosJonijas jūra, kā arī robežojas arMelnkalni ziemeļos, arKosovu ziemeļrietumos, arZiemeļmaķedonijas Republiku austrumos un arGrieķiju dienvidos. Albānijas platība ir 28 748km² un to ietekmē kontinentālais klimats. Lielāko daļu no Albānijas teritorijas jeb 70% sedz kalnaini apvidi, kuri ir nelīdzeni un grūti sasniedzami. Albānija ar 3,02 miljoniem iedzīvotāju ir 139. lielākā valsts pasaulē. Albānija irparlamentāra republika, kurā ietilpst divpadsmit apgabali. Galvaspilsēta un lielākā pilsēta irTirāna.
Daļa vēsturnieku domā, ka albāņi savu nosaukumu ieguvuši noilīriešu cilts, kā arī ir tās pēcteči. Citi vēsturnieki uzskata, ka vienīgais, kas mūsdienu albāņus saista ar seno ilīriešu ciltīm, ir apdzīvotā vieta, jo ilīrieši romanizējāsRomas impērijas unBizantijas impērijas periodā (jau Bizantijas laikā avotos nav nekādu ziņu par ilīriešu esamību), pēc tam šīm zemēm pāri nāca barbaru tautu viļņi t.s.Lielās tautu staigāšanas laikā.
Albānijas teritorija tika apdzīvota jau paleolīta laikmetā pirms vairāk kā tūkstoš gadiem. Pirmās apmetnes ir atrastas Gajtanas alā, Konispolē, Dajti kalnā un Ksarā. Līdz 1912. gadam Albānija bija daļa no Osmaņu impērijas. Pēc Otrā Balkānu kara osmaņi atstāja Albāniju. No 1925. gada valsti pārvaldīja prezidents Ahmeds Zogu, kurš 1928. gadā pasludināja sevi par karali Zogu I, pirmo Albānijas monarhu. Viņa valdīšanas laiks beidzās 1939. gada 7. aprīlī, kadAlbānijā iebruka Itālija, Zogu ar ģimeni sākotnēji aizbēga uz Grieķiju, tad caurLatviju uz Zviedriju.
Pēc Otrā pasaules kara varu Albānijā sagrāba komunisti, bet pēckomunistu valdības sagrāves Ahmeta Zogu dēls Leka un karaliskā ģimene 2002. gada 28. jūnijā atgriezās Albānijā.
Albānijas teritorija ir 28 750 kvadrātkilometrus plaša. Tās krasta līnija ir 362 kilometrus gara un stiepjas gar Adrijas jūru un Jonijas jūru. Rietumu zemienes ir vērstas pret Adrijas jūru. 70% kalnainās teritorijas ir nelīdzena un bieži nesasniedzama. Augstākais kalnsKorabs, kas sasniedz 2753 metru augstumu, atrodas Dibras apgabalā.
Valsts klimats ir kontinentāls, tās augstieņu reģionos sastopamas aukstas ziemas un karstas vasaras. Bez galvaspilsētasTirānas, kurā ir 800 000 iedzīvotāju, citas nozīmīgas pilsētas irDuresi,Eļbasani, Škodra,Ģirokastra,Vļora,Korča unKukesa.
Albāņu valodas gramatikā vārdam var būt noteiktā un nenoteiktā forma, un tas attiecas arī uz pilsētu nosaukumiem: izmantoti tiek gan Tiranë un Tirana, Shkodër un Shkodra.
95% iedzīvotāju ir albāņi. Atlikušie 5% minoritāšu ietvergrieķus,maķedoniešus,serbus (melnkalniešus),romus (čigānus), Balkānu ēģiptiešus,vlahus (tikai aromūnus) unitāļus. Pamata saziņas valoda ir albāņu ar diviem dialektiem — gegu un tosku. Daudzi albāņi tekoši runā arīangļu,grieķu,itāļu,krievu vaifranču valodā.
Osmaņu impērijas sastāvā Albānija kļuva par lielākotiesmusulmaņu apdzīvotu teritoriju. Komunistiskā režīma laikāreliģija tika pilnībā aizliegta, un Albāniju pasludināja par pirmo un vienīgoateistisko valsti pasaulē. Mūsdienās, kad pastāv ticības brīvība, Albānijā ir dažādas reliģijas un konfesijas, tomēr visvairāk ir musulmaņu, proti, 75% kopējā iedzīvotāju skaita. Citas pasaulē izplatītās reliģijas Albānijā nav sevišķi populāras. Jauktu reliģiju laulības ir ierastas, un ļoti spēcīga albāņu identitātes sajūta ir tā, kas saliedē kopā visu pārstāvēto reliģiju albāņus.
Kopš komunistiskā režīma krišanas 1990. gadā Albānija ir uzsākusi ekonomiskās programmas ceļā uz brīvā tirgus ekonomiku. Demokrātiski ievēlētā valdība, kas savu darbību sāka 1992. gada aprīlī, izstrādāja ambiciozu ekonomiskoreformu programmu ekonomisko problēmu apturēšanai un valsts tirgus ekonomikas veicināšanai. Tās galvenokārt ietvēra cenu un maiņas sistēmas liberalizēšanu, finanšu nostiprināšanu, valūtas ierobežošanu un stingru ienākumu politiku. To papildināja plaša pakete ar strukturālām reformām, ieskaitot privatizāciju, uzņēmumu un finanšu sektoru reformas un legālas tirgus ekonomikas un privātā sektora darbošanās struktūras izveidi. Lielākā daļa cenu tika liberalizētas un pašlaik tuvojas tipiskajiem reģiona rādītājiem. Lielākā daļa lauksaimniecības, valsts māju un mazās industrijas tika privatizētas līdz ar transportu, pakalpojumiem un maziem un vidējiem uzņēmumiem. Pēc vairākāmekonomiskām krīzēm, kas notika pēc 1989. gada, ekonomikas stāvoklis lēnām uzlabojās, līdz 90. gadu beigās pārsniedza 1989. gada IKP līmeni. Cenu augšanas dēļ lielai daļai tautas vienalga jāsaskaras ar ekonomiskām grūtībām. 1995. gadā Albānijā sākās lielo uzņēmumu privatizācija. Kopš 2000. gada Albānija ir piedzīvojusi straujuekonomisko izaugsmi.
Pēc Stabilizācijas un Saistību Vienošanās 2006. gada jūnijā/jūlijā ES sūtņi ir mudinājuši Albāniju turpināt iesākto reformu ceļu, pievēršotiespreses brīvībai, īpašumu tiesībām, organizāciju veidošanai, cieņai pret etniskajām minoritātēm un pašvaldību vēlēšanu starptautisko standartu ievērošanai.
Albānijas krasta līnija gar Jonijas jūru, īpaši Grieķijas tūristu salasKorfu tuvumā, aizvien vairāk piesaista tūristu interesi tās salīdzinoši nepiesārņotās dabas un pludmaļu dēļ. Tūrisma nozare strauji paplašinās.
