| Akraja | |
|---|---|
| Ἄκραι | |
 Akrajas teātris | |
  Akraja | |
| Atrašanās vieta |  Itālija |
| Reģions |  Sicīlija |
| Koordinātas | 37°3′27″N14°53′40″E / 37.05750°N 14.89444°E /37.05750; 14.89444Koordinātas:37°3′27″N14°53′40″E / 37.05750°N 14.89444°E /37.05750; 14.89444 |
| Veids | Apdzīvota vieta |
| Vēsture | |
| Dibināšana | 663. gads pr.Kr. |
| Kultūras | grieķu, romiešu |
| Piezīmes | |
| Stāvoklis | Drupas |
| Publiska piekļuve | Arheoloģiskais parks |
Akraja (sengrieķu:Ἄκραι) bijasengrieķu pilsētaLielajā Grieķijā,Sicīlijas dienvidaustrumu daļā, netālu noPalaccolo Akreide pilsētas,Sirakūzu provincē,Itālijā.Izrakumi atklāja dažas pilsētas daļas, kas pašlaik ir publiski pieejamas. Pilsētu dibināja 663. gadā pr.Kr. sirakūzieši, un tā pastāvēja līdzarābu iebrukumam Sicīlijā 827. gadā.
Akraja atrodas Sicīlijas dienvidaustrumos, apmēram 36 km uz rietumiem noSirakūzām. Tā tika celta samērā plakana paugura virsotnēHiblajas kalnos rajonā starpAnapo unTelloro upēm. Pilsēta aizņēma paugura centrālo daļu ap 35 ha platībā. Paugurs bija nosacīti apaļš un kalpoja kā dabisks cietoksnis. Mūsdienās tas ir pazīstams kā Akremonte. Pildot cietokšņa funkciju, pilsēta sargāja galveno ceļu no Sirakūzām uz rietumiem. Akrajas teritorijas lielums nav pilnībā noskaidrots, bet bez pilsētas centra šeit atradās atsevišķi ciemi un saimniecības. Uz rietumiem no Akrajas atradāsKasmenajas unAkrillajas pilsētas.
Akrajas paugurs tika apdzīvots vēlpaleolīta laikā. Vēlajābronzas lakā līdz grieķu atnākšanai šo teritoriju apdzīvoja salas pamatiedzīvotājusikulu ciltis.
Akraja bija viena no pirmajām Sirakūzu kolonijām, kuru 663. gadā pr.Kr. dibinājakorintiešu kolonisti, ierodoties Sicīlijā. Tā atrodas uz ceļa uz lielo pilsētuGēlu caurPantalikas nekropoli, Kasmenaju (militārs priekšpostenis uz Montelauro), Akrillaju unKamarinu (pati tālākā Sirakūzu kolonija, dibināta 598. gadā pr.Kr.). Akraju un Kasmenaju dibināja sirakūzieši: Akraju — 70 gadus pēc Sirakūzām, bet Kasmenaju — vēl 20 gadus vēlāk (ap 640. gadu pr.Kr.). Sākotnējo Kamarinas kolonizāciju piedēvē sirakūziešiem apmēram 130 gadus pēc Sirakūzu dibināšanas. Dibinātājus (oikistus) sauca Daskons un Menekoloss. Būdama uzticīga Sirakūzām, Akraja tomēr veidoja savu politisko dzīvi ar administratīvu un militāru autonomiju. Tā piemēram, tās armija 421. gadā pr.Kr. Valdinoto rajonā vai pie Anapo upes pārtvēraNikija iebrūkošos spēkus, kas veicināja viņa sakāvi.
6. gadsimta pr.Kr. otrajā pusē tika dibinātsAfrodītes templis, kas liecina par pilsētas centra izveidošanos Akrajā.
357. gadā pr.Kr.Sirakūzu Dions, dodoties uz Sirakūzām, apstājās Akrajā, lai pavērotu savas darbības sekas.
Līdz 3. gadsimtam pr.Kr. Akraja bija neliela apmetne, kuru pārvaldīja Sirakūzas. Pilsētas attīstība iesākās, visdrīzāk, 3. gadsimta pr.Kr. vidū pēc līguma starpromiešiem un Sirakūzu valdniekuHieronu II, saskaņā ar kuru Akraja tika iekļauta šī monarha valdījumos. Tajā laikā tika uzceltsteātris ar tam pieguļošobuleitēriju, kas arhitektoniski savietots ar teātra skatītāju zāles (kavejas) augšējo daļu.
Otrā pūniešu kara laikā tā sekoja Sirakūzu paraugam un deva patvērumuSirakūzu Hipokrātam pēc tam, kad viņu 214. gadā pr.Kr. pie Akrillajas sakāvaMarks Klaudijs Marcella. 211. gadā pr.Kr. pēc Sirakūzu krišanas tā kļuva parromiešu provinces daļu, kaslatīniski zināma kā Akra. Tā ir pēdējā reize, kad pilsēta klasiskajā vēsturē tika pieminēta. ArīCicerons to ne reizi nav pieminējis. Iespējams, šajā laikā tā bija pilnīgā atkarībā no Sirakūzām, kaut arī tā atrodamaPlīnija Vecākā "stipendiariae civitates" sarakstā. Tā kā tajā laikā tai, visdrīzāk, bija atsevišķs municipiju statuss, un to atzīmē ģeogrāfsPtolemajs. Pilsēta palika zem Romas varas arīBizantijas laikā.
Akrajas paugura augšējā daļa veidoja sava veida "akropoli", t.i. augšējo pilsētu. Akrajas galvenā iela šķērsoja pilsētas pauguru apmēram pa vidu rietumu-austrumu virzienā. Tā ir atrakta apmēram 200 m garumā. Vēl tika atrakti daži krustojumu laukumi kā ielas ziemeļu, tā arī dienvidu pusē.
Pilsētu ieskāvamūri, kas bija celti 3. gadsimtā pr.Kr. Daļēji tie ir saglabājušies, īpaši ziemeļrietumu, dienvidu un austrumu pusē. Vēl tika noskaidrots divu vērtu izvietojums: Sirakūzu vārti bija vērsti uz austrumiem, betSelinuntes vārti uz rietumiem. Tie atradās galvenās ielas galos.
Pilsētas akropolē atradās Afrodītei veltītstemplis, kurš celts 5. gadsimtā pr.Kr. Taču šī vieta tika izmantota par svētnīcu vēl no 6. gadsimta pr.Kr. Pārējie pilsētas tempļi bija veltītiArtemīdai unKorai. Pilsētā, acīmredzot, bija arī AkrajasZeva,Hēras unnimfu kulti.
Pilsētā atradās grieķu teātris, kas tiek datēts arhellēnisma laiku 2. gadsimtā pr.Kr. Tā tribīnes, vērstas uz ziemeļiem, bija ap 37,5 m diametrā. Astoņas kāpnes dalīja skatītāju zāli deviņos sektoros. Romas laikā teātrī tika veiktas izmaiņas.[1]
Uz rietumiem no teātra atradās buleitērijs, kur sapulces rīkoja pilsētas valde, un tā izeja bija vērsta uz rietumiemagoras virzienā. Tas tiek datēts ar 100 gadu pr.Kr. 19. gadsimtā to joprojām uzskatīja parodeonu.
Blakus teātrim vēl atradās akmeņlauztuves.Kristietības laikā akmeņlauztuves tika izmantotas kā dzīvokļi un kapenes. Bez tām vēl bija apgabals, kas mūzdienās ir zināms kāTempli Ferali, kur atradās sava veida varoņu kults un mirušo kults. Šajā teritorijā ir klintīs izkalti padziļinājumi, kur stāvēja skulptūras. Dažu skulptūru paliekas ir saglabājušās.
Vēl tālāk, mazāk par kilometru uz dienvidaustrumiem no pilsētas, atrodas arī t.s. Santoni, arKibeles jeb Lielās Mātes kultu saistītas skulptūras. Tās tiek datētas ar 2. gadsimtu pr.Kr.
Blakus pilsētai tika atrastas vēlā bronzas laikmeta sikulu kapenes un senie kapi noarhaiskā līdzromiešu periodam. Daži kapi tika izcirsti klintīs. Kapenes atrodas galvenokārt pilsētas dienvidos un rietumos.
Pilsētā un kapenēs atrastie artefakti pārsvarā glabājas un ir eksponētiSirakūzu arheoloģijas muzejā (Museo Archeologico Regionale Paolo Orsi).