Afganistāna (puštu:افغانستان,Afġānistān;dari:افغانستان,Afğānistān), oficiāliAfganistānas Islāma Emirāts (puštu:د افغانستان اسلامي امارت,Də Afġānistān Islāmī Imārat;dari:امارت اسلامی افغانستان,Imārat-i Islāmī-yi Afğānistān) irvalstsCentrālāzijas dienvidos. Rietumos tā robežojas arIrānu, dienvidos un austrumos arPakistānu, ziemeļos arTurkmenistānu,Uzbekistānu unTadžikistānu, bet austrumos arĶīnu. Tās galvaspilsēta irKabula.
Afganistānā mīt ap 29,1 miljons cilvēku, tomēr tas ir tikai aptuveni lēsts, jo oficiālatautas skaitīšana pēdējo reizi notika 1979. gadā. Aptuveni 40% no iedzīvotājiem irpuštuni (afgāņi). Citas lielākās etniskās grupas irtadžiki,hazareji unuzbeki. Oficiālā valsts reliģija irislāms.
Pēc viņa nāves Afganistāna bijahelēniskās kultūras ietekmē, no 312. gada p.m.ē. Afganistānas teritorija bijaSeleikīdu impērijas, no 247. līdz 224. gadam tās rietumu daļa bijaPartas valsts, bet austrumu daļaMaurju impērijas sastāvā, bet vēlāk visa Afganistāna bijaGrieķu Baktrijas valsts sastāvā, kas pastāvēja līdz 125. gadam p.m.ē.
135. gadā p.m.ē. mūsdienu Afganistānas ziemeļus ieņēma kušānu ciltis, bet nākamajā gadsimtā viņi nodibinājaKušānu valsti. Par valsts galvaspilsētām kalpoja Kapisa (pie mūsdienuKabulas) un Pušklavati (pie mūsdienuPešāvaras). Paši kušāni savas valodas pierakstam pieņēmagrieķu alfabētu un sāka kaltgrieķu paraugamonētas. Vairums kušānu bijazoroastrieši, tomēr laika gaitā pamazām pieņēmabudismu.
No 180. gada p.m.ē. līdz 10. gadam m.ē. mūsdienu Afganistānas un Pakistānas teritorijā valdījaIndo-grieķu valsts valdnieki, vēlāk līdz pat 651. gadamSasanīdu impērijas valdnieki.
16. un 17. gadsimtā pastāvēja Hatasku, Pešāvaras, Heratas, Gilzaju, Kandahāras, Kabulas, Abdaliju hanistes, kas visas bijaSefevīdu šahuvasaļvalstis. 18. gadsimta sākumāgilzaji gan sarāva vasaļattiecības un sāka ekspansiju, ieņemotIsfahānu, kur 1722. gadāMirs Mahmuds pasludināja sevi paršahanšahu, taču ar to pašu dumpi tika apspiests un afgāņu ciltis atkal nonāca atkarībā no Persijas.
Tagadējās Afganistānas valstiskuma vēsture sākas 1747. gadā, kad Persijas karaspēka afgāņu vienību komandieris, abdaliju ciltshansAhmads sasauca pirmopuštunu vistautas sapulci —Lojadžirgu (loya jirga — lielā padome), —Kandahārā, kurā ievēlēja par visu puštunuhanu, pieņēma titulu "šahs" un vārdu Duranī — "Persijas pērle" — sākot dēvēties par šahu Duranī (valdīja 1747-1772). Ahmadšahs, būdams talantīgs karavadonis un politiķis, gan ar spēku, gan diplomātiskā ceļā pakļāva un apvienoja visas afgāņu ciltis, izveidojot t.s. Duranī lielvalsti. Sava lielākā uzplaukuma laikā Duranī lielvalsts bez tradicionālajām puštunu apdzīvotajām teritorijām aptvēra arī visu mūsdienu Afganistānas teritoriju, daļuMešhedas Persijā, kā arī visu mūsdienu Pakistānu unKašmīru. Ahmadšaha pēcnācēju laikā valsts ieslīga nebeidzamos konfliktos ar Persiju unsikhiem, kas stipri samazināja tās teritoriju, bet pati valsts sadrumstalojās.
Pēc šahaTimura nāves 1793. valstī sākās haoss, jo nebija leģitīma troņmantnieka un uz troni pretendēja visi nelaiķa dēli, kas katrs pārvaldīja savu provinci un karoja savā starpā.
1826. gadā Kabulu ieņēmaDosts Muhammeds,barakzaju klana vadonis, pieņemotemīra titulu un proklamējot Afganistānas emirātu. Taču tas bija laiks, kad šī zeme bija nonākusiKrievijas Impērijas un Lielbritānijas savstarpējās sāncensības par dominantiĀzijā krustpunktā (skatLielā spēle).
1839. gadā zemē iebrukaBritu impērijas ekspedīcijas korpuss un sākās t.s.Pirmais angļu-afgāņu karš, kas ilga līdz 1842. gadam. Puštunu teritoriju sadalīja arDurandas līniju daļā, ko Britu impērija pilnībā pakļāva (mūsdienu Pakistānā), un nepakļautajā daļā (kas kļuva par iemeslu saspīlētajām attiecībām starpBritu Indiju, kā arī vēlāk ar Pakistānas valsti — šī problēma šodien ir zināma kā "Puštunistānas jautājums").
1878. gadā briti atkal iebruka Afganistānā, sākotOtro angļu-afgāņu karu un uzspiežot AfganistānaiGandamakas miera līgumu. Afganistānas emirāts kļuva par Britu impērijas vasaļvalsti ar lemšanas tiesībām tikai iekšpolitikā.
Taču 1919. gadā, nākot pie varas emīram Amanulaham, Afganistāna pasludināja neatkarību, koLondona negribēja pieļaut un sākās t.s.Trešais angļu-afgāņu karš, kas beidzās arRāvalpindi miera līgumu, ar kuru Lielbritānija atzina Afganistānas neatkarību.
1929. gadā emīrsMohammads Nadīrhans pasludināja par valsts nosaukuma maiņu, pieņemot titulu "šahs" un tāEiropas ekvivalentu "karalis" — valsti pārdēvēja par "Afganistānas Karalisti".
Radikālā organizācija "Afgāņu jaunatne" 1933. gadā atentātā nogalināja karali Nadīrhanu. Viņa dēlsZahīršahs tobrīd bija 19 gadus vecs — pārāk jauns, lai valdītu musulmaņu izpratnē, tāpēc 20 gadus viņa vietā to darīja trīs viņa tēvoči. Nākamos 20 gadus valdīja pats Zahīršahs, un tieši viņa laikā — 20 gadsimta 60. gados Afganistānā izveidojās to politisko kustību aizmetņi, kas vēlāk vistiešākajā veidā ietekmēja valsts vēsturi.
Izmantodams valdnieka prombūtni, Afganistānas monarha Zahīršaha brāļadēls hans un ģenerālisSardars Mohammads Dauds 1973. gada 18. jūlijā sagrāba varu un pasludināja Afganistānu par republiku. Zahīršahs vairs neatgriezās valstī un turpmāk lielākoties uzturējāsFrancijā.
Monarhijas gāšanu islāmiskie spēki uztver par signālu cīņas sākumam. Viņu mērķis ir nodibināt Afganistānā teokrātisku islāma valsti, atjaunojot ticības un morāles tīrību. Daudzi emigrēja uz Pakistānu, kur uzsāk bruņotu grupu veidošanu. Pagrīdes organizācijas "Musulmaņu jaunatne" rindās bijaKabulas Universitātes Inženieru fakultātes studentsGulbedins Hekmatjars (nākamais Afganistānas Islāma partijas vadītājs), teoloģijas profesori Rabani (nākamais Afganistānas Islāma biedrības dibinātājs un valsts prezidents) un Saijafs (nākamais Afganistānas atbrīvošanas islāmiskās savienības dibinātājs).
1978. gada 27. aprīlī (1357. gada saura mēneša 7. dienā) notikaPSRS atbalstītsmilitārs apvērsums, kura laikā Daudu un viņa brāli nogalināja armijas virsnieku grupa pulkvežaAbdula Kadira vadībā. Lai arī operācijā iesaistīti augstu stāvoši armijas virsnieki, reālā varas pārņemšana notika ar septiņu tanku palīdzību, kas iebrauca Kabulas centrā, ieņēma pastu, telegrāfu un banku. Pučisti "par pretošanos" nošāva valdības locekļus un pasludināja Afganistānu par demokrātisku republiku. Revolucionārā padome iecēlaMohammadu Tarakī par valsts pagaidu vadītāju un revolucionārās padomes priekšsēdētāju. Dienu vēlāk — 3. maijā, par priekšsēdētāja vietnieku ievēlētsBabraks Karmals, bet par Tarakī kā premjerministra vietnieku un ārlietu ministru iecēlaHafizullu Aminu. Aizsardzības ministra pienākumus piekrita pildīt pats Abduls Kadirs. Gandrīz valdības locekļi vēl pirms pāris dienām atradās cietumos, kur bija iekļuvuši kāATDP biedri. 9. maijā notikušo nosauca par Saura (aprīļa) revolūciju, ko pasludināja kā rūpīgi plānotu un gatavotu jau kopš partijas dibināšanas 1965. gadā.
1978. gada vasarā uzsāktā agrārā reforma izpaudās plānveida izbraukumos uz laukiem, kur sapulcināto vietējo iedzīvotāju acu priekšā nošāva lielāko zemes gabalu īpašniekus, turpat aprokot tos un steigā sadalot zemi visiem klātesošajiem. Cilšu elitē, kas pārvaldīja zemes platības, tas izsauca sašutumu, kas pārauga par bruņotu pretošanos. Nestabila bija arī pati valsts vadība. Jau augustā pulkvedi Kadiru pasludināja par "kontrrevolucionāru elementu" un arestēja. Deviņu mēnešu laikā tiek arestēti divi tūkstoši TDP biedru, 500 no viņiem — nošauti. No politiskās skatuves uz laiku pazuda Babraks Karmals — Tarakī vietnieks partijā.
Padomju karavīri Afganistānā 1987. gadā
1979. gada septembrī, atgriezies no vizītesHavanā unMaskavā, Tarakī uzzināja, ka viņa vadītās partijas ārkārtas plēnums izskatījis un akceptējis Tarakī lūgumu veselības stāvokļa dēļ atbrīvot viņu no visiem partijas un valsts amatiem. Par premjeru iecēla Hafizullu Aminu. Divdesmit dienas vēlāk Tarakī mira "no ilgstošas un nopietnas slimības", bet viņa sērojošos ģimenes locekļus ieslodzīja cietumā.
1979. gada 14. septembrī Amins pasludināja sevi par valsts galvu, izsludināja vispārēju amnestiju, represiju galu, patiesas tautas demokrātijas uzvaru un darbaļaužu tiesību un brīvību neaizskaramību. Amnestija tomēr neattiecās uz tiem "revolucionārajiem darboņiem", kas savulaik veidoja pirmo revolucionāro valdību pēc Aprīļa revolūcijas. Septembra notikumi nopietni satrauca Padomju Savienību.
Lai nepieļautu ASV nostiprināšanos reģionā, 1979. gada 24. decembrī PSRS ieveda savu karaspēku Afganistānā (to pamatoja ar Afganistānas un PSRS 1978. gadā parakstīto "Draudzības, sadarbības un labu kaimiņattiecību" līgumu). Sākās t.s.Afganistānas karš. 27. decembrī padomju specvienība straujā triecienā ieņēma Amina rezidenci un nogalināja Afganistānas vadītāju.ASV, lai nepieļautu PSRS nostiprināšanos reģionā, uzsāka slepenu (caur Pakistānas drošības dienestiem) atbalstu opozīcijas vadoņiem: apmācot un apbruņojot tos cīņai pret marksistisko Afganistānas valdību. Kā rezultāts padomju okupācijai bija masveida afgāņu izceļošana uz bēgļu nometnēm kaimiņos esošajās Pakistānā un Irānā. Pakistānā vien patvērumu meklēja vairāk nekā 3 miljoni afgāņu. Pēc desmit gadiem, saskaroties ar arvien pieaugošo starptautisko spiedienu un ar aptuveni 15 000 padomju karavīru bojāeju karā ar modžahediem, PSRS izveda savu karaspēku no Afganistānas.
PSRS aiziešana no Afganistānas uzskatāma par ASV ideoloģisku uzvaru. ASV atbalstīja modžahedus kā pretspēku PSRS ietekmei reģionā, kurš atrodas netālu no naftas bagātāPersijas līča. Pēc PSRS aiziešanas, ASV un tās sabiedrotie zaudēja interesi par Afganistānu un maz darīja lai palīdzētu atjaunot kara izpostīto zemi. Aizejot padomju karaspēkam režīms zaudēja spēju pretoties labi apbruņotajiem cilšu karotājiem — kaut arī PSRS turpināja atbalstīt Nadžibullas vadīto Afganistānas valdību, tā krita 1992. gadā.
Jau 1991. gada beigās izveidoja "Afganistānas glābšanas apvienoto islāmisko fronti" (Jabha-yi Muttahid-i Islami-yi Milli bara-yi Nijat-i Afghanistan), vēlāk zināma kā "Ziemeļu alianse", kurā apvienojās praktiski visi nepuštunu modžahedi.
1992. gada martā, sagraujot valdības spēku paliekas, Ziemeļu alianses spēki ieņēma Kabulu, pirms tajā bija ielauzušās puštunu vienības. Izveidotā valdība, kurā bija pārstāvētas visas lielākās partijas un grupējumi, visai drīz ieslīga iekšējos ķīviņos un tās darbība praktiski bija paralizēta. Sākās cīņa par varu starp dažādām modžahedu frakcijām — centrālajai valdībai nebija reālas varas ārpus galvaspilsētas un dažiem lielākajiem centriem, — teritoriju savā starpā sadalīja dažādu modžahedu grupējumu vadoņi.
Kā atbilde uz haosu un korupciju radās islāma fundamentālistu militārā kustībaTaliban, kas uzsāka karu pret separātajiem cilšu vadoņiem. Talibi visai īsā laikā uzvarēja "veco modžahedu" koalīciju un 1996. gadā kontrolēja gandrīz 90% Afganistānas teritorijas (tikai valsts ziemeļaustrumu daļa palika Ziemeļu alianses kontrolē).Taliban izveidoja valdību (no citām valstīm tās leģitimitāti atzina tikai Apvienotie Arābu Emirāti, Pakistāna un Saūda Arābija) un centralizētu pārvaldes aparātu un ieviesa ekstrēmušariata režīmu.
Pēc11. septembra terora akta ASV sākās ASV un tās sabiedroto, kopā ar Ziemeļu alianses spēkiem,uzbrukums Talibanam, kas beidzās arTaliban valdības gāšanu. Dzīvi palikušie valdības locekļi glābās bēgot uz Pakistānas kalniem. Savukārt sakautieTaliban spēki atkāpās uz apvidiem kuros tiem bija lielāks civiliedzīvotāju atbalsts — galvenokārt dienvidu un dienvidaustrumu provincēs, un uzsāka tur partizānu karu, kas turpinās arī mūsu dienās.
2001. gada beigāsBonnā tikās Rietumu valstu diplomāti ar afgāņu cilšu vadoņiem un diasporas politiskajiem līderiem, vienojoties par jaunas valdības izveidošanu (par pagaidu vadītāju koalīcijas spēku valstis 2001. gada decembrī iecēlaHāmidu Karzaju) — vistautasLojadžirgā 2002. gadā Karzaju oficiāli ievēlēja par Afganistānas prezidentu.[4]
Lai nepieļautu jaunās valdības gāšanu, nodrošinātu valstī kārtību, un palīdzētu tai atjaunoties, Afganistānā līdz 2014. gada beigām atradāsISAF koalīcijas spēki (t.sk. arīLatvijas NBS kontingents).
NATO ģenerālsekretārsJenss Stoltenbergs 2021. gada 14. aprīlī paziņoja, ka alianse ir piekritusi sākt savu karaspēka izvešanu no Afganistānas līdz 1. maijam.[5] Drīz pēc tam, kad NATO karaspēks sāka atkāpties,Talibansāka ofensīvu pret Afganistānas Islāma Republikas valdību un ātri virzījās uz priekšu pretī sabrūkošajiem Afganistānas valdības spēkiem.[6][7] Talibiieņēma galvaspilsētu Kabulu 2021. gada 15. augustā pēc tam, kad bija atguvuši kontroli pār lielāko daļu Afganistānas teritorijas. Vairāki ārvalstu diplomāti un Afganistānas valdības amatpersonas, tostarp prezidentsAšrafs Gani,[8] tika evakuēti no valsts, un daudzi afgāņu civiliedzīvotāji mēģināja bēgt kopā ar viņiem.[9] 17. augustā pirmais viceprezidentsAmrulla Salehs pasludināja sevi par pagaidu prezidentu un paziņoja parprettalibu frontes izveidošanu ar vairāk nekā 6000 karavīru[10][11]Pandžšīras ielejā kopā arAhmadu Masūdu.[12][13] Tomēr līdz 6. septembrim talibi bija pārņēmuši savā kontrolē lielāko daļuPandžšīras provinces, piespiežot pretošanās kustības cīnītājus atkāpties uz kalniem.[14] Kaujas ielejā beidzās septembra vidū.[15]
Saskaņā arCosts of War Project datiem, no 2001. līdz 2021. gadam konfliktā tika nogalināti 176 000 cilvēku, tostarp 46 319 civiliedzīvotāji.[16] Saskaņā arUppsala Conflict Data Program rīcībā esošo informāciju, karā gāja bojā vismaz 212 191 cilvēks.[17] Lai gan karastāvoklis valstī beidzās 2021. gadā, dažos reģionos turpināsbruņots konflikts[18][19][20] starpTaliban unIslāma valsts vietējo atzaruIS-KP, kā arīTaliban unIslāma Republikas lojālistusadursmes.[21]
Rietumvalstis apturēja lielāko daļu humānās palīdzības Afganistānai pēc talibu veiktās valsts atkarošanas 2021. gada augustā. ArīPasaules Banka unStarptautiskais Valūtas fonds apturēja savus maksājumus.[30][31] Vairāk nekā puse no aptuveni 39 miljoniem Afganistānas iedzīvotāju 2021. gada oktobrī saskārās ar akūtu pārtikas trūkumu.[32]Human Rights Watch 2021. gada 11. novembrī ziņoja, ka Afganistāna piedzīvobadu ekonomikas un banku krīzes dēļ.[33] Talibi ir ievērojami apkarojušikorupciju, tagad ieņemot 150. vietu korupcijas uzrauga uztveres indeksā. Ir ziņots, ka talibi ir samazinājuši arī kukuļdošanu un izspiešanu sabiedrisko pakalpojumu jomās.[34] Tajā pašā laikā cilvēktiesību situācija valstī ir pasliktinājusies.[35] Pēc 2001. gada iebrukuma vairāk nekā 5,7 miljoni bēgļu atgriezās Afganistānā.[36] Tomēr 2021. gadā 2,6 miljoni afgāņu joprojām bija bēgļi, galvenokārtIrānā unPakistānā, un vēl 4 miljonus pārvietoja valsts iekšienē.[37]
2023. gada oktobrī Pakistānas valdība pavēlēja no Pakistānas izraidīt afgāņus.[38] Irāna arī nolēma deportēt Afganistānas pilsoņus atpakaļ uz Afganistānu.[39] Talibu varas iestādes nosodīja deportācijas kā "necilvēcīgu rīcību".[40] Afganistāna 2023. gada beigās saskārās ar humanitāro krīzi.[41]
2024. gada 10. novembrī Afganistānas Ārlietu ministrija apstiprināja, kaTaliban pārstāvji piedalīsiesApvienoto Nāciju Organizācijas Klimata pārmaiņu konferencē (COP29), kas ir pirmā reize, kad valsts piedalās kopšTaliban atgriešanās pie varas 2021. gadā. Afganistānai bija liegts piedalīties iepriekšējos samitos, jo talibu režīms netika atzīts visā pasaulē. TomērTaliban vides aizsardzības amatpersonas uzsvēra, ka klimata pārmaiņas ir humanitārs, nevis politisks jautājums, un tas ir jārisina neatkarīgi no politiskām atšķirībām.[42]
Divpalātu parlaments — Nacionālā asambleja — uzsāka darbu 2005. gada 19. decembrī pēc 2005. gada 18. septembrī notikušajām vēlēšanām. Vēlēšanu kandidātes sievietes bija apmēram 10% no kopējā kandidātu skaita un pateicoties kārtībai rezervēt vietas sievietēm deputātēm, sievietes ieguva 27,3% vietu apakšpalātā un gandrīz 30% vietu pašvaldību padomē. Vēlēšanu laikā nogalināja astoņus kandidātus un vairākus darbiniekus, kas iesaistīti vēlēšanu darbā. ES Vēlēšanu Novērošanas Misija ziņoja par pārkāpumiem un krāpšanu vairākās provincēs.[43]
Afganistāna nesen ir pievienojusiesDienvidāzijas reģionālās sadarbības asociācijai (SAARC). Attiecības arES balstās uz partnerattiecību nolīgumu "Ieguldot jaunā ES — Afganistānas partnerībā", ko parakstīja 2005. gada 16. novembrī Strasbūrā.
Kaut arī Afganistāna pamatā tiek uzskatīta parCentrālāzijas valsti, dažreiz to pieskaitaDienvidāzijas vaiTuvo Austrumu reģioniem, jo tai ir ciešas kultūras,etnolingvistiskas un ģeogrāfiskas saites ar vairumu no tās kaimiņiem.
Afganistāna no visām pusēm robežojas ar citām valstīm; tai nav izejas uz atklātu jūru.Arābijas jūra ir tuvākā jūra; tā atrodas aptuveni 500 km uz dienvidiem no Afganistānas. Afganistāna joprojām ir viena no vissliktākkartētajām valstīm pasaulē, jo gan tās izolācijas, gan nestabilāspolitiskās iekārtas dēļ nav izdevies to pilnvērtīgi izpētīt.[44] Dienvidos un austrumos Afganistāna robežojas arPakistānu (ieskaitotKašmīras reģionu, kuru pārvalda Pakistāna, bet teritoriālas pretenzijas ir arīIndijai). Rietumos robežojas arIrānu, bet ziemeļos ar Centrālāzijas valstīmTurkmenistānu,Uzbekistānu unTadžikistānu. Salīdzinoši, ļoti īsa robeža Afganistānai ir arī arĶīnas autonomu rajonuSiņdzjanu. Afganistānas platība ir 647 500 km² (aptuveni 10 reizes lielāka parLatviju).
Afganistānā dzīvo vairāk nekā 20 tautu —puštuni (38% no valsts iedzīvotāju skaita),tadžiki (25%),hazareji (19%),uzbeki (6%), citas tautas (12%) —turkmēņi,kirgīzi,kazahi,beludži,čaraimeki,nuristāņi u.c. Vidējais apdzīvotības blīvums ir 31 cilv./km2, toties auglīgās ielejās un oāzēs tas pārsniedz 100 cilv./km2. Kalnu rajoni un tuksneši maz apdzīvoti.
Kara darbības dēļ daudzi iedzīvotāji devušiesbēgļu gaitās. Pakistānā uzturas ap 3 miljoni afgāņu bēgļu, bet Irānā ap 1,3 miljoni.
Valstī ir 48,5% sieviešu un 51,5% vīriešu (100 sievietes uz 106 vīriešiem). Iedzīvotājudabiskais pieaugums 3,48% gadā (2001). Vienai sievietei dzīves laikā dzimst vidēji 6 bērni. 60% Afganistānas iedzīvotāju ir analfabēti, īpaši izplatītsanalfabētisms sieviešu vidū — tikai 15% sieviešu prot lasīt un rakstīt.
Iedzīvotāju vecuma struktūra (2001):
0—14 gadi 42,2%
15—64 gadi 55,01%
65 un vairāk gadi 2,79%
Dzimstība 41,42 (uz 1000 iedz.)
Mirstība 17,72 (uz 1000 iedz.)
Dabiskais pieaugums 23,7
Zīdaiņu mirstība (uz 1000 jaundzimušajiem) 147,02
Mūža vidējais ilgums vīriešiem ir 47 gadi, sievietēm 45,5 gadi (2001). Pilsētās dzīvo 21% Afganistānas iedzīvotāju. Darbaspēka resursus veido 10 miljoni iedzīvotāju (37% no iedz. skaita). 70% darbaspējīgo nodarbināti lauksaimniecībā, 15% rūpniecībā, 15% pakalpojumu sfērā. Gandrīz 3 miljoni iedzīvotāju irklejotāji un pusklejotāji.
Afganistānas izolācija un vairāk nekā 20 gadus ilgušais pilsoņu karš pilnībā izpostījis valsts saimniecību un infrastruktūru. Elektroenerģija pieejama tikai 6% iedzīvotāju. Tikai 10% iedzīvotāju pieejams tīrs dzeramais ūdens. Nauda nepieciešama izpostītās saimniecības atjaunošanai, kājnieku mīnu savākšanai, infrastruktūras attīstībai, izglītībai un veselības aprūpei, tīra dzeramāūdens nodrošināšanai, kā arī enerģētikai un komunikācijām.
Valsts saimniecības pamats ir apūdeņojamā zemkopība un ganību lopkopība. Aramzeme aizņem 12% teritorijas, ganības 46%, meži un krūmāji 3%. Valstī apūdeņo 30000km2 (5% teritorijas).Lauksaimniecību būtiski ietekmē krasi kontinentālaisklimats: aukstasziemas, karstas un sausasvasaras. Sevišķi liels sausums bija2001. gadā, kura dēļ bada nāve draud 7 miljoniem iedzīvotāju.
Kalnainais reljefs kavē transporta tīkla attīstību. Dzelzceļu kopgarums ir 24,6km, autoceļu — 21 000km, no tiem ar cieto (asfalta) segumu 2793km, pārējie 18207km ir zemes ceļi.
Preču transportā izmanto autotransportu, kā arī vilcējdzīvniekus:kamieļus,ēzeļus,zirgus.
Afganistānai ir bagātskultūras mantojums, kas aptver vairāk nekā 5000 gadus ilgu laiku posmu. Tajā ir atrodami dažādu kultūru elementi, no kurām īpaši jāizceļSenās Persijas unIndijas kultūras. NoHellēnisma laikmeta ir saglabājušies arīseno grieķu kultūras elementi. Šis kultūru sajaukums vairākas reizes Afganistānas vēsturē piedzīvoja ziedu laikus, īpašiMogulu impērijas laikā, kadKabula unHerāta kļuva par nozīmīgiemmākslas unizglītības centriem. Laika periodā no 16. līdz 20. gadsimtamliteratūra,māksla unarhitektūra bija panīkusi, kas izskaidrojams ar to, ka valsts bija izolēta no ārpasaules un lielākā daļa no iedzīvotājiem dzīvoja ārpus pilsētām, kur dominējošā tomēr bijazemnieku "kultūra". Sociālās dzīves pamatā bijapatriarhāts.
Afganistānā populāri ir individuālie sporta veidi, kas saistīti arcīņas mākslu. Viens no populārākajiem sporta veidiem irbuzkašī, kur par uzvarētāju kļūst tas, kas pirmais, jājot uzzirga, nogalina aplokā ielaistukazu vaiaitu.
Burtiski nosaukumsAfganistāna nozīmē "afgāņu zeme" — acīmredzot cēlies no vārdaafgānis. Domājams, kapuštuni sāka izmantot vārdu afgānis kā pašnosaukumu, kopšislāma perioda sākuma. Saskaņā ar dažu zinātnieku viedokli, vārds afgānis pirmo reizi vēsturē parādījās nezināma autora, desmitā gadsimta ģeogrāfiskā grāmatā ar arābu nosaukumu ‘Hudud-al-Alam’, 982. gadā (pilnajā nosaukumā „Hudud ul-'alam min al-mashriq ila al-maghrib„ — „Pasaules robeža no austrumiem līdz rietumiem”).
Ir vairāki viedokļi attiecībā par vārda ‘afgānis’ izcelšanos, no kuriem vairums ir tīri spekulatīvi:
Afgāņu profesoraNematullas Šahranī (Nematullah Shahrani) tulkotajā vēstures avotā „Makhzan-i-Afghani”, kas bija sarakstīts 1612. gadā, afgāņu jeb puštunu izcelsme tiek saistīta ar tā saukto karali Talutu (Saulu), patriarhaĀbrahama pēcteci. Zaulam bija dēls Irmija (Jeremija), kuram bija dēls, vārdā Afgans. Pēc karaļa Zaula nāves, Afganu paaugstinājaDāvids un vēlāk izvirzīja par armijas virspavēlnieku karaļaZālamana valdīšanas laikā. Afganam bija liels skaits pēcteču, kurus sāka dēvēt par ‘Bani-Israel’. Sestajā gadsimtā p.m.ē., Bakhtunasars, jebNebukadanēcers,Bābeles karalis, uzbrukaJūdejai un izraidīja Afgāna pēcteču kopienu trimdā uz Goras (Ghor) zemi, kura atrodas mūsdienu Afganistānas vidusdaļā. Ar laiku, izraidīto kopienu sāka dēvēt par afgāņiem, pēc viņu ciltstēva Afgana vārda, tāpat kā viņu zemi sāka dēvēt par Afganistānu. Šī vēstures interpretācija satur daudzas pretrunas un mūsdienu zinātnē tāpēc nav akceptēta. Pēdējais šīs ‘Bani-Israel’ hipotēzes aizstāvis bija majors Ravertijs (Mayor Raverty „The Pathans”, 1958, Olaf Caroe). Lielā mērā, ‘Bani-Israel” teorija ir nepieņemama to daudzo vēsturisko un lingvistisko neatbilstību dēļ kuras tā satur. Šī mutvārdu tradīcija ir pašu puštunu radīts mīts, kurš ir radies politiskajā un kultūras cīņā starp puštuniem unMoguliem.BaniIsraeli — šis raksts izskaidro dotā mīta vēsturisko fonu, tā neatbilstības un lingvistiskos pētījumus, kuri noliedz jebkādu semītisku izcelsmi.
Cita puštunu leģendas versija attēlo puštunu un afgāņu ciltstēvu Afganu, kā musulmaņu pravieša Muhameda laikabiedru. Izdzirdot par jauno ticību — islāmu, Kuaiss (Kuaiss Abdurs Rašīds (Qias Abdur Rashid) starp puštuniem tiek uzskatīts par pirmo, kurš ir ceļojis uzMeku unMedīnu, islāma reliģijas pirmsākumos) noAriānas uzsāka ceļojumu uz Medīnu, lai satiktu pravietiMuhamedu un atgriezās Ariānā kā musulmanis. Viņam bija daudz dēlu, no kuriem viens bija Afgans. Afganam, savukārt, bija četri dēli, kuri uz austrumiem no tēva zemes nodibināja paši savas dzimtas. Pirmais dēls devās uz Suatas (Swat tagad Pakistānas Z) zemi, otrais uzLahoru, trešais uzMultānu, bet pēdējais uzKvettu. Šī leģenda ir viena no daudzām tradicionālajām puštunu teikām, kurās tiek stāstīts par puštunu izcelsmi. Un atkal, tas ir leģendārais Afgans, kura vārds puštuniem devis to pašreizējo nosaukumu. Kā var ievērot, šai leģendai par Afganu ir vismaz 11 gadsimtu liela laika starpība salīdzinot ar teiku par Zālamana laika Afganu.
Grāmatā — „Pētījumi par Afganistānas etnogrāfiju” (Dr H.W. Bellew „An Enquiry into the Ethnography of Afghanistan”) ir pausts viedoklis, ka nosaukuma ‘afgāņi’ izcelsme ir saistīta arlatīņu terminualbāņi, kuruarmēņi lietoja izrunājot kāalvan, ar ko apzīmēja kalniešus. Un šajā gadījumā transliterēti armēņu burti būtu izrunāti kāaghvan. Persiešu valodā šis vārds tika izrunāts kāaoghan,avghan unafghan, lietojot kā norādi uz augstkalnu iedzīvotājiem — kalniešiem, kuri dzīvoja austrumos noIrānas kalnienes.
Daži pētnieki pauž pārliecību, ka nosaukumsafgan nāk no vārda „abagan” (t.i. bez Dieva). Šo apzīmējumu persieši sāka attiecināt uz puštuniem lai aprakstītu tos kā bezdievjus vai neticīgos.Abagan ir antonīms vārdambagan (t.i. tāds, kurš tic Dievam) tieši tāpat kā vārds ‘apolitisks’ ir antonīms vārdam ‘politisks’. Tāpat ir daži, kas vārduafgan saista aruzbeku vārduavagan (t.i. pirmavots), kamēr citi saskata līdzību arsanskritaupa-ganah (t.i. apvienotās ciltis).
Pēc cita, uzetimoloģiju balstīta uzskata, nosaukumsafgan nāk no sanskrita vārdaašvakas (ashvaka), jebašvakani. Šo uzskatu proponēJ. W. McCrindle un to atbalsta vesela rinda mūsdienu zinātnieku (ieskaitotC. Lassen, S. Martin, Bishop, Crooks, W. Crooke, J. C. Vidyalnar, M. R. Singh, P. Smith, N. L. Dey, Dr J. L. Kamboj, S. Kirpal Singh u.c.). Sanskritā, vārdsashva (irāņuaspa,prakritā (prakrit)assa) nozīmē 'zirgs' unašvakas (prakritāassaka) nozīmē 'jātnieks'. Ir zināms, ka laikā p.m.ē., iedzīvotājus no Afganistānas austrumiem dēvēja parašvakām (t.i. jātniekiem), jo tie audzēja augstvērtīgas zirgu šķirnes un tiem bija labu kavalēristu slava.
5 gs. p.m.ē., indiešu gramatiķisPāņini sauc afgāņus parashvayana unashvakayana. Klasiskie rakstnieki lieto atbilstošus ekvivalentus —aspasios (vaiaspasii,hispasii) unassakenois (vai assaceni/assacani,asscenus). Tāpat,aspasios/assakenois (ašvakas = kavalēristi) tiek lietots kā cits nosaukumskambodžiem ((kambojas) ļoti seni Indijas un Pakistānas Z iedzīvotāji), izciliem senatnes jātniekiem.
Pēdējā, vārda ‘Afganistāna’ daļa nāk no persiešu vārda ‘stān’ (t.i. zeme vai valsts).
Pirms Afganistāna ieguva savu pašreizējo nosaukumu, šis reģions, savā vairāk nekā 5000 gadu ilgajā vēsturē, ir izgājis cauri vairākām nosaukuma maiņām. Viens no vissenākajiem nosaukumiem, saskaņā ar vēsturnieku un zinātnieku viedokli, bija Ariāna — kā grieķiski tiek izrunāts senajā valodāavestā lietotais antīkais nosaukums —Aryanam Vaeja, jeb sanskritā —Aryavarta(t.i. ariāņu zeme). Mūsdienās šī senpersiešu un avestas izruna ir aizstāta ar vārdu Irāna, kas ir pieminēts Afganistānas nacionālās aviosabiedrības nosaukumā — "Ariana Airlines".
Daudzus gadsimtus vēlāk, Afganistāna bija daļa no LielāsHorasānas un kopš tā laika ir atpazīstama arī ar nosaukumu Horasāna.
↑«Operations».The National Resistance Front: Fighting for a Free Afghanistan. National Resistance Front of Afghanistan. Arhivēts nooriģināla, laiks: 2021. gada 6. septembris. Skatīts: 2021. gada 21. augusts.
↑«Can the Taliban Tackle Corruption in Afghanistan?».VOA. 2023. gada 31. janvāris. Arhivēts nooriģināla, laiks: 2023. gada 16. augusts. Skatīts: 2023. gada 16. augusts.Taliban-ruled Afghanistan is ranked 150th, a remarkable status upgrade from its 174th ranking in 2021. In 2011, at the height of U.S. military and developmental engagement in Afghanistan, the country was ranked 180th, next to North Korea and Somalia.
.svg)
.jpg)
.png)
