Aerodinamiskā pretestība,[1] arīfrontālā pretestība[2], senākpieres pretestība, ir pretestībasspēks, kas darbojas uz ķermeni, kad taskustas kādāgāzē vaišķidrumā. Ja aerodinamisko pretestību izraisagaiss, šo lielumu sauc pargaisa pretestību. Tā ir vērsta pretēji kustības virzienam.
Pirmo reizi šo parādību pētījisGalileo Galilejs, betgaisa sūkņa trūkuma dēļ viņš nevarēja veikt eksperimentuvakuumā, tāpēc eksperimentēja gaisā. Neņemot vērā visas sekundārās parādības, kas rodas gaisā ķermeņu kustības rezultātā, Galilejs atklāja ķermeņu brīvās krišanas likumus. Gaiss vienmēr pretojas krītoša ķermeņa kustībai, un gaisa pretestība ir lielāka, jo lielāks ir ķermeņa krišanasātrums. Tāpēc, palielinot krišanas ātrumu, gaisa pretestība palielinās, bet ķermeņapaātrinājums samazinās, un, kad gaisa pretestība ir vienāda argravitācijas spēku, brīvi krītoša ķermeņa paātrinājums ir nulle.
Gaisa pretestība ir atkarīga no videsblīvuma, gaisa plūsmas ātruma kvadrāta, šķērsgriezumalaukuma un pretestības koeficienta. Kā formulu to pieraksta:
Vienādojums ietver vides blīvumu, kas mazinās pārvietojoties augstāk virs zemes virsmas, piemēram, tā mazināšanās ir aktuāla lidmašīnām, gaisa plūsmas ātrums ir kādā ātrumā gaiss triecas ķermenī, šķērsgriezuma laukums ir kādā laukumā gaiss iedarbojas uz ķermeni, un pretestības koeficients ir atkarīgs no objekta formas,Reinoldsa skaitļa, u.c. faktoriem - šo koeficientu parasti nosaka eksperimentāli.
Vikikrātuvē par šo tēmu ir pieejamimultivides faili. Skatīt:Aerodinamiskā pretestība.