Rudais ķengurs (Macropus rufus) ir lielākais mūsdienās sastopamais somainis un lielākaisAustrālijas vietējais zīdītājdzīvnieksĶenguri ir aktīvi nakts laikā, bet dienā tie atpūšas ēnainā vietā
Ilgu laikueiropieši uzskatīja, ka ķenguri ir dīvainidzīvnieki. Pirmajos ķenguru aprakstos tiek rakstīts, ka tie ir dzīvnieki arbriežu galvām bezragiem, stāv uz divām kājām kācilvēki un lec kāvardes. Pirmais ķengurs, kas tika aizvests uzEiropu, lai to publiski izrādītu, bija Džona Gora1770. gada medību trofeja.[1] Uz Eiropu tika atvesta dzīvniekaāda ungalvaskauss, un demonstrācijai tika pagatavots izbāzenis. Turklāttaksidermists, kas strādāja pie izbāzeņa, nekad dzīvu ķenguru nebija redzējis.
Īstie ķenguri ir vislielākie somaiņiķenguru dzimtā unsomaiņu infraklasē. Tiem ir lielas, spēcīgas pakaļkājas un lielaspēdas, kas piemērotas lēkšanai. Tiem ir gara, muskuļotaaste, kas notur ķenguru līdzsvarā un pret kuru ķengurs atspiežas stāvot. Ķenguriem ir salīdzinoši mazagalva. Kā visiem somaiņiem ķenguru mātītēm uz vēdera ir soma, kurā tiek nēsāts līdzi mazulis.
Ķenguri var sasniegt ievērojamu ātrumu, lecot uz divām kājām. Pastaigas solis ķenguram ir apmēram 20—25 km/h, bet bēgot īsā distancē tas sasniedz 70 km/h. Distancēs līdz 2kilometriem, ķengurs var skriet ar ātrumu 40 km/h.[2] Lēciens ir 6—7 metrus garš, bet no paugura uz leju tēviņš var aizlēkt līdz 12 metriem. Augstumā tēviņš bez piepūles var pārlēkt 2,5m žogu. Aizstāvoties ķengurs sper ar pakaļkājām. Trieciens ir tik spēcīgs, ka tas cilvēkam var salauzt galvaskausu. Ķenguri bieži, bēgot nosuņiem undingo, glābiņu meklē kādā ūdenstilpē. Iebridis līdz krūtīm ūdenī, tas stabili nostājas uz pakaļkājām, atbalstoties pret asti, un gaida vajātāju. Ja dingo tam tuvojas, tad ķengurs to saķer ar priekškājām un slīcina, turot tā galvu zemūdens tik ilgi, kamēr suns aizrijas ar ūdeni.[3]
Vidējais ķengura dzīves ilgums savvaļā ir 4—6 gadi.[4]
Tasmānijas tīģeris, kas izmira 20. gadsimta sākumā bija lielākais Austrālijas sauszemes plēsējs
Ķenguriem ir tikai daži dabīgie ienaidnieki. Daži nozīmīgi plēsēji, kas regulēja ķenguru populāciju, mūsdienās ir izmiruši, kā, piemēram,Tasmānijas tīģeris (Thylacinus cynocephalus). Citi lielieplēsēji izmira pirms 46 000 gadu, kāsomainā lauva (Thylacoleo carnifex). Tomēr līdz ar cilvēku ierašanos Austrālijā pirms 50 000 gadiem ķenguru populāciju iespaido arī cilvēka faktors. Pirms 5000 gadiem kontinentā ieradāsdingo un kļuva par galveno ķenguru ienaidnieku. Mazākiem ķenguriem ir bīstami arīkrokodili unvarāni.
Dažādu sugu ķenguriem ir atšķirīgi ēšanas ieradumi, lai gan visi irveģetārieši. Piemēram,austrumu pelēkais ķengurs ir izteiktszālēdājs, totiesrudais ķengurs barojas arī ar dažādukrūmu dzinumiem un zariem. Daudzas ķenguru sugas ir aktīvasnakts un krēslas laikā, pa dienu atpūšoties krūmu ēnā.
Tā kā ķenguri ganās, ēdot dažādasstiebrzāles, to priekšzobi ir tādi, lai spētu nokost zāli tuvu piezemes, bet ar dzerokļiem nokosto zāli samalt un sakošļāt. Ķengura apakšžoklis ir daudz īsāks kā augšžoklis, to kompensē garie apakšžokļa priekšzobi, līdz ar to ķenguram veidojas dziļš sakodiens.[5] Ķenguriem nav ilkņu, un starp priekšzobiem un dzerokļiem veidojas atstarpe.Silīcija dioksīds, ko saturzāle, aktīvi deldēzobus, tādēļ dzerokļi visas ķengura dzīves laikā augot stumjas uz priekšu un vienkārši krīt laukā, bet to vietā izaug jauni dzerokļi.[2]
Kā visiem somaiņiem mazuļi piedzimst pēc ļoti īsa grūsnības perioda, kas ir 31—36 dienas garš. Šajā laikā mazulim ir attīstījušās tikai priekškājas, kas ļauj tam aizrāpot līdz mātes somai un pieķerties piepiena dziedzera. Salīdzinot ar cilvēku, cilvēkbērns šādā attīstības pakāpē būtu 7 nedēļas vecs, un parasti, piedzimstot jaunākiem par 23 nedēļām, tie neizdzīvo. Ķengura mazulis somu nepamet pirmos 9 mēnešus, tad pamazām sāk apgūt ārpasauli. Māte to zīda arpienu 18 mēnešus.
Ķenguru mātīte gandrīz visu laiku ir grūsna, izņemot mazuļa piedzimšanas dienu. Tomēr tā spēj embrija attīstību atlikt, līdz iepriekšējais mazulis spēj dzīvot ārpus somas vai līdz ir pietiekams daudzums barības resursu. Mātīte spēj dot divējādu pienu, atkarībā no mazuļa vecuma. Tā spēj dot divējādu pienu pat vienlaicīgi — jaundzimušajam mazulim, kas atrodas pirmajos 9 attīstības mēnešos un otram lielākam mazulim, kas joprojām tiek zīdīts un ik pa laikam iekāpj somā.
Tēviņiem sausā un karstā laikā neizstrādājas sperma, bet mātītes meklējas tikai tad, ja ir pietiekams daudzums zaļās barības.[6]
Ķenguru un valabiju pakaļkājām ir spēcīgas, elastīgas un atsperīgas cīpslas, kas uzkrāj kustības enerģiju. Tādējādi lēcieniem vajadzīgo enerģiju pamatā nodrošina saišu elastība un atsperīgums, nevismuskuļu spēks.
Ķenguru lēkšanai ir tieša sasaiste ar elpošanu. Līdzko pēdas atraujas no zemes un pievelkas pie ķermeņa,gaiss tiek izspiests noplaušām, toties līdzko pēdas sāk stiepties virzienā pret zemi, plaušas piepildās ar gaisu. Šāda elpošana nodrošina to, ka, palielinot lēkšanas ātrumu, tikai nedaudz palielinās patērētā enerģija, piemēram, salīdzinot arzirgu,suni vaicilvēku. Ķenguriem, lai aizbēgtu no vajātājiem, svarīgāka par ātrumu ir izturība un spēja nenogurstoši veikt lielus attālumus.
