Čada (arābu: تشاد(Tshād);franču:Tchad), oficiālais nosaukumsČadas Republika, ir valstsCentrālajā Āfrikā. Valsts tautsaimniecībā un attīstībā, lai gan ir vērojama neliela izaugsme, tomēr ir daudz problēmu. Lielākā daļa iedzīvotāju dzīvo nabadzībā, galvenokārt nodarbojoties ar lauksaimniecību un lopkopību. Kopš 2003. gadajēlnafta ir kļuvusi par valsts galvenoeksporta ieņēmumu avotu, aizstājot tradicionālokokvilnas nozari.
Reģionu, kas mūsdienās pazīstams kā Čada, kādreiz apdzīvoja politiski nesaistītas iedzīvotāju grupas un ciltis. Šajā teritorijā mūsdienās ir atrasti ļoti senas izcelsmes humanoīdu galvaskausi un alu zīmējumi. No1883. līdz1893. gadam lielā un spēcīgāKanem-Bornu ImpērijaRabiha al-Zubaira vadībā pakļāva reģiona relatīvi vājās vietējās senās karalistes. Jau kopš viduslaikiem Čada atradās starp trans-Sahāras tirdzniecības ceļiem un Austrumu-Rietumu migrācijas ceļiem.
1900. gadā pēcKuserī kaujas, kadFrancija sakāva al-Zubaira karaspēku, Čada kļuva par Francijas koloniju.1913. gadā beidzāsČadas kolonizācija un tā kļuva par Francijas Ekvatoriālās Āfrikas Federācijas sastāvdaļu. Francija lielākoties izmantoja savām vajadzībām valsts dienvidus, kuros galvenokārt dzīvojaanimisma piekritēji, kur veicināja kokvilnas ražošanu un ieviesakristīgo ticību. Valsts ziemeļos, kurus apdzīvojamusulmaņi, koloniālais režīms pārvaldē iekļāva arī vietējos vadoņus.1946. gadā Francija pasludināja Čadu par savuAizjūras teritoriju un iekļāva tās pārstāvi savāNacionālajā Asamblejā.
1965. gadā musulmaņu nemiernieku Čadas Nacionālā Atbrīvošanās Fronte jeb FROLINAT, neapmierinātībā ar Tombalbaije un saskatotdiskrimināciju no dienvidnieku puses, uzsāka pilsoņu karu, kas ilga līdz1993. gadam.1973. gadā Francijas karaspēks palīdzēja apspiest ziemeļu nemiernieku dumpi, bet ziemeļu partizāni turpināja savu darbību ar aktīvuLībijas atbalstu. Šie notikumi kopā ar bargo sausumu iedragāja Tombalbaijes varu un1975. gadā valstī notikamilitārs apvērsums, kurā prezidents tika nogalināts un vara valstī tikai aizvietota ar militāro pārvaldi, kuru vadīja cits dienvidnieku kristietis Fēliks Maloums. 1977. gadā Lībija anektēja Čadas ziemeļu daļā atrodošos Auzū joslu. Pēc neveiksmīgiem mēģinājumiem noslēgt mieru ar nemierniekiem 1979. gadā ziemeļu nemiernieki ieņēma valsts galvaspilsētu, valstī varu pārņema musulmaņu ziemeļnieks Goukouni Ouedei un sākās visanarhistiskā Čadas pilsoņu kara fāze.
Situācija sarežģijās, kad prezidentaMuammara Kadāfi vadītā Lībija1980. gadā iebruka Čadā, lai atbalstītu Lībijai sabiedroto prezidentu Goukouni Ouedei cīņā pret viņa bijušo sabiedroto Hisēnu Habrē un lai sekmētu Lībijasekspansīvo politiku, cenšoties apvienot Čadu un Lībiju vienā valstī. Uz Lībijas centieniem palielināt reģionālo ietekmi Francija unASV atbildēja ar palīdzību Habrē, kurš1982. gadā iekaroja galvaspilsētu, aizstājot Ouedeiju, un pārņēma kontroli pār valsti.1983. gadā citas Āfrikas valstis atzina Habrē valdību, bet Ouedeiju turpināja bruņotu cīņu valsts ziemeļos ar aktīvu Lībijas atbalstu. 1987. gadā FROLINAT un Čadas valdības karaspēks ar Francijas un ASV atbalstu padzina Lībijas atbalstīto karaspēku no Čadas teritorijas.
Neskatoties uz šo uzvaru, Habrē valdība bija vāja, tā tika apsūdzētabrutalitātē unkorupcijā, kā arī neieguva Čadas lielākās iedzīvotāju daļas atbalstu. Viņu gāza no amata bijušais FROLINAT sabiedrotais, cits Lībijas atbalstīts nemiernieku un Patriotiskās Glābšanas Kustības līderis Idriss Debī1990. gada 1. decembrī. Nemiernieku nepārtrauki apdraudēts, pārciešot dažus neizdevušospuča mēģinājumus, Debī uzsāka nacionālosamierināšanu, un nemiernieku grupaspārstāja cīnīties.1995. gadā tika apstiprināta jaunākonstitūcija, un gadu vēlāk Debī uzvarēja pirmajāsdaudzpartiju vēlēšanās Čadas vēsturē. Piecus gadus vēlāk viņš uzvarēja arī otrajās prezidenta vēlēšanās. Debī Patriotiskās Glābšanas Kustība uzvarēja1996. gada parlamenta vēlēšanās.
Drošība valstī pasliktinājās1998. gadā, kad valsts ziemeļos sākās bruņota sacelšanās, kuru uzsāka prezidenta Debī bijušais aizsardzības ministrs Jusufs Togoimī, kurš radīja nopietnus draudus Debī. Valstī2004. un2006. gada martā notika apvērsuma mēģinājumi un 2006. gada aprīlī nemiernieki uzbrukaNdžamenai, nu kurienes viņi tika padzīti pēc sīvām cīņām galvaspilsētas ielās. Valdība satapās ar plašiemprotestiem pēc lēmuma par konstitucionālām izmaiņām, kas paredzēja iespēju prezidentam pretendēt arī uz trešo termiņu. Balstoties uz šo, gandrīz visasopozīcijas partijasboikotēja 2006. gada maija vēlēšanas.
Saskaņā ar 1996. gadā pieņemto konstitūciju, Čada irprezidentāla republika. Lielākā daļa no varas ir koncentrētaprezidenta rokās. Prezidents ir gan valsts, ganvaldības (izpildvaras) vadītājs. Viņa lēmumi tiek nodoti tālākMinistru prezidentam. Prezidents tiek ievēlēts vispārējās vēlēšanās ik pēc pieciem gadiem. Pēc 2005. gada izmaiņas konstitūcijā prezidenta valdīšanas laiks ir neierobežots. Kopš 1990. gada Valsts prezidents irIdriss Debī.
Likumdošanas vara pieder valdībai un parlamentam -Nacionālajai asamblejai. 135 locekļus ievēl ik pēc četriem gadiem vispārējās vēlēšanās. Parlamentā vairākums ir prezidenta Idrisa Debī Patriotiskās Glābšanas Kustībai.
Saskaņā ar 2012. gadaDemocracy Index, Čada tika klasificēta autoritāro režīmu kategorijā,[3] unFreedom House 2013. gada ziņojumā tā tika klasificēta kānebrīva valsts.[4]
Pastāv risks, kaDarfūras konfliktsSudānā var pācelties uz Čadu, jo abu valstu valdības apvaino viena otru abu valstu nemiernieku atbalstīšanā. 2004. gada janvārī-februārī liels skaitsDarfūrasbēgļu no Sudānas šķērsoja Čadas robežu, maijā Čadas armija iesaistījās cīņās ar Sudānas atbalstītajiem miltārajiem grupējumiem. 2005. gada 23. decembrī Čada pasludinājakarastāvokli ar Sudānu. 2006. gada jūlijā tika parakstītsmiera līgumsDakarā, kas paredzēja Sudānas-Čadas attiecību normalizēšanos. 2006. gada oktobrī austrumos atkal pastiprinājās nemiernieku aktivitātes, līdz 23. oktobrī nemiernieki sagrābaAmtimanas pilsētu valsts dienvidaustrumos. Baidoties no nemiernieku uzbrukumiem galvaspilsētai, tika ievesti Čadas armijas papildspēki Ndžamenā. Valdība atkārtoti paziņoja, ka Sudāna atbalsta Čadas nemierniekus, bet Sudānas valdība to noliedza.
2006. gada 25. novembrī nemiernieki ieņēmaAbešes pilsētu valsts austrumos. Tajā pašā dienā, nemiernieku grupaDemokrātisko Spēku Manifestācija ieņēmaBiltinas pilsētu. 2006. gada 26. novembrī Čadas valdība paziņoja, ka ir atguvusi abas pilsētas. Valsts iestādes un humanitārās palīdzības centri Abečes pilsētā tika izlaupīti. Čadas valdība noliedza brīdinājumu, ko izsludināja Francijas vēstniecība Ndžamenā, ka grupa nemiernieku dodas uz Batas pilsētu valsts centrālajā daļā.
Čadai nav pieejasjūrai. Slikta komunikācija un politiskā nestabilitāte aizkavē ekonomisko attīstību. Ekonomika balstās uzlauksaimniecību. Auglīga zeme ir valsts dienvidos, kur ir daudznokrišņu.
Zemnieki audzēliellopus,aitas,kazas unkamieļus. Iedzīvotāji makšķerēČada ezerā. Sausuma sezonas laikā Čada saņem atbalstu no citām valstīm, lai nodrošinātu nepieciešamopārtikas daudzumu.
Čadā 25,8% iedzīvotāju dzīvo pilsētās un 74,8% lauku reģionos. Valsts iedzīvotāji ir ļoti jauni: 47,3% iedzīvotāju ir jaunāki par 15 gadiem. Vidējais dzīves ilgums ir 47,2 gadi.
.svg)
